"Google" lēmums maksāt ziņu izdevējiem - parasta PR kampaņa?

FOTO: Reuters / Scanpix

Šīs nedēļas sākumā jau rakstījām, ka interneta gigants “Google” sāks maksāt izdevējiem par ziņām. Te gan ir vērts ieskatīties dziļāk interneta gigantu attiecībās ar ziņu industriju un to, kā tiek veidota interneta lietotāju informatīvā vide. Kā raksta “NiemanLab”, “Google” paziņojums varētu nozīmēt to, ka šāds solis varētu būt vērtējams kā laba "reklāmas kampaņa uzņēmumam", nevis kā reāla palīdzība ziņu izdevējiem. 

Iespējams, ka pareizais veids, kā analizēt “Google” un “Facebook” darbības, ir caur sabiedrisko attiecību (PR) skatupunktu. Nebūšanas ziņu industrijā ir būtiska problēma šiem interneta gigantiem. Jā, šie uzņēmumi var runāt par godīgumu, taču sava vaina par problēmām ir jāuzņemas tieši tehnoloģiju gigantu izstrādātajai sistēmai, kā veidot informatīvo vidi. Līdz ar to pareizais veids, kā izprast šo uzņēmumu veiktās darbības, ir jautāt, vai un kā tiek risinātas problēmas.

No šāda skatupunkta pozitīvi virsraksti par tehnoloģiju gigantu iesaisti ziņu industrijas problēmu risināšanā ir “īstā uzvara”.

Nākamreiz, kad kāds no “Google” vai “Facebook” vadītājiem tiks izsaukts uz varasiestādēm Vašingtonā, viņi var turpināt runāt par demokrātiju un mēģināt izskaidrot ziņu plūsmas vērtību kongresmeņiem, no kuriem daļa pat nesaprot, kā darbojas viņu viedtālruņi. Piemēram, “Google” vadītājs var teikt: "Patiesībā mēs maksājam ziņu izdevējiem par viņu darbu - miljoniem dolāru gadā." Tas taču ir labi!

Tomēr šeit ir savas atrunas – gan “Google”, gan “Facebook” ir daudz ziņu viņu veidotajos produktos – gan meklēšanas rezultātos, gan ziņu plūsmā. Tomēr  abu tehnoloģiju gigantu produktos ir vairāk cita veida satura. Un no šā cita veida satura šie uzņēmumi dabū daudz, daudz vairāk naudas nekā no citiem naudas gūšanas avotiem.

Piemēram, ievadot interneta meklētājā frāzi “Pašvaldības domes sanāksme pirmdien” vai “Kas pašlaik notiek Sīrijā”, var iegūt specifiskākus rezultātus, jo šādi meklējumi nav visai izplatīti. Bet, ja meklējums ir “labākā apvidus automašīna” vai “labākais līdzeklis cīņā pret plikpaurību”, var redzēt, ka toni nosaka reklāmas.

“Google”, kas cenšas atkāpties no Austrālijas valdības mēģinājuma maksāt naudu ziņu kompānijām, atzina, ka “ar reālām ziņām saistīti vaicājumi veido nedaudz vairāk par 1 procentu no visiem meklēšanas vaicājumiem Austrālijā”. Jāatzīst, ka tas nepavisam nav lielākais skaitlis.

Tikmēr “Facebook”, mainot algoritmus, kuros ir iestrādāts mehānisms, kas ziņu lentē parāda reālas ziņas, 2018. gada janvārī tika samazināts – no 5% līdz 4%. Respektīvi – vidēji lietotāja ziņu lentē reālas ziņas veido vien četrus procentus no visa tur redzamā satura.

No duopola viedokļa lielākā problēma  maksāšanā par visām ziņām, kas plūst caur tehnoloģiju gigantu sistēmām, nav nauda. (Lai gan naudas viņiem ir daudz.) Lielākā problēma ir tā, ka, maksājot par ziņām jebkādā sistēmiskā veidā, faktiski šajās platformās tiktu organizēta citu cilvēku satura pieejamība.

Piemēram, vai “Google” ir parādā medijam “The New York Times” naudu par to, ka meklēšanas rezultātos parādās šā medija publicētās ziņas? Ko darīt ar cita veida saturu, piemēram, no mazāk zināmām un pat viltus ziņu lapām? Un ieraksti “Twitter”? Tas viss ir digitālais saturs, ko “Google” redz kā produktu. Iespējams – ir nepieciešams kaut kur novilkt stingru līniju un pilnībā mainīt veidu, kā indeksēt meklēšanas rezultātus.

Vai “Facebook” būtu nepieciešams maksāt izdevējiem par saturu, kas nonāk ziņu lentē?

Nē, jo jebkāda veida sistemātiski un uz izpildi balstīti maksājumi izdevējiem, pamatojoties uz viņu piedāvāto platformu vērtību, nebūtu veiksmīgi. “Facebook” un “Google” reaģē, meklējot citus veidus, kā tikt galā ar PR radītajām galvassāpēm, iegūstot naudu, ko maksāt ziņu kompānijām.

Pirmais mēģinājums tikt galā ar šo problēmu bija dotāciju piešķiršana. “Google” sāka digitālo ziņu iniciatīvu 2015. gadā, lai finansētu inovāciju projektus Eiropas izdevējiem vai, precīzāk sakot, lai nepieļautu Eiropas valstu regulējumu.

Tas galu galā izplatījās arī citās pasaules daļās, kur likumdevēji uzņēmumam “Google” adresēja piktas pretenzijas. “Facebook”, spēlējot pēc PR aģentūru noteikumiem, īsi pēc Donalda Trampa ievēlēšanas 2017. gada janvārī nāca klajā ar savu žurnālistikas projektu.

Gan “Google”, gan “Facebook” radītie projekti ir devuši daudz jo daudz miljonu dolāru ziņu izdevējiem visā pasaulē. Cilvēki, kas strādā šajās kompānijās, patiesi atbalsta nopietnu žurnālistiku un vēlas palīdzēt ziņu industrijai.

Tomēr šie cilvēki ir arī izdarījuši ļoti maz, lai jēgpilni mainītu ziņu nozares galveno finanšu krīzi. Ziņu izdevēju problēmas parasti nav tādas, kuras var mainīt ar vienreizējām dotācijām inovācijas projektiem. Galvenā problēma ir tā, ka internets būtiski mainījis veidus, kā auditorija un reklāmdevēji veic lietas. Tas arī var kaitēt dārgi saražotajai žurnālistikai un palīdzēt dažiem globālo tehnoloģiju milžiem sasniegt savus mērķus.

Pagājušajā gadā “Facebook” uzņēmās vadību jaunā iniciatīvā. Sociālais tīkls sāka slēgt darījumus ar atsevišķiem izdevējiem, lai viņu stāsti parādītos pavisam jaunā “Facebook” ziņu cilnē, kuru veido “Facebook” redaktori. Tiek ziņots, ka daži ziņu izdevēji saņem pat 3 miljonus dolāru gadā.

No “Facebook” viedokļa, sociālajam tīklam tas ir ļoti izdevīgi divu būtisku iemeslu dēļ. Pirmkārt, uzņēmums var izvēlēties jebkurus izdevējus, kuriem vēlas dot naudu. Otrkārt, tiek maksāts par saturu jaunai cilnei, kas faktiski tiek dziļi dziļi noslēpta “Facebook” interfeisā. Lai to atrastu, ir nepieciešamas zināšanas. Lielākā daļa “Facebook” lietotāju izmanto tradicionālo ziņu “sienu”, kas, izdevējiem neļauj gūt no “Facebook” pietiekami nozīmīgu atbalstu.

Savukārt no juridiskās perspektīvas nav pilnīgi skaidrs, kāpēc “Facebook” maksā kādam no šiem izdevējiem. Atveriet savu “Facebook” ziņu cilni, ja varat to atrast, un pieskarieties konkrētai tēmai - tā ir tikai saite uz publikācijas vietni, to atverot pārlūkā. Jums nav jāmaksā par vietnes izmantošanu, lai tālāk paši izveidotu saiti uz kādu no medija ziņām. Galu galā “Facebook” nemaksā lielākajai daļai izdevēju par saturu ziņu cilnē, un tāpat netiek maksāts arī par saturu ziņu plūsmā.

Tad kāpēc “Facebook” tā rīkojas? Tas viņiem ļauj izvēlēties izdevējus, par kuriem viņi vēlas maksāt, tāpat arī izvēlēties naudas summu, ko “Facebook” ziņu izdevējiem vēlas samaksāt, liek izdevējiem “pacīnīties” par finansējumu un savā labā saņemt tādus ziņu virsrakstus kā “Facebook piedāvā miljoniem vērtas ziņu vietas”.

Šādi “Facebook” cer, ka viņi spēs izvairīties no valdību regulējumiem vai nodokļu uzlikšanas. “Facebook” nevēlas tērēt naudu, nezinot, cik rentabla būs viņu pārvaldītā ziņu cilne.

Uz augšu