Kad SMS ir brīvības atslēga (8)

Vai jūs varētu aprakstīt pašreizējo situāciju saistībā ar Covid-19 pandēmiju Azerbaidžānā? Vai valdības pieņemtie pasākumi vīrusa ierobežošanai ir bijuši pietiekami?

10. maijā Azerbaidžānā bija 2519 saslimšanas gadījumi, no kuriem 32 ir beigušies letāli. Pamatojoties uz oficiālo statistiku, pagaidām pārbaudes ir tikušas veiktas aptuveni 200 000 cilvēkiem. Par pirmo saslimšanas gadījumu Azerbaidžānā tika ziņots 28. februārī, bet operacionālais valdības štābs, kura uzdevums ir cīnīties pret vīrusa izplatību, tika radīts dienu iepriekš. Tas tāpēc, ka jau tajā laikā Azerbaidžānas dienvidu kaimiņš Irāna bija kļuvusi par Covid-19 reģionālo epicentru. Pavisam drīz arī starp abām valstīm tika pārtraukta kustība. Savukārt marta sākumā savu darbību pārtrauca izglītības iestādes, un apmēram pēc 2 nedēļām tika arī slēgtas Azerbaidžānas robežas. 21. martā valdība pasludināja karantīnu, liekot cilvēkiem palikt mājās. Savukārt agrā aprīlī mūsu valdība ieviesa jaunu paņēmienu, lai piespiestu šo ierobežojumu ievērot. Parastajiem iedzīvotājiem iziešanai no mājas ir nepieciešama sms atļauja.

Respektīvi – ja kāds vēlas atstāt savu dzīvesvietu, tad ir nepieciešams attiecīgajām varas institūcijām nosūtīt īsziņu, kurā ir iekļauts šādas vēlmes iemesls un personas kods.

Cilvēki bez šādas atļaujas tiek sodīti. 4. maijā ierobežojošie pasākumi tika daļēji atvieglināti. Visā valsts teritorijā (neskaitot lielākās pilsētas, kur šie ierobežojumi turpināsies vismaz līdz maija beigām) cilvēkiem tika atļauts atstāt mājas un sākt dzīves normalizāciju.

Vai šīs sms atļaujas tiek izsniegtas vienkārši, vai arī cilvēkiem ir nepieciešams ļoti labs iemesls, lai tiktu saņemta dzīvesvietas atstāšanas atļauja?

Tiek akceptēti vairāki dzīvesvietas atstāšanas iemesli, un katram no iemesliem ir attiecīgais kods. Kā piemērus varu minēt medicīniskās palīdzības saņemšanu, pārtikas pirkšanu, tuva radinieka nāvi. Ja varas iestādēm kopā ar personas kodu tiek aizsūtīts arī attiecīgās aktivitātes kods, tad var tikt piešķirts 2 vai 3 stundu laiks, lai visu nokārtotu. Kā jau minēju, šī karantīnas sistēma pastāvēs vismaz līdz maija beigām. Tomēr domāju, ka mums būtu jābūt uzmanīgiem un jātur robežas aizslēgtas. Tas tāpēc, ka trīs no mūsu kaimiņiem – Krievija, Irāna un Turcija - atrodas Top 10 valstu sarakstā ar vislielāko saslimušo skaitu pasaulē.

Kā ar situāciju Gruzijā un Armēnijā? Vai tā ir līdzīga kā Azerbaidžānā, vai arī situācija ir nopietnāka?

Līdzīgu ierobežojumu piemērošana ir novērojama visā pasaulē, un Kaukāzs nav izņēmums. Gruzija un Armēnija atšķirībā no Azerbaidžānas ir noteikušas ārkārtas stāvokli. Tāpat Gruzijā naktīs ir tikusi ieviesta arī komandantstunda un daži radikāli īstermiņa risinājumi. Piemēram, šajā valstī ir ticis aizliegts pārvietoties ar privāto automobili. Gruzijas gadījumā gan ir novērojama zināma pretruna, jo pareizticīgā baznīca ir turpinājusi rīkot dažādus pasākumus – tostarp Lieldienu svinības. Savukārt Armēnijā ir vislielākais inficēto skaits Dienvidkaukāza reģionā (vairāk nekā 3000). Inficēšanās gadījumi ir novērojami arī Armēnijas armijā. Tāpēc Armēnijas aizsardzības ministrs ir izvēlējies vairs nepadarīt ar Covid-19 saistītos datus publiskus. Pirms apmēram mēneša Armēnijas sabiedrotā Krievija nosūtīja uz šo valsti medicīnas speciālistus un medicīnas ekipējumu. Uz šīs darbības pamata tika izveidota pārvietojamā laboratorija. Situācija Armēnijā kopumā šķiet diezgan trauksmaina, jo vairāki veselības aprūpes speciālisti ir teikuši, ka inficēto skaits tur varētu pat dubultoties ik pēc 15 dienām. Līdz jūnija beigām inficēties varētu pat vairāk nekā 10000 cilvēku.

Vai mēs šo fenomenu varētu izskaidrot ar to, ka Armēnijas valdība ir pieļāvusi kādas nopietnas kļūdas?

Esmu mēģinājis sekot līdzi Armēnijas presei un  redzu, ka sabiedrība bieži kritizē valdību par neefektīviem lēmumiem infekcijas apkarošanā. Es, ja godīgi, nezinu, kā situācija ir kļuvusi nekontrolējama, taču daudzi saka, ka infekciju skaita pieaugums ir bijis novērojams pēc dažu reliģisku ceremoniju noturēšanas. Inficētā persona ir apmeklējusi kādu ceremoniju un pēc tam arī citus lielus cilvēku saietus.

Tātad policija patrulē uz ielām visās trijās Dienvidkaukāza valstīs?

Jā, policija patrulē ielās un pārbauda pilsoņus, prasot atļaujas un iemeslus iziešanai no mājas. Tajā pašā laikā Azerbaidžānā un Gruzijā pie pilsētu un provinču ieejām un izejām ir kontrolposteņi.

Jūs minējāt, ka Armēnijā un Gruzijā ir ticis ieviests ārkārtas stāvoklis, bet ne Azerbaidžānā. Tomēr, ja policija patrulē uz ielām, tad kāda ir atšķirība starp situāciju bez ārkārtas stāvokļa un situāciju ar ārkārtas stāvokli?

Situācija ir vairāk vai mazāk līdzīga. To ir iespējams saukt par karantīnu vai kā citādi, bet režīms ir diezgan stingrs. Šajā kontekstā būtu nepieciešams ņemt vērā dienvidnieku (Kaukāza) mentalitāti. Šeit cilvēkiem patīk sanākt kopā un nebūt izolētiem. Tāpēc ir nepieciešami stingri kontroles pasākumi – sodi un dažkārt pat aresti. Piemēram, pirms dažām dienām tika atkal atvērta Baku metro sistēma, taču metro pasažieriem ir jāvalkā maskas. Vakar ziņās lasīju, ka viens no pasažieriem, kurš masku nevalkāja, tika arestēts.

Ja runājam par Azerbaidžānas ekonomiku, domāju, ka vīruss ir atstājis uz to lielu ietekmi. Par cik lieliem zaudējumiem mēs šeit varētu runāt?

Azerbaidžāna gluži tāpat kā daudzas citas pasaules valstis Covid-19 noteikto ierobežojumu dēļ saskaras ar ekonomiskajām problēmām.

Mūsu ekonomika ir atkarīga no naftas eksporta, un mēs saskaramies ar krasu naftas cenu kritumu. Daudzas ražošanas industrijas pasaulē ir tikušas apturētas, un līdz ar to - lielāko šī produkta importētāju (piemēram, Ķīnas) pieprasījums ir samazinājies.

2020. gada Azerbaidžānas nacionālais budžets bija plānots ar paredzējumu, ka naftas cena būs aptuveni 55 dolāri par barelu. «Brent» markas nafta starptautiskajā tirgū tagad tiek pārdota par mazāk nekā 30 dolāriem. Šāds apstāklis budžetā rada lielu deficītu. Neskatoties uz to, valdība šķiet mierīga un par valsts ekonomiku pārliecināta. Visticamāk, ka tā paļaujas uz iepriekš nebaltajām dienām atlicināto «naftas fonda» naudu. Piemēram, valsts Centrālā banka tērē milzīgus līdzekļus, lai nostabilizētu mūsu valūtas kursu. Tā ir atšķirība no Gruzijas un Armēnijas, kurās nacionālo valūtu vērtība ir kritusies. Pamatojoties uz Ekonomikas ministrijas aprēķiniem, Azerbaidžāna zaudē aptuveni 90 miljonus dolāru dienā. Koronavīruss ir atnesis milzu problēmas vietējiem uzņēmumiem, kā arī bezdarbnieku armiju.

Pagaidām valdība ir pieņēmusi vairākas nacionāla līmeņa atbalsta programmas ar kopējo budžetu – 2,5 miljardi manatu jeb 1,5 miljardi ASV dolāru. Tie ir paredzēti, lai palīdzētu uzņēmējiem un bezdarbniekiem pandēmijas laikā. Valsts ir apņēmusies izmaksāt daļu no darbinieku (aptuveni 300 000) algām, kuri strādā dīkstāvē esošajos uzņēmumos. Tāpat valsts segs mācību maksu studentiem, kuri ir pieskaitāmi sociāli neizsargātajām grupām.

Jūs pieminējāt valdību. Vai redzat, ka Covid-19 varētu radīt izmaiņas Azerbaidžānas iekšpolitikā? Kāda varētu būt Covid-19 ietekme uz jūsu prezidenta Ilhama Alijeva pozīcijām?

Es domāju, ka valdības loma ir tikusi stiprināta daudzās pasaules valstīs, kurās plosās pandēmija. Tas ietekmēs vispārējo politisko situāciju. Azerbaidžāna ar savu prezidentālo sistēmu nav izņēmums. Pagaidām notiek masveidīgi vidēja un augsta ranga valsts amatpersonu aresti. Lai gan šie aresti sākās jau gada sākumā, pēdējās nedēļās ir notikusi to intensifikācija. Vairāki gubernatori un amatpersonas centrālajā valdībā, kā arī reģionālajās valdībās ar drošības dienestu palīdzību ir tikuši aizturēti. Viņi tiek apsūdzēti korupcijā, kukuļdošanā un valsts līdzekļu piesavināšanā (īpaši pabalstu naudas). Tā varētu būt daļa no iekšējiem ķīviņiem valdošās elites iekšienē, bet ir skaidrs, ka prezidenta Ilhama Alijeva pozīcija tiks nostiprināta. Viņš ir pēdējās nedēļās vairākas reizes teicis, ka vairs necietīs augsta līmeņa amatpersonu korupciju.

Pagaidām Azerbaidžānā notiek paaudžu nomaiņa un «veco gvardi» ar padomju mentalitāti nomaina jaunāki un Rietumos skoloti tehnokrāti. Es domāju, ka tas noteikti mainīs Azerbaidžānas sociālpolitisko sistēmu un nesīs lielas izmaiņas. Cerams, ka tās pēcpandēmijas periodā būs vairāk pozitīvas.

Jūs minējāt izmaiņas – kādas tad īsti šīs politiskās izmaiņas pēc pandēmijas varētu būt?

Sabiedrība pagaidām sūdzas par to, ka valsti vada vecākas paaudzes amatpersonas. Daudzās ministrijās un daudzās valsts iestādēs varas virsotnēs atrodas cilvēki ar padomju mentalitāti.

Tie tiek uzskatīti par galveno šķērsli valsts attīstībai. Es domāju, ka galvenā pārmaiņa būs šo veco cilvēku aizstāšana ar cilvēkiem, kuriem ir plašāks skatījums uz dzīvi un kuri saprot pasauli daudz labāk. Tie saprot, kurā virzienā Azerbaidžānai būtu jāiet. Tas viss raksturos Azerbaidžānu nākamajos mēnešos.

Vai jūs varētu nedaudz pastāstīt par Kalnu Karabahas konfliktu? Vai uzskatāt, ka pandēmija varētu atnest arī kādas izmaiņas tajā?

Armēnijas īstenotā Kalnu Karabahas okupācija ir turpinājusies 28 gadus. Mēs Azerbaidžānā vēlētos palīdzēt Kalnu Karabahā dzīvojošajiem azerbaidžāņiem. Tūkstošiem no tiem ir nepieciešamas normālas valsts struktūras, kuras nodrošinātu veselības aprūpi un ekonomisko palīdzību. Karabahu kontrolējošais režīms šajā laikā pat organizēja prezidentālas un parlamentāras vēlēšanas, kas palielināja saslimšanas risku tūkstošiem cilvēku. Prezidentālās vēlēšanas pat notika divās kārtās. Vai varat iedomāties? Viņi izvēlējās noturēt arī otro kārtu par spīti rekomendācijām to nedarīt. Iespējams, ka separātisti mēģināja sevi leģitimizēt, bet tie tika nosodīti ne tikai no Azerbaidžānas, bet arī no citu valstu un starptautisko organizāciju puses. Šāda rīcība nepalīdz šo konfliktu atrisināt. Gluži pretēji – tā tikai situāciju pasliktina un palielina neuzticību starp konfliktā iesaistītajām pusēm.

Kā ar Azerbaidžānas starptautiskajām attiecībām? Vai, piemēram, varētu būt kaut kādas izmaiņas jūsu attiecībās ar Krieviju un Irānu?

Jau kopš 90. gadiem Azerbaidžāna ir īstenojusi balansēšanas politiku. Tās ietvaros notiek mēģinājumi uzturēt labas attiecības ar visiem reģionālajiem un starptautiskajiem spēlētājiem.

Laika gaitā šī politika ir tikusi «nopulēta» līdz tam, ka Azerbaidžāna cenšas distancēties no starptautiskajiem konfliktiem un arī integrācijas projektiem (gan Rietumos, gan Austrumos). Tas ir bijis Azerbaidžānas ārpolitikas stūrakmens. Šā iemesla dēļ Azerbaidžāna nav vēlējusies veidot savas attiecības ar daudzpusējo attiecību formātiem. Tā vietā uzsvars tiek likts uz divpusējām attiecībām.

Pirms pāreju pie Azerbaidžānas un Irānas attiecībām, vēlētos pieminēt, ka mūsu valsts koronavīrusa kontekstā ir mēģinājusi spēlēt vadošu lomu pasaules valstu koordinēšanā cīņā pret epidēmiju. Esam iniciējuši divus samitus. Tjurku padomes valstu līderu video konference notika 6. aprīlī, un tai pievienojās arī Ungārijas premjerministrs un Pasaules Veselības organizācijas (PVO) ģenerālsekretārs. Tāpat nesen tika rīkots arī Nepievienošanās kustības samits. Tas jau atkal signalizē, ka valsts turpinās pretoties integrācijas projektiem.

Irāna – neskatoties uz to, ka pret šo valsti tiek izdarīts liels spiediens, Azerbaidžāna nekad nav piekritusi būt valsts, no kuras tai varētu izdarīt triecienu. Dažas spekulācijas par to dažkārt parādās medijos. Koronavīrusa laikā Azerbaidžāna ir palīdzējusi Irānai finansiāli un sūtījusi veselības aprūpes ekipējumu. Mūsu valsts valdība saprot, ka Irāna vienmēr būs mūsu kaimiņš. Tāpēc sadusmot šo lielo valsti ar bagāto vēsturi un tradīcijām nebūtu laba doma. Mums jāuztur labas attiecības, kuras nav nedz pārāk labas, nedz arī pārāk sliktas. Es domāju, ka mēs nepievienosimies nevienai koalīcijai pret Irānu arī pēc vīrusa pārvarēšanas.

To pašu varētu teikt par Krieviju. Visticamāk, Azerbaidžāna ļoti neintegrētos Rietumu institūcijās. Tajā pašā laikā pievienošanās jebkuram Krievijas vadītam integrācijas projektam arī nav mūsu dienaskārtībā. Vienlīdzīga distancēšanās no visām lielvarām kādu laiku turpinās būt mūsu ārpolitikas stūrakmens.

Tātad jūs cenšaties balansēt starp vairākām pusēm?

Tieši tā.

Kas ir Azerbaidžānas galvenās mācības no krīzes? Vai tādas ir?

Ļoti labs jautājums! Plašākais konteksts noteikti iekļauj straujo naftas cenu kritumu. Cilvēku atlaišanas un problēmas uzņēmumiem notiek visur, bet Azerbaidžānas papildu problēma ir tā, ka tās ekonomika ir ļoti balstīta uz ieņēmumiem no naftas eksporta. Šāda situācija padara to ļoti jūtīgu pret daudziem globālajiem procesiem un naftas pieprasījumu. Pagaidām izskatās, ka naftas pieprasījums turpinās samazināties, un mūsu valstij būtu jādomā par ekonomikas diversifikāciju. Valdībai vajadzētu tai pievērst uzmanību, lai mēs varētu uzbūvēt spēcīgu ekonomiku, kura nebūtu balstīta tikai uz vienu ienākumu avotu. Tātad galvenā mācība ir – nepieciešams diversificēt valsts ekonomiku.

Paldies par interviju!

Paldies!