Pāreja uz atjaunojamo enerģiju Eiropas Savienībai prasīs jaunas ģeopolitikas izstrādi. Kā vēsta “Deutsche Welle”, Berlīnes Zinātnes un politikas fonda (SWP) eksperti 12 būtiskāko Eiropas Savienības partneru vidū iekļāvuši Ukrainu, Kazahstānu un Uzbekistānu.
Kamēr Krievija joprojām ir svarīgākais energoresursu piegādātājs Eiropas Savienībai, Ukraina tradicionāli ir spēlējusi ļoti nozīmīgu lomu Krievijas gāzes tranzītā, bet Kazahstānas un Uzbekistānas enerģētikas sektors līdz šim Eiropas Savienībā lielu interesi nav radījis. Tomēr jau tuvāko gadu laikā enerģētiskā sadarbība ar šīm, kā arī citām valstīm var būtiski mainīties, jo programma “Green Deal” pieprasīs no Eiropas Savienības pārmaiņas ģeopolitikā.
“Green Deal” un Eiropas atteikšanās no oglekļa tuvāko 30 gadu laikā
Tā ir galvenā tēze ziņojumā “Eiropas Savienības enerģētiskā diplomātija – pārorientācija jaunās ēras apstākļos,” ko izstrādājusi SWP ekspertu komanda. Šis pētnieciskais institūts ārpolitikas jautājumos konsultē Vācijas parlamentu, kā arī atsevišķas Eiropas Savienības varasiestādes.
Ar “jauno ēru” ziņojuma autori saprot Eiropas Savienības 2019. gada beigās pieņemto programmu “Zaļā vienošanās” jeb “Green Deal”, ko faktiski var uzskatīt par “Eiropas zaļo kursu”. Tas paredz laika posmā no 2020. līdz 2050. gadam pārvērst Eiropu par pirmo klimata neitrālo kontinentu pasaulē.
Pēc būtības ir uzstādīts uzdevums 30 gadu laikā īstenot enerģētikas sektora atteikšanos no oglekļa izmešiem. Tas pats attiecas arī uz ekonomiku. Respektīvi, Eiropai dažādās jomās ir jāpanāk atteikšanos no globālajam klimatam kaitīgajiem oglekļa nesējiem, to vidū oglēm, dabasgāzes un naftas produktiem, nomainot tos pret atjaunojamajiem enerģētikas resursiem, piemēram, uz “zaļo ūdeņradi”.
Tik milzīgs mērķis prasīs ne tikai milzīgus finanšu un tehnoloģiju, bet arī politiskus un diplomātiskus ieguldījumus, jo programma “Green Deal” skar visu Eiropas kontinentu, ne tikai Eiropas Savienību, uzsver ziņojuma autori. Līdz ar to tiek skartas arī visu postpadomju valstu intereses Eiropā.
Krieviju gaida grūtāki laiki
Divas bijušās Padomju savienības valstis – Krievija un Ukraina - jau tradicionāli ir bijušas ļoti nozīmīgas Eiropas Savienības sabiedrotās enerģētikas jautājumos. Runājot par Krieviju, tiek norādīts, ka Krieviju nākotnē gaida grūtāki laiki, jo
Eiropas Savienības atteikšanās no oglekļa nesējiem enerģētikā pakāpeniski samazinās pieprasījumu un līdz ar to arī Krievijas lomu Eiropas enerģētikā.
Kā norāda SWP eksperti, Eiropai šāda ģeopolitiskā transformācija ir nepieciešama ne tikai tāpēc, lai mazinātu kontinenta atkarību no Krievijas dabas resursiem, bet arī lai ieinteresētu pašu Krieviju zaļākā nākotnē un Parīzes klimata vienošanās nosacījumu izpildē.
Tiek norādīts, ka Krievija Eiropas Savienībai ir ļoti svarīgs partneris arī tehnisko jautājumu un regulējumu jomā, jo Krievija nosaka normas un standartus Eirāzijas Ekonomiskajā savienībā.
Kas ar Ukrainu? Tās gāzes transporta sistēma var transformēties un kļūt par ūdeņraža transporta sistēmu. Ziņojumā teikts, ka “tradicionālo energoresursu, it īpaši gāzes piegāžu politika, būs spiesta mainīties”. SWP iesaka paplašināt enerģētiskās drošības jēdzienu, it īpaši attiecībā uz ūdeņradi, akumulatora bateriju ražošanu, kā arī atjaunojamiem energoresursiem.
Ukraina ir ne tikai Eiropas Savienības kaimiņvalsts ar lielu stratēģisko nozīmi, bet arī ES Enerģētiskās savienības biedrs. Tāpat arī Kijeva ir paudusi vēlmi pievienoties “Green Deal”. Ukrainai tradicionāli ir bijusi tranzītvalsts loma. Tiesa,
nākotnē Ukraina pati vēlas ražot, transportēt un uzglabāt daudz ekoloģiskākas gāzes, dabasgāzi, un līdz ar to atteikties no tranzītvalsts statusa.
Citiem vārdiem sakot, perspektīvā Ukrainas gāzes transporta un uzglabāšanas sistēma varētu tikt izmantota ne tikai Krievijas dabasgāzes transportēšanā un uzglabāšanā, bet arī dažādu citu, piemēram, sintētiskās gāzes uzglabāšanā. Viens no piemēriem ir Ukrainā ražotā sintētiskā gāze “zaļais ūdeņradis”. Tāpat SWP eksperti atgādina, ka 2025. gadā tiek plānota Ukrainas enerģētisko tīklu sinhronizācija ar kontinentālo Eiropu.
Eiropas “zaļo tehnoloģiju” noieta tirgus
Lai Eiropas Savienība varētu veiksmīgi realizēt projektu “Green Deal”, būs nepieciešams būtiski paplašināt savu stratēģisko partneru sarakstu. Tas attieksies ne tikai uz ES kaimiņvalstīm, bet arī uz atsevišķām Āfrikas un Āzijas valstīm. Kopumā par svarīgiem stratēģiskiem partneriem ārpus ES robežām var uzskatīt 12 valstis.
Šajā sarakstā ir iekļautas ne tikai tās valstis, kas piegādās zaļās tehnoloģijas un enerģiju Eiropas Savienībai, kā, piemēram, Maroka un Alžīrija. Vēl ir arī Turcija, kas ir ļoti svarīga tranzītvalsts, kas savus energotīklus jau ir sinhronizējusi ar kontinentālo Eiropu.
SWP eksperti norāda, ka
nākotnē būtiski stratēģiskie partneri Eiropas Savienībai būs Saūda Arābija un Apvienotie Arābu Emirāti,
kas izceļas ar ambiciozām atjaunojamās enerģijas programmām, kā arī valstis ar milzīgu potenciālu šajā jomā, kā, piemēram, Ēģipte, Indija un Indonēzija. Tieši šīs valstis var kļūt par lielu Eiropas tehnoloģiju noieta tirgu. Globālā līmenī tas nozīmētu, ka Eiropas standarti saasinātu konkurenci starp Eiropas Savienību, Ķīnu un ASV.
Kazahstāna un Uzbekistāna: Milzīgs potenciāls, kas spēj ieinteresēt
Tieši milzīgais potenciāls ir tas, kas SWP ekspertiem liek iekļaut šīs abas valstis Eiropas Savienības stratēģisko partneru sarakstā. Tiek uzskatīts, ka šīs Centrālāzijas valstis nākotnē varētu būt laba vieta, kur attīstīties Eiropas kompānijām tādās sfērās kā starpvalstu ūdensapgādes sistēmas un vienotas energosistēmas radīšanā Centrālāzijas reģionā.
Ziņojumā teikts, ka Kazahstāna savas ekonomikas diversifikācijas ietvaros cenšas piesaistīt ārvalstu investīcijas,kas ļautu attīstīt atjaunojamās enerģētikas sektoru šajā valstī. Tāpat šī valsts ir otra nozīmīgākā Eirāzijas Ekonomiskās savienības valsts un “galvenais Ķīnas investīciju mērķis saistībā ar elektroenerģijas ģenerāciju Centrālāzijā”. Tieši tāpēc
partnerattiecības ar Kazahstānu Eiropas Savienībai būs ārkārtīgi svarīgas, it īpaši, lai šajā reģionā izplatītu ES standartus un normas.
Tikmēr Uzbekistānas pievilcība ir saistāma ar to, ka šajā valstī ļoti strauji pieaug pieprasījums pēc energoapgādes. Šeit gan jāpiebilst, ka valsts gaida investīcijas, lai varētu nodrošināt elektropieslēgumus arī attālākajos lauku reģionos.
Ziņojuma noslēgumā autori raksta, ka Eiropas Savienībai būs vajadzīga “stratēģiska pacietība”, veidojot jauno enerģētikas diplomātiju. SWP eksperti iesaka Eiropas Savienībai, veidojot partnerattiecības enerģētikas jomā, par prioritāti noteikt cīņu ar vides piesārņojumu, zaļo projektu veicināšanu, elektrifikāciju, enerģētisko sistēmu integrāciju un nekavējoties nepieprasīt samazināt CO2 izmešus vai pārtraukt ogļu izmantošanu.
