Covid-19 – iespēja veselības aprūpes sakārtošanai (3)

Intervija notika 2020. gada 30. aprīlī

Lietuva bija pirmā valsts, kura noteica ārkārtas stāvokli. Tāpat Lietuvā valda diezgan stingri pulcēšanās ierobežojumi un valstī ir tikusi izsludināta arī karantīna. Tomēr no trīs Baltijas valstīm jums tik un tā nav zemākais saslimušo skaits. Kā jūs varat to izskaidrot?

Jā, Lietuva bija viena no pirmajām valstīm, kura reaģēja uz Covid-19 notikumiem Eiropā un Āzijā. Noteiktie ierobežojošie pasākumi bija diezgan stingri, un daudzi tos sauca par pārspīlējumu. Tie teica – krīze nav šeit un mums nevajadzētu tai veltīt tik lielu uzmanību. Tomēr pavisam drīz mūsu valsts tika nostādīta realitātes priekšā un mēs sapratām, ka vīrusa izplatību apturēt neizdosies. Mēs varam to mēģināt tikai ierobežot. Lietuva nav valsts, kurai ir vismazākais saslimušo vai mirušo skaits, un statistika varētu būt labāka, bet man šķiet, ka sliktākais jau ir aiz muguras un nākotnes prognozes šķiet optimistiskākas.

Tomēr kā jūs varat izskaidrot to, ka jums par spīti diezgan stingrajiem ierobežojumiem tomēr nav vismazākais saslimušo skaits? Vai valdība pieļāva kādas kļūdas, vai arī tas viss notika dabīgi?

To var izskaidrot ar vairākiem iemesliem. Pirmkārt, ļoti daudzi cilvēki no ārzemēm atgriezās mājās.  Šie cilvēki bija viens no galvenajiem infekcijas avotiem. Daudzi lietuvieši dzīvo Apvienotajā Karalistē un citās Eiropas Savienības valstīs (piemēram, Vācijā). Šajās valstīs vīruss jau bija paspējis attīstīties. Tāpat Lietuvas pilsoņi, kuri neatradās Eiropas Savienības valstīs, centās atgriezties mājās caur Minskas lidostu (tā tajā laikā bija vienīgā, kura vēl apkalpoja pasažieru pārvadājumus). Par laimi, šis repatriēto pilsoņu skaits nebija pārmērīgi liels, bet tik un tā – tas ir viens no Covid-19 izplatības iemesliem. Daži teiktu, ka citās valstīs repatriēto skaits bija mazāks, kas tad attiecīgi palīdzēja slimību ierobežot.

Nesen Lietuva pieņēma lēmumu atsākt pasažieru pārvadājumus. Vai jūs neuzskatāt, ka šāds solis ir diezgan riskants? Vairums ES valstu vēl arvien ir izvēlējušās savas robežas paturēt pasažieru plūsmām aizvērtas.

Valdība saka, ka ceļotājiem pastāvēs vairāki ierobežojumi, kuri būs jāievēro lidmašīnās un lidostās, lai izvairītos no saslimušo skaita pieauguma. Tāpat ceļotāji, kuri pēc tam atgriezīsies Lietuvā, tik un tā nonāks vismaz 14 dienu ilgā karantīnā. Tomēr es domāju, ka šajā kontekstā Lietuvā un arī visā pasaulē norisinās debates – vai mums būtu jāturpina īstenot stingrus ierobežojošus pasākumus, vai arī vairāk jāsilda ekonomika. Starptautiskais Valūtas fonds (IMF) jau ir izteicis prognozi, ka Lietuvas iekšzemes kopprodukts Covid-19 krīzes dēļ saruks par 8%. Ja pašreizējie ierobežojumi tiks paturēti ilgu laika sprīdi, tad ietekme uz ekonomiku būs vēl lielāka. Mūsu valdība meklē veidu, kā nodrošināt sabiedrības drošību, bet tajā pašā laikā atļaut kaut kāda līmeņa cilvēku mobilitāti.

Domāju, ka šajā kontekstā ir ļoti labi tas, ka Baltijas valstis koordinē savas politikas un īsteno reģionālu skatījumu uz tādiem jautājumiem kā ceļošana. Eiropā un pasaulē šādu sadarbības piemēru nav tik daudz.

Jūs atsaucāties uz IMF prognozēm, ka Lietuvas IKP varētu samazināties par 8%. Varbūt varat paskaidrot, ko tas īsti nozīmētu Lietuvas ekonomikai? Par cik lieliem zaudējumiem mēs varētu runāt?

Tas atkarīgs no tā, cik ilgi būs karantīnas pasākumi. Ekonomika varētu šogad nokristies par 8%, bet pēc tam varētu atkal piedzīvot ļoti strauju izaugsmi. Šāds scenārijs varētu realizēties tad, ja cilvēki drīzumā atkal varētu strādāt un tiktu atvērtas kafejnīcas, bāri un citas vietas. Tādā gadījumā ekonomikas lejupslīde būs asa, bet īsa. Cits scenārijs ir daudz negatīvāks – tā ietvaros Lietuvas ekonomika nokrītas par 8%, bet pēc tam strauji neaug. Atsperšanās faktors šeit ir ļoti svarīgs.

Pagaidām mēs redzam to, ka pieprasījums Lietuvas ekonomikā ir krities par 20-30% (atkarībā no nozares). Cilvēki tērē mazāk un arī mazāk ir uz ielām. Tā rezultātā daudzas kompānijas nav spējīgas strādāt. Tomēr tik un tā mēs ceram, ka negatīvais iespaids uz ekonomiku nebūs ilgs.

Kā ar Lietuvas politiku? Vai redzat, ka krīze varētu atnest kādas izmaiņas Lietuvas iekšpolitikā? Vai mēs varētu runāt par kādām varas pozīciju izmaiņām?

Domāju, ka nē. Šis Lietuvā ir vēlēšanu gads, un oktobrī ir paredzētas parlamenta vēlēšanas.

Kopš pandēmijas sākuma esam novērojuši atbalsta pieaugumu valdošajai partijai - «Zaļie un zemnieki». Tā ir bijusi valdībā jau vairāk nekā trīs gadus. Covid-19 ir viesis cerību, ka gaidāmās vēlēšanas tai varētu būt labvēlīgas. Savukārt opozīcijas partijas šādu atspērienu nejūt, un tām varētu būt grūti šādā laikā pievērst sev sabiedrības uzmanību. Tomēr par to vēl ir pāragri spriest, jo oktobris ir diezgan tālu. Mēs arī oktobrī varētu redzēt vairāk pandēmijas negatīvos aspektus. Tie tad atkal varētu valdošo partiju pozīcijas ietekmēt negatīvi. Pagaidām visi gaida priekšvēlēšanu kampaņu sākumu.

Es nesen arī runāju ar pētnieci no Igaunijas – Kristiju Raiku. Viņa man minēja, ka Igaunijas tramplīns atspērienam no Covid-19 krīzes negatīvajām sekām varētu būt tās spēcīgais IT sektors. Vai Lietuvai arī ir šāds tramplīns?

Grūti pateikt. Igauņiem IT ir prioritārais sektors, bet lietuviešiem šāda prioritārā sektora nav bijis. Mēs esam ļoti atvērta valsts, un aptuveni 80% no mūsu IKP ir atkarīga no eksporta. Mēs eksportējam ļoti daudzas preces – sākot ar pārstrādātu degvielu un beidzot ar mēbelēm un citām precēm. Pēc šīm precēm ekonomiskās izaugsmes laikā ir pieprasījums daudzās Eiropas valstīs (piemēram, Vācijā un Krievijā). Savukārt ekonomiskās krīzes laikā to pieprasījums ir krities. Ir ļoti grūti paredzēt, vai šie eksporta sektori varēs drīzumā atsākt savu izaugsmi, vai arī mums būs jāpagaida līdz pieprasījuma pieaugumam. Mums nav tāda viena instrumenta, kas mums var palīdzēt atsperties, bet, ja ekonomiskais stāvoklis nostabilizēsies citās Eiropas valstīs, tad Lietuvas ekonomikai klāsies samērā labi.

Runājot par Lietuvas ekonomiku, ja es saprotu pareizi, tad Lietuvas ekonomiskais modelis ir ļoti līdzīgs Latvijas un Igaunijas modelim - mūsu valstis atvērtas un globālas. Ja runājam par ekonomikas atvērtību, kuras būtu tās ES valstis, kurām būtu nepieciešams atvērties, lai nodrošinātu Lietuvas ekonomisko izaugsmi?

Mums Krievija vēl arvien ir ļoti svarīga. Tā gan nav ES valsts, bet tik un tā ir viena no mūsu galvenajiem tirdzniecības partneriem. Īpaši tāpēc, ka mums ir naftas pārstrādes rūpnīca – mēs no Krievijas iepērkam jēlnaftu, to pārstrādājam un pārdodam tālāk. Tagad, protams, situācija ar pasaules naftas cenām ir diezgan sarežģīta. Tā arī ir problēma. No ES valstīm mums ir ļoti svarīgas Polija, Vācija un Skandināvijas valstis. Es gan teiktu, ka visi skatās uz Vāciju. Ja Vācija ir stabila un tiek ar krīzi galā labi, tad arī Lietuvas ekonomikai klāsies labi. Liela daļa no mūsu eksporta tiek sūtīta uz turieni. Protams – ja Vācija ar to netiks galā tik labi, tad problēmas būs daudz nopietnākas.

Šādi izaicinājumi Lietuvai ir bijuši vienmēr. Globālās ekonomikas problēmas var mūs ļoti ievainot. Mēs šeit varam runāt gan par tirdzniecības tarifiem starp ASV un Ķīnu (pirms pandēmijas sākuma), gan arī par pašu pandēmiju, kura ir «slēgusi» planētu.

Jūs jau pieminējāt Krieviju. Vai jūs redzētu kādas izmaiņas trīs Baltijas valstu un Maskavas attiecībās pēc Covid-19 krīzes beigām?

Nedomāju. Es domāju, ka Krievija pagaidām cenšas tikt galā ar savām iekšpolitiskajām problēmām.  Karantīna tur ir sākta tikai nesen, un katru dienu pieaug saslimušo skaits. Krievija pagaidām ir pandēmijas karstais punkts. Tādējādi iespējams, ka Krievija kādu laiku būs vairāk uz iekšu vērsta, bet situācija Baltijas valstu un Krievijas attiecībās kopumā nav mainījusies. Eiropas Savienības, kā arī Lietuvas, Latvijas un Igaunijas ziņojumi norāda, ka Krievija turpina īstenot dezinformācijas kampaņas, kuru mērķi ir tādi paši kā līdz šim – veicināt haosu Rietumvalstu vidū un parādīt, ka šīs valstis nav savstarpēji vienotas. Tāpat tiek norādīts, ka Eiropas Savienība drīzumā sabruks un tamlīdzīgi.

Neesam arī redzējuši būtiskas izmaiņas tādos karstajos punktos kā Ukraina, Krima un Donbass. Situācija tur nemainās un, visticamāk, nemainīsies arī tuvākajā nākotnē. Krievija turpinās īstenot līdzšinējo ārpolitikas kursu, un, tiklīdz valsts būs atguvusies, aktuāli būs tie paši problēmjautājumi. Mums ir svarīgi, lai citi starptautiskās politikas jautājumi, kuri nav saistīti ar pandēmiju, vēl arvien būtu mūsu politiskajā dienaskārtībā. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka mums vēl arvien ir nepieciešams tērēt vismaz 2% no IKP aizsardzībai. Nedrīkstam aizmirst, ka nepieciešams turpināt atbalstīt Ukrainas iedzīvotājus Donbasa konfliktā un sadarboties ar Baltkrieviju (tajā pašā laikā apzinoties negatīvos aspektus no tās sadarbības ar Krieviju).

Daudzi eksperti pašlaik runā par situāciju, kuras ietvaros suverenitāte jau atkal kļūst arvien jūtamāka. Turklāt Covid-19 šo tendenci ir paspilgtinājis. Kāda, jūsuprāt, būtu Lietuvas vieta šādā pasaulē?

Lietuva ir ļoti proeiropeiska valsts. Vairāk nekā 60% lietuviešu atbalsta dalību Eiropas Savienībā. Atbalsts NATO ir vēl lielāks – dalību šajā organizācijā atbalsta ap 80% mūsu valsts iedzīvotāju. Lietuvieši sevi vienmēr redz kā daļu no lielāka stāsta – kā daļu no lielākas Rietumvalstu savienības gan aizsardzības, gan ekonomikas jautājumos. Covid-19 krīzes ietvaros lēmumu pieņemšanas fokuss patiesi ir bijis uz nacionālo dimensiju – nacionālajām slimnīcām. Tas tāpēc, ka veselības jautājumi vēl arvien ir dalībvalstu, nevis Eiropas Savienības kompetence. Tomēr ilgākā griezumā lietuvieši vienmēr centīsies lūkoties uz plašākiem apvāršņiem – mēs no tā esam atkarīgi. Cerams, ka mums svarīgās starptautiskās organizācijas spēs pielāgoties pēckrīzes pasaulei un spers nepieciešamos soļus, lai izvairītos no tās atkārtošanās. Tiesa gan, Lietuva, visticamāk,  nebūtu no tām valstīm, kuras atbalstītu tādus risinājumus kā valstu veselības aprūpes sistēmu integrācija. Tas nav reālistiski.

Es domāju, ka beigu beigās viss varētu palikt tāpat kā līdz šim, taču šis tas tiks pielāgots jaunajai realitātei.

Vai jūs neuzskatāt, ka šī pasaule trīs Baltijas valstīm būs mazāk droša? Mēs jau esam ieinteresēti, lai dažādi multilaterālie formāti (starptautiskās organizācijas u.c.) turpinātu spēlēt nozīmīgu lomu.

Jā, pastāv zināmas šaubas par to nākotni. Tomēr es domāju, ka šādas šaubas rodas katrā krīzes situācijā. Atcerēsimies situāciju ar Grieķiju, kad tās ekonomika atradās lielas recesijas stāvoklī. Tad visi runāja par to, ka Eiropas Savienība sabruks. Līdzīgi arī 2015. gada migrācijas krīzes laikā, šķita, ka Eiropas Savienība nespēs savā attīstībā virzīties uz priekšu un izvairīties no sabrukuma. Tad, kad notika «Brexit» balsojums, tika paredzēts domino efekts un Eiropas vienotības samazināšanās. Pagaidām situācija ir tāda pati.

Pandēmija gan ir izgaismojusi Eiropas Savienības sadarbības trūkumu, un tas Baltijas valstīm nav izdevīgi, jo mazāk solidāra Eiropa nozīmē arī mazākas iespējas cīnīties pret kopīgām krīzēm. Tomēr es nedomāju, ka Eiropas Savienība sabruks. Tāpat nesabruks arī NATO. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas politiskā situācija būtiski nemainīsies, ja izdosies veiksmīgi tikt galā ar krīzes radīto ekonomisko triecienu. Tas nedrīkst būt pārāk ilgs. Pretējā gadījumā radīsies jaunas problēmas.

Kopumā – kādas būtu galvenās Lietuvas mācības no krīzes?

Es domāju, ka viena no mācībām ir tā, ka mūsu reģions – trīs Baltijas valstis ir spējušas tikt galā salīdzinoši labi. Mūsu valstis nav tik neefektīvas, kā dažkārt mūs parāda, salīdzinājumā ar Rietumeiropas un Dienvideiropas valstīm.

Krīze ir parādījusi, ka uz šādiem izaicinājumiem mēs spējam reaģēt ļoti labi un uzrādīt labāku sniegumu nekā daudzās Rietumeiropas valstīs. Šeit ir mācība, ka dažas lietas mēs tomēr darām pareizi.

Otrā mācība – krīzes situācijas var atkārtoties un mums pašreizējā situācija būtu jāizmanto kā iespēja. Lietuvā mēs daudz esam runājuši par to, ka ir nepieciešams reformēt veselības aprūpes un izglītības sistēmu. To ir sarežģīti izdarīt normālos laikos, kad nekas tāds ārkārtējs nenotiek. Tas tāpēc, ka politiķi vienmēr saka, ka šīs reformas ir politiski un ekonomiski pārāk dārgas. Tagad ir pienācis brīdis šos izaicinājumus atrisināt un pierādīt mūsu Rietumu partneriem, ka vairs neesam postpadomju valstis un jaunpienācēji Eiropas Savienībā. Gluži pretēji – mēs esam tie, kuri var veidot dienaskārtību.

Tomēr vai nav tā, ka brīdī, kad šī apdraudējuma sajūta paies, mazināsies arī griba veikt nopietnas reformas? Vai jums ir viedoklis, kā mēs varētu nodrošināt šo reformu virzību?

Jā, es domāju, ka tā ir problēma. Mums ir nepieciešami spēcīgi līderi – politiķi, kuri ir atbildīgi un redz, ka šis iespēju logs ilgi vaļā nestāvēs. Lietuvā situācija ir diezgan sarežģīta vēlēšanu dēļ. Kaut kad vasarā sāksies priekšvēlēšanu kampaņas, kurām oktobrī sekos pašas vēlēšanas un tad valdības veidošanas process. Tā tad savu darbu varētu sākt decembrī. Šajā kontekstā ir jautājums, vai cilvēki vēl tajā laikā jutīs, ka ir pienācis īstais brīdis sākt reformas un iespēju logs vēl arvien ir vaļā. Tas viss ir atkarīgs no nākotnes ekonomikas situācijas. Cerams, ka visās trīs Baltijas valstīs būs spēcīgi līderi un mēs spēsim pierādīt, ka tā nav tikai krīze un traģēdija, bet arī iespēja.

Tātad, jūsuprāt, Covid-19 krīze spēlēs lielu lomu valdības veidošanas procesā Lietuvā un politiķi uz tās pamata centīsies iegūt sev atbalstu?

Protams. Es domāju, ka tas būs galvenais priekšvēlēšanu jautājums. Politiķi fokusēsies uz diviem aspektiem – veselības aprūpes (Cik cilvēku tika inficēti un cik liels ir otrā uzliesmojuma viļņa risks? Vai mūsu valstij pietiek nepieciešamā veselības aprūpes ekipējuma) un ekonomikas aspekts (Vai mūsu IKP turpina krist, vai arī varam novērot tā kāpumu?). Pagaidām izskatās, ka valdība un varas partijas ir ļoti stiprās pozīcijās. Tas tādēļ, ka valdība ir reaģējusi efektīvi un Lietuva slimības izplatības kontekstā izskatās diezgan pieklājīgi. Tomēr tas viss var ļoti ātri mainīties, un jau tagad mēs varam redzēt, ka daudzās Eiropas valstīs atbalsts pie varas esošajiem politiskajiem spēkiem sarūk. Mēs dzīvojam ļoti mainīgos laikos.

Paldies par interviju!

Paldies!