Vai liberālo pasaules kārtību vajag atdzīvināt?
Hārvarda Universitātes profesora viedoklis

FOTO: Reuters/ScanPix

Daudzi analītiķi uzskata, ka liberālā pasaules kārtība beidzās ar Ķīnas izaugsmi un ASV prezidenta Donalda Trampa ievēlēšanu. Ja Džo Baidens sakaus Trampu novembrī gaidāmajās vēlēšanās, vai viņam vajadzētu censties to atdzīvināt? Visdrīzāk nē, bet viņam kaut kas būtu jāliek tās vietā.

Kritiķi pareizi norāda, ka amerikāņu kārtība pēc 1945.gada nebija ne globāla, ne arī vienmēr patiesi liberāla. No tās bija izslēgta vairāk nekā puse pasaules (padomju bloks un Ķīna), kā arī tajā ietilpa daudzas autoritāras valstis. Amerikas hegemonija vienmēr tikusi pārspīlēta. Neraugoties uz to, pasaules spēcīgākajai valstij ir jābūt līderei globālo sabiedrisko labumu radīšanā, vai arī šādi labumi vispār nebūs pieejami - un no tā cietīs arī amerikāņi.

Pašreizējā pandēmija to uzskatāmi parāda. Baidena administrācijai būtu jāuzstāda reālistisks mērķis - nostiprināt uz noteikumiem balstītas starptautiskās institūcijas ar atšķirīgām "biedra kartītēm" dažādos jautājumos.

Vai Ķīna un Krievija piekristu piedalīties? 90.gados un 21.gadsimta pirmajā desmitgadē neviena no tām nevarēja mēroties spēkiem ar Ameriku, un ASV pārkāpa suverenitāti liberālo vērtību vārdā. ASV bombardēja Serbiju un iebruka Irākā bez ANO Drošības padomes apstiprinājuma. ASV arī atbalstīja 2005/gada ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju par "pienākumu aizsargāt" cilvēkus, ar kuriem brutāli apietas viņu pašu valdības; 2011.gadā ar šo doktrīnu Lībijas bombardēšana tika attaisnota kā nepieciešamība aizsargāt Bengāzī dzīvojošos.

Kritiķi to raksturo kā amerikāņu bravūru pēc Aukstā kara (Krievija un Ķīna jutās nodotas, piemēram, kad NATO vadītā intervence Lībijā noveda pie režīma nomaiņas), savukārt aizstāvji to atspoguļo kā starptautisko humāno tiesību dabisko evolūciju. Jebkurā gadījumā Ķīnas un Krievijas augošā vara liberālajam interncionismam ir novilkusi stingrākas robežas.

Kas atlicis? Krievija un Ķīna uzsver ANO statūtos ietverto suverenitātes normu, saskaņā ar kuru valstis drīkst karot tikai pašaizsardzības nolūkā vai ar Drošības padomes apstiprinājumu. Kaimiņu teritorijas sagrābšana ar spēku pēc 1945.gada ir reta parādība. Nedaudzajos gadījumos, kad tas noticis - piemēram, kad Krievija 2014.gadā anektēja Krimu -, par to bija jāmaksā augsta cena sankciju veidolā. Drošības padome bieži autorizējusi miera uzturētāju izvietošanu nemierīgās valstīs, un politiskā sadarbība ir iegrožojusi masu iznīcināšanas ieroču un ballistisko raķešu izplatību. Šī uz noteikumiem balstītās kārtības dimensija joprojām ir ārkārtīgi svarīga.

Runājot par ekonomiskajām attiecībām, noteikumus vajadzētu pārskatīt. Vēl labu laiku pirms pandēmijas Ķīnas hibrīdkapitālisms stutēja netaisnīgu, merkantilu modeli, kas traucēja Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) funkcionēšanu. Rezultāts būs ekonomiskā atsvešināšanās, īpaši jomās, kas skar nacionālo drošību.

Kaut arī Ķīna sūdzas par ASV centieniem nepieļaut, ka tādi uzņēmumi kā "Huawei" būvē 5G telekomunikāciju tīklus Rietumos, šāda pozīcija ir savietojama ar suverenitāti. Galu galā Ķīna liedz tās teritorijā darboties "Google", "Facebook" un "Twitter", pamatojot to ar drošības apsvērumiem. Sarunu vešana par jauniem tirdzniecības līgumiem var novērst ekonomiskās atsvešinātības eskalāciju. Vienlaikus, neskatoties uz pašreizējo krīzi, sadarbība ārkārtīgi svarīgajā finanšu sfērā joprojām ir spēcīga.

Turpretī savstarpējā atkarība ar ekoloģiju saistītajos jautājumos ir nepārvarams šķērslis suverenitātei, jo draudi ir pārnacionāli. Neskatoties uz ekonomiskās globalizācijas bremzēšanu, globalizācija vides jomā turpināsies, jo tā pakārtota bioloģijas un fizikas likumiem, nevis mūsdienu ģeopolitiskajai loģikai. Vides problēmas apdraud visus, bet neviena valsts nevar viena pati tikt ar tām galā. Tādos jautājumos kā Covid-19 un klimata pārmaiņas vara var tikt izmantota, lai vairotu kopējo labumu.

Šādi uz to raugoties, nepietiek domāt tikai par to, kā valdīt pār citiem. Mums jādomā arī par to, kā valdīt kopā ar citiem.

Parīzes klimata līgums un Pasaules Veselības organizācija (PVO) rada labumu gan mums, gan arī citiem. Kopš Ričarda Niksona un Mao Dzeduna tikšanās 1972.gadā Ķīna un ASV ir sadarbojušās par spīti ideoloģiskajām atšķirībām. Sarežģītais jautājums, ko varētu nākties risināt Baidenam, ir šāds - vai ASV un Ķīna var sadarboties, radot sabiedrisko labumu, vienlaikus konkurējot tradicionālajās lielvaru sacensības sfērās?

Kibertelpa ir nozīmīga jauna problēma - tā ir daļēji pārnacionāla, bet arī pākļauta suverēnu valdību kontrolei. Internets jau ir daļēji fragmentēts. Neliels demokrātisko valstu loks var izstrādāt normas, kas regulē vārda brīvību un privātumu internetā, taču autoritāras valstis tās neievēros.

Globālā Kibertelpas stabilitātes komisija paudusi, ka konkrēti noteikumi, kas aizliegtu iejaukšanos interneta pamatstruktūrā, ir arī autoritāru valstu interesēs, ja tās vēlas saglabāt savienojamību. Bet, ja tās izmanto starpniekus informatīvā kara veikšanai vai iejaucas vēlēšanās (tādējādi pārkāpjot suverenitāti), normu ievērošana būs jānodrošina ar līdzīgiem noteikumiem, par kādiem ASV un Padomju Savienība (neskatoties uz ideoloģisko saspīlējumu) vienojās Aukstā kara laikā, lai incidenti jūrā neeskalētos. Savienotajām Valstīm un to domubiedriem būs jāizziņo normas, pie kurām tās gatavas pieturēties, un būs nepieciešama arī atturēšana.

Pastāvēšana uz liberālo vērtību ievērošanu kibertelpā nenozīmē vienpusēju ASV atbruņošanos. Tā vietā ASV jānodala atļautas maigās varas izpausmes - atklāta pārliecināšana - no slēpta informatīvā kara, kas pieder pie stingrās varas un uz kuru drīkst dot atbildes triecienu. 

Būtu atļautas atklātās Krievijas un Ķīnas programmas un pārraides būtu atļautas, bet ne slēptas koordinētas darbības kā, piemēram, manipulācijas sociālajos tīklos.

Un ASV būtu jāturpina kritizēt cilvēktiesību pārkāpumi šajās valstīs.

Viedokļu aptaujas liecina, ka ASV sabiedrība vēlas izvairīties no militāras intervences, bet tā negrib izstāšanos no aliansēm un daudzpusējās sadarbības. Un sabiedrībai joprojām svarīgas ir vērtības.

Ja Baidens tiks ievēlēts, viņam priekšā būs jautājums nevis par to, vai atjaunot liberālo pasaules kārtību, bet gan - vai ASV varēs sadarboties ar nelielu sabiedroto valstu kodolu demokrātijas un cilvēktiesību veicināšanā, vienlaikus ar plašāku valstu pulku kopīgi strādājot, lai uzturētu uz noteikumiem balstītās starptautiskās institūcijas, kas būs nepieciešamas cīņā ar tādiem pārnacionāliem draudiem kā klimata pārmaiņas, pandēmijas, kiberuzbrukumi, terorisms un ekonomiskā nestabilitāte.

Džozefs Naijs ir Hārvarda Universitātes profesors un grāmatu autors. Viņa jaunākais darbs ir "Do Morals Matter? Presidents and Foreign Policy from FDR to Trump".

©Project Syndicate, 2020

Uz augšu