Lazarete un karantīna - kā Venēcija cīnījās ar mēra epidēmiju

Sv. Marka krastmala Venēcijā. Gaspara van Vitela glezna, 1697. gads

FOTO: Wikimedia Commons

Jaunā koronavīrusa pandēmija nav pirmā reize vēsturē, kad tirgotāju un jūrasbraucēju pilsētai Venēcijai nākas cīnīties ar lipīgas un nāvējošas slimības epidēmiju. Pirms 500 gadiem tā centās apkarot Melno nāvi ar tiem laikiem negaidīti revolucionāriem paņēmieniem.

Netālu no ieejas Venēcijas lagūnā atrodas divas salas, kas šobrīd nav apdzīvotas, bet kuru vēsturiskā nozīme pilsētas un arī visas Eiropas mērogā savulaik ir bijusi nepārvērtējama.

Lazzaretto Vecchio un Lazzaretto Nouvo jeb Vecās un Jaunās Lazaretes sala reiz bija vietas, kas cieši saistītas ar mēra epidēmijām un cīņu ar tām. Tagad arheologiem izdevies rast jaunus pierādījumus par abu salu lomu 14. un vēlāko gadsimtu Melnās nāves apkarošanā.

14. gadsimta sākumā Venēciju sasniedza buboņu mēris - Melnās nāves epidēmija, kas kopumā Eiropā varētu būt prasījusi vismaz 25 miljonu cilvēku jeb trešdaļas visu kontinenta iedzīvotāju dzīvības. Un tas bija tikai iesākums - turpmākajos gadsimtos Ziemeļitāliju cits pēc cita piemeklēja jauni mēra uzliesmojumi.

Venēcija kā darbīga ostas pilsēta epidēmijas gadījumā bija īpaši apdraudēta - ostā ik dienu ienāca kuģi no visdažādākajām pasaules malām. Tādēļ pilsētas tēvi pieņēma tiem laikiem neparastu lēmumu - lai pasargātu iedzīvotājus, slimie ir jāizolē. 15. gadsimta sākumā visi ar mēri sasirgušie Venēcijas iedzīvotāji tika nogādāti uz salas, ko vēlāk nodēvēja par Lazzaretto Vecchio jeb veco slimnīcu.

Nedaudz vēlāk Jaunā Lazareto sala kļuva par vietu, kur piespiedu kārtā vajadzēja uzkavēties kuģiem, kas atgriezās no mēra skartām vietām vai kuru uz kuru klāja bija kāds aizdomīgi slims cilvēks.

Kuģa komandai, pasažieriem un arī precēm bija paredzēts uzturēties salā 40 dienas - itāliski tas skan quaranta giorni, un no tā ir cēlies mums šobrīd tik labi pazīstamais vārds "karantīna". 

Venēcijas pasākumi mēra apkarošanā bija tiem laikiem unikāli. Kaut arī slimo nošķiršana no veselajiem bija tikusi piekopta arī agrāk, šāda mēroga un sistemātiska izolācija tika īstenota pirmo reizi. Paralēli tam tika veikti skrupulozi pieraksti par saslimušo skaitu un vietām, no kurienes tie ieradušies.

Šie pieraksti, kurus veica pilsēta, liecina, ka pirmie mēra slimnieki uz Veco Lazaretes salu nogādāti 1423. gadā. 1468. gadā tika pieņemts lēmums izolācijai izmantot vēl vienu salu, uz kuras atradās klosteris. Pavisam drīz tā jau bija ieguvusi Jaunās Lazaretes nosaukumu. Uz Vecās Lazaretes salas līdz mūsdienām ir saglabājušās vairākas ēkas, kuras tagad ir bagātīgs izziņas avots arheologiem.

FOTO: Wikimedia Creative Commons

Uz Jaunās Lazaretes salas šobrīd atrodas vairs tikai dažas celtnes, taču 16. gadsimta vēsturnieku pieraksti liecina, ka reiz tur slējušās karantīnas noliktavas precēm un ēkas, kurās kopumā bijušas vismaz 100 istabas jūrasbraucēju izolēšanai.

Preces no kuģa uz noliktavu nogādāja īpaši krāvēji bruņotas sardzes pavadībā. Šī komanda sekoja arī īpašiem dezinfekcijas priekšrakstiem - preces tika notīrītas un sākumā noliktas svaigā gaisā, tad apstrādātas ar aromātiskiem dūmiem un sālsūdeni.

Obligāta prasība visiem krāvējiem pēc kontakta ar precēm bija roku mazgāšana ar etiķi.

Ja paturam prātā, ka izpratne par mikrobiem un vīrusiem kā slimību izplatītājiem radās tikai 400 gadus vēlāk, šo procedūru kopumu var uzskatīt par revolucionāru savam laikam.

Mēra apkarošanas pasākumos piedalījās simtiem Venēcijas pilsētas nozīmētu darbinieku. Turklāt šie pasākumi nebija īslaicīga akcija - tā kā buboņu mēra epidēmijas Eiropu piemeklēja viļņveidīgi, tad tie, valdības kontrolēti, tika veikti līdz pat 1797. gadam, kad reģionu iekaroja Napoleons Bonaparts.

Līdzīgi kā mūsdienās, arī tolaik iedzīvotāji nebija diez ko sajūsmā par karantīnu un ierobežojumiem. Vēsturnieku pierakstos atrodamas liecības par to, ka nebija iespējams izkontrolēt visus sauszemes ceļus, un daļa preču kopā ar tirgotājiem nokļuva Venēcijā pa kontrabandistu takām.

Tāpat nav varēts atcelt un izkontrolēt visas kāzu svinības un citas ļaužu pulcēšanās. Kāds vēsturnieks arī atzīmē, ka "mēris nebrīdina, ar kuru kuģi ieradīsies".

Mūsdienu vēsturnieki uzskata, ka Venēcijas ieviestajiem pasākumiem izdevies daļēji ierobežot mēra izplatību un epidēmiju biežumu, taču Melnā nāve bija grūti apturama - tiek lēsts, ka 1630. gada uzliesmojumā nomirusi vismaz trešdaļa Venēcijas un Boloņas iedzīvotāju.

Pēdējo 20 gadu laikā arheologi ir nopietni pievērsušies abu salu izpētei. Uz tām ir atrastas masveida apbedījumu vietas un atrakti vairāk nekā 1500 cilvēku skeleti. Tiek uzskatīts, ka abu salu masu kapos atrodas vēl vairāku tūkstošu mirstīgās atliekas,

jo, kā liecina hronikas, 16. gadsimta epidēmiju laikā pilsētā ik dienu nomiruši aptuveni 500 cilvēki.

Arheologi un vēsturnieki noskaidrojuši, ka sākotnēji visi slimnieki un mirušie vesti uz Vecās Lazaretes salu. Mērim turpinot pļaut cilvēkus, slimos un mirušos sāka nogādāt uz Jauno Lazareti. 1630. gadā Vecās Lazaretes salā apbedījumi tika pārtraukti, un vēlāk tā kalpoja kā nocietināts forts.

FOTO: Wikimedia Creative Commons

Izrakumos Jaunās Lazaretes salas masu kapu vietās konstatēts, ka apbedījumi ne reizi vien atrakti un tajos guldīti aizvien jauni mēra upuri. To skeletu kaulu analīzes liecina, ka kapos guldīti visdažādāko slāņu un turīguma venēcieši. Daļa no mirušajiem dzīves laikā varējuši atļauties ēst daudz gaļas, kas liecina par piederību pie visturīgākajiem, citi savukārt pārtikuši no zivīm un dārzeņiem - mūsdienās tos dēvētu par vidusslāni. Savukārt lielākās daļas uzturs bijuši graudaugu produkti, kas ir trūcīgo pazīme.

Lai cik liels arī būtu Venēcijā mirušo skaits, šie pasākumi ir uzskatāmi par sava laika veiksmes stāstu. Ne velti Venēcijas karantīnas modeli vēlāk pārņēma arī citas Itālijas pilsētas, savukārt ASV, balstoties uz Venēcijas pieredzi, 19. gadsimtā savās ostās ieviesa pilnveidotu izolācijas pasākumu kompleksu, ko attiecināja uz visiem ieceļotājiem.

Uz augšu
Back