Covid-19 ir radījis traucējumus cilvēku mobilitātei visā pasaulē. Kā šajā stāstā iekļaujas studijas ārvalstīs? Šonedēļ raidījuma «Pasaule kabatā» studijā viesojās Latvijas Studentu apvienības prezidente Justīne Širina un starptautiskā virziena vadītāja Katrīna Sproģe.

Vai Latvijā ir iespējams iegūt pasaules līmeņa izglītību?

Širina piekrīt, ka Latvijā nav iespējams apgūt pilnīgi visas studentus interesējošās specialitātes, tāpēc tas ir viens no iemesliem, kāpēc daudzi izvēlas iegūt izglītību ārvalstīs. «Mūsu valsts ir tieši tik liela cik ir un mums no valsts puses ir prioritāri atbalstītās pētniecības jomas. Ir ļoti daudzi gadījumi, kad noslēguma darba rakstīšanai tiek meklēts papildus darba vadītājs, kurš ir kādā citā universitātē un ir specializējies tevis interesējošā jautājumā,» saka Širina.

Tomēr nav arī tā, ka pasaules līmeņa izglītību Latvijā iegūt nevar vispār. Sproģe pauž, ka ir ļoti daudz kas atkarīgs no tevis izvēlētās specialitātes. Savukārt, Širina piemetina, ka mums ir atsevišķas ļoti konkurētspējīgas jauno zinātnieku grupas. Viņai nāk prātā fizikas nozare, kurā jaunie zinātnieki veido pat starptautiskus kontaktus. Tāpat valsts šiem zinātniekiem palīdz iespiesties Starptautiskajā kosmosa aģentūrā un Eiropas kodolpētījumu organizācijā (CERN). Viņa uzskata, ka šādas aktivitātes tomēr liecinot par pasaules līmeņa sasniegumiem.

FOTO: Reuters / Scanpix

Vai Covid-19 nozīmēs, ka studentiem būs lielākas iespējas iekļūt prestižās ārvalstu universitātēs?

Sproģe uzskata, ka tas ir ļoti atkarīgs no pasaules reģiona uz kuru students grasās doties. Šeit būs svarīgi divi faktori – cik veiksmīgi reģions tiek galā ar vīrusa izplatības ierobežošanu un cik veiksmīgi reģions spēj atkopties no vīrusa radītajām sekām. Svarīgi būs arī valsts atbalsta mehānismi – gan tās valsts, kurā students vēlas mācīties, gan tās valsts, no kuras students vēlas aizbraukt.

Širina saka, ka jāpievērš arī uzmanība tam, vai universitāte piedāvās klātienes studijas arī ārvalstu studentiem.

Savukārt, ja tiek piedāvātas attālinātas studijas, tad jāskatās uz to, vai universitāte ir spējīga nodrošināt to pilnvērtīgu funkcionēšanu. Eiropas Savienības valstīs šajos jautājumos ir lielāka drošības sajūta, jo ir nojausma kāda varētu to aptuvenā politika gan universitāšu ietvaros, gan arī valstiskā līmenī (piemēram, robežkontroles gadījumā). Tas tāpēc, ka starp ES dalībvalstīm pastāv lielāka savstarpējā koordinācija, nekā starp trešajām valstīm.

Cik liela ir iespēja ārvalstu studentam sevi aizsargāt pret lieliem politiskajiem satricinājumiem?

Sproģe norāda, ka tas jau atkal ir atkarīgs no valsts, kurā students atrodas. Tam pašam ir jāapzinās uz kurieni tas dodas, kā arī jāapzinās savs drošības spilvens – vai tev kabatā būs vairāki tūkstoši, kurus tūlīt atdot, lai iekāptu lidmašīnā un dotos mājūp. Diemžēl pašreizējā pieredze norāda, ka šādi līdzekļi ne vienmēr ir pieejami.

Kā Covid-19 ir ietekmējis ārvalstu studentu stāvokli Latvijā?

Šajā kontekstā Širina piebilst, ka Latvijas gadījumā daudzi ārvalstu studenti neilgi pirms valsts robežu slēgšanas masveidā devās mājup. Tomēr daudzi arī palika tepat. Šiem studentiem nav klājies viegli, jo daudzi strādā apkalpojošā sfērā, kas uz laiku tika apturēta. Līdz ar to, tika likvidēti arī ienākumu gūšanas avoti un palīdzību no dzimtenē palikušajām ģimenēm saņemt iespējams nebija. Tas tāpēc, ka daudzas no šīm dzimtenēm arī saskārās ar smagu Covid-19 krīzi. Turklāt daudzās no valstīm tika ierobežota arī banku darbība un ģimenes nevarēja pārskaitīt naudu pat tad, ja to spēja izdarīt.

Savukārt Latvijā sākotnēji nebija arī iespējams saņemt valsts pabalstu, bet talkā nāca pašvaldības, norāda Sproģe.

Viņa gan piebilst, ka daudzi studējošie nezina par pašvaldību piedāvāto palīdzību. Tāpat arī daudziem sociālajiem dienestiem Latvijā ir ierobežotas iespējas strādāt angļu valodā. Visbeidzot, ierobežota informācija angļu valodā ir pieejama arī mūsu valsts interneta lapās.

Vai no Covid-19 izraisītajiem mobilitātes traucējumiem finansiāli cieš arī Latvijas universitātes?

Širina uzskata, ka viennozīmīgi. Universitātes pagaidām ir sākušas pārplānot savas attīstības stratēģijas un vairāku gadu finanšu izdevumu plānus, lai rēķinātos ar to, ka ienākumi vairs nebūs tik lieli. Sproģe šajā kontekstā piekrīt, ka Latvijas universitātes varētu vairāk sākt cīnīties par starptautisko studentu piesaisti, jo tie nes tām ievērojamus ienākumus. Tiesa, šī konkurence varētu nebūt tik sīva savā starpā, jo lielākie ārvalstu studentu piesaistītāji ir tomēr katrs ieņēmuši savu nišu. Piemēram, Rīgas Stradiņa universitāte vairāk specializējas medicīnā, Latvijas Universitāte humanitārajās zinātnēs, bet Rīgas Tehniskā universitāte tehniskajās zinātnēs. Konkurence drīzāk varētu notikt reģiona ietvaros – kā mēs konkurēsim ar Lietuvu un Igauniju?

FOTO: Reuters / Scanpix

Ko Latvijas universitātes var piedāvāt, lai piesaistītu ārvalstu studentus?

Širina saka, ka ļoti svarīgs šajā kontekstā būtu valsts sniegtais atbalsts. Viens no soļiem būtu atvieglot ārvalstīs iegūtu dokumentu atzīšanu un pielīdzīnāšanu. Tas padarītu starptautisko studentu uzņemšanu operatīvāku. Piemēram, šajā sfērā lielāku atbildību varētu uzņemties pašas universitātes un nevajadzētu obligāti iesaistīt Akadēmiskās informācijas centru. Tas ļautu ietaupīt laiku, kuru varētu novirzīt studiju kvalitātes celšanai vai ārvalstu studentu piesaistes pasākumiem.

Vai studentu mobilitāte pēc Covid-19 krīzes būs tāda pati kā pirms tam?

Širina pauž viedokli, ka vienmēr būs cilvēki, kuri vēlēsies ceļot un iegūt jaunas pieredzes.

Sproģe gan piebilst, ka savas korekcijas varētu ieviest finansiālās situācijas pasliktināšanās un līdz ar to – cilvēku spēja kaut kur aizbraukt un tur konkrētu laiku dzīvot.

Tāpat Širinas prāt, vienmēr būs daļa ar cilvēkiem, kuri ir baidījušies pamest savas mājas. Covid-19 krīzes apstākļos šie cilvēki iegūs sev papildus iemeslus kaut kur nedoties.

Raksts tapis projekta Nr. PMIF/7/2019/2/01 ietvaros, ko īsteno Rīgas Stradiņa universitāte.​

FOTO: Publicitātes foto