Viņš Rietumu demokrātiju raksturo kā nonākušu pusmūža krīzes priekšā - tā piedzīvo identitātes krīzi, brīžiem uzvedas apkaunojoši un aizdomājas par savu nāvi.
Mūsdienu Rietumu demokrātija vēl nav uz nāves gultas, norāda Ransimens.
Taču vēsturiski vairākām demokrātijām ir pienācis gals, un nav šaubu, ka tas var notikt arī nākotnē. Ransimens, balstoties uz selektīvi izvēlētiem vēstures piemēriem un popkultūras idejām, apraksta iespējamos demokrātijas nāves scenārijus - apvērsumu, katastrofu un tehnoloģiju uzkundzēšanos. Taču interesantākā nodaļa viņa grāmatā ir tā, kurā apskatīti iespējamie sabiedriskās iekārtas modeļi, kuri varētu pārtrumpot demokrātiju - Vinstona Čērčila vārdiem, sliktāko pārvaldes formu, ja neskaita visas pārējās, kas izmēģinātas.
Ņemot vērā pēdējo gadu populisma vilni (kurš gan tagad, šķiet, sāk noplakt), ne viens vien politikas komentētājs velk paralēles ar 20.gadsimta 30.gadiem, kad demokrātijas krita fašisma un komunisma priekšā. Populisms pats par sevi nav nekas jauns - tas parādās demokrātiskās sabiedrībās pie noteiktiem apstākļiem: ekonomiskajiem saspīlējumiem, tehnoloģiskajām pārmaiņām, augošas nevienlīdzības un kara neesamības. Tomēr mūsdienu sabiedrībā pēdējo simt gadu laikā tik daudz kas ir mainījies, ka vēsture vairs nevar atgriezties tajā pašā punktā, kur tā bija iepriekš.
Ja radīsies reāla alternatīva demokrātijai, tad tajā liela loma būs tieši tehnoloģijām.
Kā pirmo iespējamo scenāriju Ransimens ieskicē "pragmatisko autoritārismu", kam mūsdienās ir spilgts piemērs - Ķīna. Daļai cilvēku varētu šķist vilinoša doma par, iespējams, viņiem nepraktisko demokrātisko brīvību iemainīšanu pret ilgtermiņa ekonomisko izaugsmi.
Dena Sjaopina reformu rezultātā Ķīna vairākus desmitus gadu piedzīvoja strauju ekonomisko izaugsmi un dzīves līmeņa celšanos. Taču pašlaik šķiet, ka uz lētu preču ražošanu un eksportu balstītā ekonomika ir tikpat kā sasniegusi savus griestus, tā arī netiekot līdz Rietumvalstīm līdzvērtīgam dzīves līmenim. Demogrāfiskās tendences, ko atstājusi viena bērna politika, liek prognozēt, ka nākotnē Ķīnai priekšā vēl daudz ekonomisko izaicinājumu.
Turklāt, kā norāda Ransimens, "pagurušajās" demokrātijās vēlētāji nebalso par politiķiem, kuri sola ierobežot viņu pašu tiesības. Tādās valstīs kā Ungārija un Krievija dominē ārējā vaininieka meklēšana un sazvērestības teorijas, nevis pragmatiska pieeja, tāpēc tajās valdošo sistēmu drīzāk varētu raksturot kā populisma izkropļotu demokrātiju.
Otrs Ransimena piedāvātais scenārijs ir epistokrātija - gudro valdīšana, kurā tiesības pieņemt politiskos lēmumus būtu tikai tiem, kuri ir pietiekami kompetenti. Britu politikas filozofs Džons Stjuarts Mills 19.gadsimtā formulēja ideju, ka intelektuālāku profesiju pārstāvjiem vēlēšanās vajadzētu piešķirt vairākas balsis. Taču šī iespēja, visticamāk, tā arī paliks filozofisku apcerējumu līmenī.
Trešais scenārijs, kuru Ransimens uzskata par vienīgo iespējamo, ir jauna, uz tehnoloģijām balstīta pasaules kārtība.
Viens no viņa iedomātajiem variantiem ir divu līmeņu politiskā sistēma - pirmajā līmenī būtu definēti "spēles noteikumi", savukārt otrajā līmenī pa pusei anarhiski cilvēku tīkli varētu nodarboties ar politiskajiem eksperimentiem. Iespējams, nākotnes cilvēkiem vairs nebūs jāstrādā, jo vairumu darbu paveiks tehnoloģijas. Ransimens pieļauj arī negatīvākus variantus, piemēram, nelielas tehnoloģiski uzlabotu cilvēku grupas diktatūru pār pārējiem.