Uz Covid-19 antivielu testu precizitāti visā pasaulē joprojām raugās ar lielu piesardzību, jo rezultāti var būt kļūdaini. Tomēr Latvijā šos testus veic gan privātās laboratorijas – E.Gulbja un Centrālā laboratorijā, gan Austrumu slimnīcas References laboratorija. LTV raidījums “de facto” skaidroja, vai uz šiem rezultātiem var paļauties un ko no tiem var secināt.
E.Gulbja laboratorijā stāsta, ka vairāku ražotāju piedāvātie testi šeit uz vietas arī pārbaudīti, testējot cilvēkus, kuriem Covid-19 bija jau apstiprināts. Atsevišķu ražotāju testiem precizitāte esot bijusi vien 20-30%.
Visbeidzot laboratorija palikusi pie antivielu testiem, kuru precizitāte ir 96-97%. Pārbaudot tos cilvēkus, kuri bija saslimuši, noskaidrojies, ka antivielas sāk veidoties 10. līdz 14. slimības dienā. Taču, kā apliecina konkrētu pacientu piemēri, ne visiem līdzvērtīgi. Atšķiras gan ātrums, ar kādu antivielas veidojas, gan to daudzums. Tomēr vēl tālāku pētījumu jautājums ir - cik ilgi tās turas.
Tikmēr jau tagad var pateikt, vai antivielu testu rezultāti maina līdzšinējo priekšstatu par Covid-19 izplatību. No vairāk nekā tūkstoš personām ar iepriekš neapstiprinātu saslimšanu, kas E.Gulbja laboratorijā analīzes veica intereses pēc, antivielas apstiprinājās tikai trijos gadījumos. Turklāt visos šie cilvēki bija atgriezušies no ārzemēm, viens no viņiem ārzemēs slimojis, taču klasiskais vīrusa noteikšanas tests tur taisīts netika.
“No tiem, kuri bija domājuši, ka viņi ir slimojuši iepriekš – pērnā gada nogalē, gada sākumā -, šeit Latvijā nevienam antivielas nekonstatējām,” uzsver E.Gulbja laboratorijas ārsts un valdes loceklis Didzis Gavars.
Lielāku īpatsvaru uzrāda Centrālās laboratorijas rezultāti - tur no 633 testiem 19 paraugos uzrādījās antivielas. Taču Centrālā laboratorija vēl nav veikusi padziļinātu šo datu analīzi, tāpēc nav zināms, cik no šiem 19 ir tādu, kuri par savu saslimšanu zināja jau iepriekš.
Turklāt joprojām nav izslēgti arī viltus pozitīvi un viltus negatīvi rezultāti. Tas ir iemesls, kāpēc bez ārsta konsultācijas tos neiesaka pašam veikt un nolasīt. To atzīst arī Gulbja laboratorijā, kur dažos gadījumos izskaitļojuši iespējamos viltus rezultātus.
Laboratorijas ārsts Jānis Stašulāns stāsta: “Uz šo jautājumu mums palīdz atbildēt novērošana dinamikā, saistībā ar citiem laboratoriskajiem rādītājiem, un, kā jebkurš laboratoriskais tests, tie ir vērtējami kopainā ar pacienta anamnēzi, sūdzībām, atradnēm un pārējām diagnostiskajām metodēm.”
Šo testu veikšana nav tikai privāto laboratoriju interese. Kad patversmē “Zilais krusts” Covid-19 atklāja 63 cilvēkiem, Slimību profilakses un kontroles centrs nolēma veikt antivielu testus pārējiem 40 ar patversmi saistītajiem, kuriem vīrusa klātbūtni klasiskais tests neuzrādīja. Antivielas atrada pusei no viņiem. Pēc tam testēja sociālās aprūpes centra “Gaiļezers “darbiniekus. No 18 darbiniekiem antivielas bija diviem. Bet plānā ir antivielu analīzes Cēsu klīnikā un Mārsnēnu pansionātā.
Šis analīzes veic Austrumu slimnīcas References laboratorijā, kuras galvenais speciālists Sergejs Ņikišins vēl salīdzinoši nesen šos testus vērtēja piesardzīgi. Taču tagad viņš atzīst, ka uzlabojusies gan šo testu specifikācija, proti, iespēja atpazīt konkrētā vīrusa antivielas, gan jutīgums.
Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) epidemiologs Jurijs Perevoščikovs spriež, ka uzliesmojumu gadījumā cilvēkiem ar antivielām nebūtu vajadzīga izolēšana. Ja tie ir, piemēram, slimnīcu vai aprūpes centru darbinieki, viņi varētu turpināt strādāt. Jau tuvākajā laikā Covid-19 antivielas varētu pārbaudīt arī asinsdonoriem. Pēc Jurija Perevoščikova stāstītā, ja gadītos kāds donors ar augstu antivielu līmeni, viņa plazmu ar antivielām, iespējams, varētu izmantot arī smagāk slimo pacientu ārstēšanā. Turklāt pārbaudot nodotās asinis - tā būtu sava veida nejauša izlase, kas ļautu spriest arī par kopējām tendencēm.
SPKC arī atklāj, ka rudens pusē varētu notikt arī plašāks pētījums, lai saprastu, cik daudziem no mums ir antivielas, cik ilgi tās saglabājas un kāds varētu būt sabiedrības kopējais imunitātes līmenis. Tomēr jau tagad skaidrs, ka par kādu pietiekamu kolektīvās imunitātes līmeni, kas pasargātu no jauniem uzliesmojuma viļņiem, runāt nevarēs. Tādēļ aizvien aktuāli bus citi pasākumi slimības ierobežošanai.
To, ka kolektīvā imunitāte nemaz tik ātri neveidojas, apliecina arī Zviedrijas piemērs. Tur kolektīvās imunitātes iegūšana bija viens no pamatojumiem, kādēļ nevajag stingrus ierobežojumus. Tomēr plašāki antivielu pētījumi apliecina, ka šīs valsts galvaspilsētā Stokholmā antivielas uzrādījās 7,3% asins paraugu. Līdz ar to slimības uzveikšanai jāgaida citi līdzekļi. “Parādās pirmās ziņas par zālēm, kuras varētu būt apstiprinātas, bet, cik tas būs efektīvi, to mēs vēl redzēsim. Par vakcīnām arī - optimistiskā gadījumā mēs runāsim pavasarī, jo notiek klīniskie pētījumi,” stāsta J.Perevoščikovs.