Pasaule pēc vīrusa: Ķīnas ambīcijas tiks bremzētas (33)

It kā Ķīnā situācija ar Covid-19 apkarošanu ir jau nedaudz nostabilizējusies. Tomēr tik un tā šķiet, ka valsts atvēršanās norisinās diezgan uzmanīgi. Cik ilgi vēl Ķīna varētu palikt nosacīti aizvērusies?

Patiesībā šis gadījums un Covid-19 apkarošana liecina par tieši pretējo. Ne tikai pati Ķīna uzskata, ka tā paliks aizvērta, bet arī Rietumvalstis jau vairs īsti netic idejai, ka caur iesaisti starptautiskās institūcijās un dialogu Ķīna kļūs līdzīgāka to politiskajai sistēmai. Galu galā šo tēzi pierāda tas, ka vairākas Rietumvalstis šobrīd skaļi aicina veikt neatkarīgas izmeklēšanas par Covid-19 izcelšanos un par Ķīnas valdības reakciju tā sākumposmā. Tas liecina, ka vairāku valstu līderi (Tramps, Trudo, Makrons u.c.) neuzticas starptautisko institūciju kompetencei, kurām tas būtu jādara. Tas nozīmē, ka tāda ticība, ka varam ietekmēt Ķīnu kā aktoru caur iesaisti starptautiskās institūcijās, ir zudusi. Ķīna arī pati neplāno vērties vaļā uz āru.

Cits jautājums ir par to, ka ķīnieši arī ir ļoti labi sapratuši, ka šajā sākotnējā apkarošanas posmā ir bijis komunikācijas trūkums starp dažādiem varas vertikāles līmeņiem. Informācija laikus nav nonākusi nedz augstākajos politiskajos līmeņos, nedz arī no profesionālajām aprindām laicīgi aizgājusi līdz lēmumu pieņemšanas līmenim. Mana sajūta ir, ka tādā aizslēgtā veidā Ķīnas kompartija šobrīd mēģina šo menedžmenta izaicinājumu risināt. Iespējams, tiks radītas kādas mums neredzamas ziņu novadīšanas procedūras. Ir jautājums, vai tas nozīmēs atvēršanos, vai arī gluži pretēji – kompartijas nostiprināšanos - vēl lielāku iejaukšanos gan lokālā, gan profesionālā līmenī.

Iepriekšējās intervijās tu esi arī minējusi, ka nekārtība ķīniešu mentalitātē ir pat savā ziņā lielākais murgs. Kādu ietekmi Covid-19 krīze varētu atstāt uz Ķīnas domāšanu nākotnē?

Nudien, vēsturiski politiskais haoss un nekārtība ir bijis visbriesmīgākais, kas var notikt. Es gan, protams, gribu teikt, ka mēs arī neesam nekārtības fani, un tāpēc cenšos izvairīties no kulturāliem apgalvojumiem, taču tas noteikti spēlē lomu arī šajā gadījumā. Es domāju, ka Ķīnā pēc Covid-19 krīzes pārvarēšanas cilvēki kļūs uzmanīgāki attiecībā pret uzticību centrālajai valdībai. Tie uzņemsies lielāku atbildību paši par saviem lēmumiem. Es arī vēlos teikt, ka tad, kad mēs apgalvojam, ka ķīnieši ar saviem ēšanas paradumiem, vai citām darbībām šo vīrusu ir izraisījuši, jāatceras, ka arī paši ķīnieši saprot, ka pārtikas drošība viņu valstī ir izaicinājums. Viņi ir sākuši tai tagad pievērst lielāku uzmanību.

Tad sanāk, ka klasiskā Austrumu izpratne par kolektīvismu Ķīnas sabiedrībā varētu samazināties un to aizstātu individuālisms, kas ir vairāk Rietumu koncepts?

Es uzskatu, ka kolektīvisms bija vairāk raksturīgs agrārākām sabiedrībām. Mūsu globālā vidusšķira ir individuālisti. Tāpat arī Ķīnā cilvēki, kuri dzīvo tajās augstceltnēs, kuras redzējām Uhaņas reportāžās, nesveicinās ar kaimiņiem. Individuālisms kopumā ir uzvarējis, un kolektīvisms varbūt valda šādos tādos Latvijas un Ķīnas lauku apriņķos. Vai šis notikums vēl vairāk nostiprinās mazāku paļaušanos uz kolektīvu un lielāku paļaušanos uz sevi? Grūti teikt.

Tomēr es domāju, ka šis efekts nebūs raksturīgs tikai Ķīnai. Līdzīgs efekts būs arī pie mums Eiropā.

Jautājums par Ķīnas lomu pasaulē. Pagaidām redzam, ka tā no krīzes ir jau nedaudz izgājusi un pasaule uz to sāk vairāk skatīties kā uz piemēru – ko darīt, lai vīrusa izplatību ierobežotu. Vai šis konteksts pierāda, ka Ķīna var kaut kādā veidā vadīt pasauli nākotnē un ka tā būs globālās kārtības un normu noteicēja, pēc kurām vadīsies pārējie?

Es domāju, ka svaru kausi vēl arvien nav nosvērušies par labu šim stāstam par Ķīnu kā efektīvu spēlētāju cīņā pret vīrusu. Es domāju, ka tieši otrādi – svaru kausi šobrīd sliecas uz otru pusi – uz stāstu par to, ka kritiskais laiks ir ticis nokavēts un tam ir sekojusi informācijas piesegšana. Ķīnas stāsts par to, ka tā ir tikusi galā ar vīrusu pati un pēc tam palīdzējusi citiem, tiek vairāk uztverts kā valdības oficiālā līnija. Tajā pašā laikā kritika par to, ka kādi lēmumi ir tikuši pieņemti novēloti, skan arvien biežāk. Turklāt tagad, kad Ķīna ir paaugstinājusi Uhaņas Covid-19 upuru skaitu par gandrīz 50%, tās tēls ir pasliktinājies vēl vairāk. Daudzi saka – mēs taču teicām, ka tur viss tiek piesegts.

Tāpēc es teiktu, ka tieši otrādi – šī krīze ir atsitusi atpakaļ Ķīnas ambīcijas pierādīt sevi kā atbildīgu starptautisku spēlētāju.

Tad sanāk, ka Ķīnas humānās kravas, kas tagad tiek sūtītas pasaulei, varētu būt mēģinājums šo tēlu uzlabot?

Pilnīgi noteikti! Mēs redzam, ka gan humānās kravas, gan pieredzes apmaiņas zvani tiek veikti jau kādas iepriekš pastāvošas politiskās sadarbības ietvaros. Piemēram, 17+1 formāta videozvans ārstiem norisinājās nedēļu pirms līdzīgs video zvans tika noturēts ar Eiropas Savienību. Tā bija demonstrācija, ka šis formāts ir Ķīnai svarīgs politiski. Varētu taču apsēdināt visus kopā pie viena galda un visiem stāstīt, bet nē – tika atdalīts pēc formātiem.

Otra lieta, kuru gribēju piebilst, ir tas, ka Ķīnai bieži pārmet, ka tās humānās kravas bieži nav pilnībā par brīvu un ka tās nav arī kvalitatīvas. Šeit es gribētu teikt, ka, konsultējoties ar kolēģiem no Latvijas iestādēm, kuras strādā ar iepirkumiem no Ķīnas, man ir apgalvots, ka iegūt kvalitatīvus aizsarglīdzekļus pat par naudu nav viegli. Daudzas valstis (piemēram, Turcija) ir ierobežojušas medicīnas aizsarglīdzekļu eksportu. Faktiski brīvajā tirgū šīs lietas nopirkt nemaz nav tik viegli. Tas, ka Ķīna tās pārdod, jau vien ir labi.

Stāsti par nepietiekamo kvalitāti arī ir spēcīgi kaitējuši Ķīnas imidžam. Šeit nedaudz norisinās informācijas karš, bet ir skaidrs, ka Ķīna ar palīdzības kravām mēģina rādīt, ka tā ir starptautiski atbildīga.

Kāpēc, tavuprāt, tik daudzas slimības vēsturiski ir cēlušās Ķīnā?

Man nav skaitļu par to, procentuāli cik daudz ir tieši slimības, kuras būtu nākušas no Ķīnas. Man kā politoloģei interesants šķiet vairāk kas cits – Ķīnas valdība kādu laiku mēģināja apstrīdēt to, ka vīruss ir nācis no Ķīnas. Ķīnas Tautas Republikas Ārlietu ministrijas runasvīrs savā Twitter kontā paziņoja, ka vīruss, iespējams, ka ir atnācis no ASV. Tas bija tāds pirmais gadījums, kad nevis kāds žurnālists vai apskatnieks, bet tiešām amatpersona ar šādu sazvērestības teoriju nāca klajā. Šobrīd tik agresīvi tas vairs darīts netiek un tiek teikts, ka īsti vēl nav pierādīts kurš bija pacients 0.

Tomēr mēs redzam, ka šeit informācijas kara ietvaros tika lietota stratēģija ar mērķi izvairīties no vainas. Manās acīs ir pilnīgi vienalga, no kurienes vīruss ir nācis. Jautājums ir, ko mēs ar to darām.

Kā tu redzi ASV un Ķīnas tirdzniecības kara nākotni pēc Covid-19? Vai tas būs pēc tam vēl aktuāli?

Ņemot vērā to, cik dīvaini Covid-19 krīze tiek risināta ASV Baltā nama līmenī, man ir grūti prognozēt nākotni. Šobrīd liekas, ka līdz tam vēl jānodzīvo. Daudz kas būs atkarīgs no tā, vai Donalds Tramps iegūs vēl četrus gadus Baltā nama vadītāja krēslā.

Vēlējos tev arī paprasīt par Ķīnas ekonomiku. Nesen saņēmām ziņu, ka tā ir pirmo reizi nonākusi recesijas fāzē. Vai tu paredzi, ka šīs valsts izaugsme pēc Covid-19 krīzes būs tikpat strauja kā līdz šim? Kā situācija ar Ķīnas ekonomiku varētu ietekmēt Latviju?

Ķīnas ekonomika pilnīgi noteikti nespēs augt kā līdz šim. Jau pirms krīzes valsts ekonomikas izaugsme palēninājās.

Tas ir dabīgs process un nozīmē pāriešanu uz citiem ražošanas veidiem. Saglabāt tādu pieaugumu, kāds bija pirms Covid-19 krīzes, neviens vairs nespēs. Vai un kā tas ietekmēs Latviju? Mūsu ekonomikai sadarbība ar Ķīnu nav noteicoša. Tiešo investīciju skaits ir diezgan zems, un arī tirdzniecība salīdzinājumā ar citiem eksporta tirgiem ir niecīga. Tomēr ir skaidrs tas, ka mūsu ekonomiku ietekmēs faktori, kas izriet no Ķīnas ekonomikas lejupslīdes. Ķīnā vēl arvien ir daudzas ļoti nozīmīgas rūpnīcas (īpaši tehnoloģiju sektorā). Mēs redzējām, ka burtiski uzreiz pēc Ķīnas aizsardzības mehānismu ieviešanas cieta Silīcija ielejas kompānijas. Latvija arī cenšas piedalīties gudrajā digitālajā ekonomikā. Līdz ar to – cietīsim arī mēs. Mēs cietīsim gan no Ķīnas tiešās ietekmes uz pasaules ekonomiku, gan no Covid-19 izraisītās globālās krīzes principā.

Principā tu jau pieskāries arī jautājumam par Ķīnas «Joslas un ceļa» iniciatīvu. Kā Covid-19 krīze varētu ietekmēt Pekinas skatīšanos uz mūsu reģionu (Latviju tai skaitā)?

Pirmkārt, «Joslas un ceļa» iniciatīvai nāksies noiet otrajā plānā, jo Ķīnai būs jāsilda sava ekonomika. Tās milzīgās investīcijas, kuras tika solītas Eirāzijas koridora izbūvei un sadarbībai ar citām valstīm, noteikti kritīsies.

Otrkārt, aizdevumi, kurus Ķīna ir izsniegusi, netiks atmaksāti laikā. «Joslas un ceļa» iniciatīvas ietvaros strādājošās Ķīnas kredītiestādes ir piekritušas pieņemt Starptautiskā Valūtas fonda un Pasaules Attīstības bankas praksi – atvieglot aizņēmuma atmaksas nosacījumus valstīm, kuras šobrīd ir Ķīnai parādā par infrastruktūras projektiem. Sākotnēji gan Ķīna teica, ka tā darbosies citādāk. Šis demonstrē, ka krīzes ietvaros Ķīna maina savu politiku un attieksmi pret «Joslas un ceļa» iniciatīvu.

Ko tas nozīmē Baltijas valstīm? Kaut arī «Joslas un ceļa» iniciatīva tiek plaši apspriesta, tomēr tā nav rezultējusies lielā ekonomikas sadarbības izaugsmē starp Latviju un Ķīnu.

Tāpēc «Joslas un ceļa» iniciatīvas attālināšanās no dienas kārtības spices Ķīnā mūs tiešā veidā neietekmēs.

Tie plāni, kuri ir loģistikas sektoram attiecībā uz Minskas «Lielo akmeni» un citiem projektiem, Covid-19 krīzes dēļ būs smagi. Tomēr plašā griezumā mūsu ekonomika nav atkarīga no «Joslas un ceļa» iniciatīvas un sadarbības ar Ķīnu.

Pagaidām ir divi scenāriji, kā Ķīna varētu rīkoties attiecībā pret mums tuvāko gadu laikā. Pirmais scenārijs - mēs piedzīvosim pakāpenisku politiskās gribas samazinājumu un esošo sadarbības formātu (piemēram, 17+1) ieiešanu neitrālākās sliedēs. Ķīnai ir pagaidām citas prioritātes, un šobrīd sadarbība ar šo reģionu varētu palikt novārtā. Otrais scenārijs – Ķīna turpinās kompensēt ekonomiskās sadarbības trūkumu ar politisko gribu. Pirms Covid-19 krīzes sākuma par šāda scenārija iespējamību liecināja tas, ka Pekina pacēla 17+1 formātu līdz prezidenta līmenim. Iepriekš tā ir bijusi premjerministru tikšanās, bet 2020. gada aprīlī bija plānota 17 valstu prezidentu tikšanās ar Sjī Dziņpinu. Ķīna rāda, ka šis formāts ir ļoti nozīmīgs. Tas no vienas puses ir ironiski, jo attālina formātu no reālās lēmumu pieņemšanas. Vismaz mūsu valstī prezidentam ir reprezentatīva funkcija. Ja tu gribi runāt par reālpolitiku, tad runā ar premjerministru. Tomēr tas ir simbolisks formāta paaugstinājums.

Ir jautājums, kas notiks nākamajā gadā – vai Sjī Dziņpina loma kā Ķīnas pirmajam pārstāvim tiks saglabāta un vai notiks Ķīnas virzītie profesionālie un nozaru dialogi. Atkarībā no tā mēs tad varēsim nojaust, vai Ķīna mēģina samazināt 17+1 formātu, vai arī tieši otrādi – cenšas nepazaudēt jau uzaudzēto un šajā reģionā investēt politisko gribu.

Tas īstenībā sasaistās arī tā saucamo Ķīnas «parādu lamatu» diplomātiju. Vai Ķīna varētu vēlēties samazināt investīcijas apmaiņā pret politisko ietekmi arī Trešās pasaules valstīs?

Pagriežot šo jautājumu nedaudz uz citu pusi, mums būs jāņem karte un jāskatās, kur Ķīna savu klātbūtni samazina un kur atstāj tādā pašā līmenī (vai pat palielina). Tas šo un to pateiks par Ķīnas ģeopolitisko redzējumu. Ķīna šobrīd saprot, ka lielu daļu no aizdevumiem tuvākajā laikā atgūt neizdosies un tas būs robs gan budžetā, gan ticamībā. Tas nu ir fakts.

Paldies par sarunu!

Paldies!