Ķīnas uiguriem "pāraudzināšanas" nometnēs liek atzīties izdomātos pārkāpumos

DW intervēja četrus cilvēkus, kuri 2017. un 2018.gadā vairākus mēnešus pavadīja Sjiņdzjanas nometnēs. Pēc tam, pateicoties ģimeņu publiskam spiedienam, viņiem visiem no Ķīnas izdevās pārcelties uz Kazahstānu, kura izsniedz uzturēšanās atļaujas tiem Ķīnas uiguriem, kuriem Kazahstānā dzīvo ģimenes locekļi. Taču tiem Ķīnas uiguriem, kuriem nav ģimenes ārvalstīs vai citas valsts pilsonības, no Ķīnas represijām un nepārtrauktās novērošanas ir teju neiespējami izbēgt.

Bijušie ieslodzītie stāsta, ka nometnē bailes, ko sagādā piespiedu ieslodzījums uz nezināmu laiku, esot mijušās ar monotoniju un garlaicību. Ieslodzīto ikdiena paiet nebeidzamās indoktrinācijas un valodas nodarbībās, dažās nometnēs liek stundām ilgi skatīties Ķīnas prezidentu Sji Dzjiņpinu slavinošus propagandas video. Par vissīkāko pārkāpumu – kaut sačukstēšanos – draud bargs sods.

Taču nometnē pavadītajos mēnešos viena diena izcēlās visu pārējo vidū: viņiem tika iedots saraksts ar apmēram 70 dažādiem pārkāpumiem, no kura viņiem nācās izvēlēties vienu vai vairākus, stāsta intervētie. Respektīvi, ieslodzītajiem soda izciešanas laikā ir pašiem jāizvēlas noziegums, kura dēļ viņi it kā aizturēti. Pēc “atzīšanās” seko butaforiska tiesa, kurā apsūdzētajiem nav advokāta un netiek iesniegti nekādi pierādījumi.

Sarakstā iekļauti tādi pārkāpumi kā ceļošana vai kontaktēšanās ar cilvēkiem ārzemēs. Tomēr lielākā daļa saistīta ar reliģiju, piemēram, lūgšanās vai galvassegas valkāšana.

"Viņi mums draudēja: ja neko neizvēlēsies, tātad tu neatzīsti savu noziegumu. Ja neatzīsties, tad paliksi šeit uz mūžu," stāsta viena no bijušajām ieslodzītajām. "Tāpēc mēs katrs izvēlējāmies pa vienam pārkāpumam.

Cits intervētais norāda, ka pārkāpuma izvēlēšanās esot sniegusi zināmu atvieglojumu, jo tad vismaz radusies skaidrība, cik ilgu laiku vēl nāksies pavadīt nometnē. Bez tā ieslodzītie nezina, cik drīz atkal izkļūs brīvībā.

Kaut arī uz visiem ieslodzītajiem tiek izdarīts spiediens parakstīt "atzīšanos", viens no DW intervētajiem uiguriem stāsta, ka atteicās to darīt. Turpmākās trīs dienas nometnes darbinieki esot viņu nemitīgi lamājuši un centušies piespiest parakstīt dokumentu. Kad tas vienalga neizdevās, vīrietis negaidīti tika pārvietots uz stingri uzraudzītu mājas arestu, kurā sabija vairākus mēnešus. Vīrietim bija uzturēšanās atļauja Kazahstānā, kas, iespējams, izskaidro nometnes darbinieku piekāpību.

Kāda cita ieslodzītā stāsta - kad sākās "tiesāšana" par atzīmēto pārkāpumu, viņa esot bijusi tik ļoti nobijusies, ka noģībusi. "Tiesa" notika bez viņas klātbūtnes. "Man piesprieda divus gadus par ceļošanu uz ārzemēm," norāda sieviete. "Es jutos ļoti skumji. Taču, salīdzinot ar citiem, man bija vismaigākais sods. Citiem piesprieda sešus vai pat desmit gadus."

Viņa atzīmē, ka bargākie sodi esot piespriesti par reliģiskām izpausmēm, piemēram, regulārām lūgšanām.

Saskaņā ar radinieku stāstīto, daļa aizturēto no nometnēm tiek pārvesti uz cietumiem. Daudzi ieslodzītie tiek piespiedu kārtā nodarbināti. Viena no DW intervētajām sievietēm stāstīja, ka nometnēs notiekot seksuāla vardarbība.

ANO dati liecina, ka Siņdzjanas Uiguru autonomajā rajonā, kas atrodas Ķīnas ziemeļrietumos, līdz miljonam uiguru, kazahu un citu musulmaņu ieslodzīti internēšanas nometnēs, kur viņi spiesti apgūt komunisma ideoloģiju, runāt ķīniešu valodā un noliegt savu kultūru, valodu un reliģiju. 

Pekina sākumā noliedza šādu nometņu pastāvēšanu, bet pēc tam apgalvoja, ka šīs nometnes ir profesionālās apmācības centri, kuros musulmaņu tautu pārstāvji apgūst profesiju un ķīniešu valodu, kā arī tiek pasargāti no radikalizēšanās.