Pēc neilga pārtraukuma portāla TVNET ārpolitikas raidījumā «Pasaule kabatā» atkal ir tikusi noturēta ekspertu diskusija. Šoreiz pieskārāmies mediju telpā ne pārāk plaši aplūkotam, taču ļoti būtiskam tematam – migrantu izaicinājumiem Covid-19 ietvaros visā pasaulē. Diskusijā piedalījās domnīcas «Providus» vadošā pētniece Agnese Lāce un bankas «Citadele» ekonomists Mārtiņš Āboliņš.  

Situācija bēgļu nometnēs

Agnese Lāce piekrīt, ka bēgļu nometnes ir viena no jūtīgākajām vietām Covid-19 izplatības ierobežošanas kontekstā. Tas nav tikai tādēļ, ka tur salīdzinoši šaurā vietā dzīvo ievērojams cilvēku daudzums, bet arī tāpēc, ka sanitārie un higiēnas apstākļi šajās vietās nav tik labi. Lai šo situāciju risinātu, ir jādomā, kā arī Covid-19 laikā šiem cilvēkiem nodrošināt cienīgus dzīves apstākļus. Dažas Eiropas valstis pēc krīzes sākuma ir sākušas bēgļu pārvietošanu no nometnēm un attiecīgu uzņemšanu. Patvēruma pieprasījumu skaits Eiropā pagaidām ir samazinājies faktiski uz pusi, un lielākā daļa pieprasījumu ir no cilvēkiem, kuri jau atradās Eiropā. Līdz ar to valstīm šobrīd vajadzētu būt kapacitātei uzņemt patvēruma meklētājus no nometnēm, saka pētniece. Turklāt to varētu darīt arī Latvijā, jo Muceniekos apdzīvošanas blīvums nav tik liels. Tomēr pagaidām pie mums nav politiskās gribas to darīt.

Vai pasaules ekonomikā samazināsies pieprasījums pēc sezonālā migrantu darbaspēka?

Komentējot situāciju saistībā ar to, ka Covid-19 izraisītā sezonālā darbaspēka trūkuma dēļ daudzas pasaules valstis ir sākušas centienus aizstāt viesstrādniekus ar vietējiem iedzīvotājiem, Āboliņš norāda, ka šie centieni pagaidām nav vainagojušies ar lieliem panākumiem.

Vietējie iedzīvotāji viesstrādnieku darbus vēl arvien nevēlas darīt, un visticamāk, ka migrantu īpatsvars sezonālajā nodarbinātības sektorā paliks ļoti liels.

Kaut kādā mērā mēs to redzam arī Latvijā – no vienas puses, mums aug bezdarbs, bet lauksaimnieki tik un tā saka, ka uz vasaras sezonu darbiniekus atrast nebūs viegli, saka ekonomists.

Ņemot vērā, ka Covid-19 krīzes ietvaros tiek aktīvi proponēta sociālās distancēšanās ideja, vai no ārvalstīm atbraukušie cilvēki tiek uztverti ar aizdomām? Vai tas var veicināt neiecietību pret migrantiem?

Lāce norāda, ka rasisma un nacionālisma uzplaukums šajā laikā ir ticis novērots daudzās valstīs. Sākumā šie fenomeni tika novēroti pret Āzijas izcelsmes cilvēkiem gan Eiropā, gan ASV. Tāpat Āfrikā ir bijusi negatīva attieksme pret baltādainajiem, kuri ir ieradušies no Eiropas. Tas tāpēc, ka Eiropa bija nākamais karstais Covid-19 izplatības punkts uzreiz pēc Ķīnas. Tas nozīmē arī diskrimināciju kādu pakalpojumu sniegšanā. Turklāt tas ir leģitmizējis noraidošas un noslēgtas migrācijas politikas veidošanu. Tas ir ļoti slikti, jo ir apstājušies ļoti daudzi integrācijas pasākumi. Tas būs ļoti liels izaicinājums lielajām Rietumu ekonomikām, kuras šī krīze ir skārusi vissmagāk. Tas tāpēc, ka daudzās no tām imigrantu īpatsvars ir vismaz 10% no iedzīvotājiem. «Tas nozīmē ļoti ļoti lielu saspīlējumu Lielbritānijā, kur tas jau bija tāpat, ASV, kur pašreizējā valsts politika atbalsta tādu attieksmi, un arī Vācijā, Beļģijā, kur šī situācija bija salīdzinoši laba,» saka pētniece.

FOTO: MAHMUD TURKIA / AFP

Covid-19 reemigranti kā Latvijas iespēja

Pievēršoties Latvijai, Lāce uzskata, ka mēs varētu izmantot ar repatriācijas reisiem atgriezušos cilvēkus, lai veicinātu reemigrāciju mūsu valstī.

Šeit atslēga būtu vides drošības uzsvēršana un tas, kā mūsu valsts ir spējusi tikt galā ar šo situāciju kopumā. «Mēs redzam, ka kopumā mūsu iedzīvotāji vērtē ļoti pozitīvi valdības rīcību pandēmijas kontekstā. To vajadzētu izmantot un uz tā kapitalizēt, jo nav tā, ka uzticības līmenis šobrīd valdībai ir krities. Tas pandēmijas kontekstā ir pieaudzis,» saka Lāce.

Āboliņš šo papildina un saka, ka politiski situācija reemigrantiem Latvijā nav labvēlīga. Kopš neatkarības atgūšanas (30 gadu laikā) par imigrāciju mēs nopietni esam runājuši divas reizes. Viena reize bija 2007. gadā, bet otra - tagad. Šajās abās reizēs nodarbinātības līmenis Latvijā bija ļoti augsts un trūka darbaspēka. Šobrīd bezdarbs atkal ir pieaudzis un noteikti kādu laiku tas būs lielāks. Līdz ar to ir paredzams, ka noplaks arī politiskā griba veicināt reemigrantu atgriešanos. Tomēr mēs pie šīs diskusijas atkal atgriezīsimies tad, kad bezdarba līmenis atkal noplaks. Tam savukārt vajadzētu notikt ātri.

FOTO: SEDAT SUNA / EPA

Migrantu problēmas mītnes zemēs – problēmas arī dzimtenēm

Āboliņš piekrīt, ka situācijā, kad bagātajās migrantu uzņemošajās valstīs norisinās krīze, ievērojamas ekonomiskas problēmas būs arī to dzimtenēm. Tas tādēļ, ka šie migranti bieži sūta uz mājām naudu, kas veido būtisku daļu no ģimenes budžeta. Šie cilvēki nereti strādā relatīvi mazāk apmaksātus pakalpojumu nozares darbus (piemēram, viesnīcas un uzkopšana). Savukārt šīs nozares ir cietušas daudz vairāk nekā «baltās apkaklītes» – profesijas, kurās var strādāt no mājām vai arī pamatprasība nav fizisks kontakts ar citu cilvēku. Kopš krīzes sākuma mēs jau redzam ļoti lielu naudas aizplūdumu no attīstības valstīm, un krīze skar gan attīstības pasauli, gan attīstīto pasauli. Tomēr attīstītajām pasaules valstīm ir pieejams plašs instrumentu klāsts, lai krīzi mīkstinātu un pasargātu cilvēkus, kuri darbu zaudē. Attīstības valstīs šo instrumentu ir daudz, daudz mazāk un krīze tos samazina vēl vairāk, norāda eksperts.

Āboliņš arī pieļauj, ka mēs pagaidām īsti arī neesam aptvēruši vīrusa ietekmi uz attīstības pasaules tālāko virzību. Tas ir tāpēc, ka mūsu uzmanība ir pagaidām pievērsta Eiropai un ASV. Tomēr attīstība arī šajās valstīs ir ļoti būtiska.

«Ja mēs salīdzinām šo krīzi ar krīzi pirms 10 gadiem, tad tā tomēr bija Rietumvalstu krīze un attīstības valstis tajā cieta maz. Šobrīd ir otrādi un mēs redzam, ka cieš pilnīgi visas valstis,»

saka ekonomists.

Raksts tapis projekta Nr. PMIF/7/2019/2/01 ietvaros, ko īsteno Rīgas Stradiņa universitāte.

FOTO: Publicitātes foto