Kalnu Karabahas konfliktā jau atkal ir noticis uzliesmojums. Lai gūtu lielāku priekšstatu par notikumu attīstību, portāls TVNET sazinājās ar vietējiem ekspertiem. Interviju sniedza arī Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Artūrs Bikovs.

Kas ir noticis?

Svētdien, 27. septembrī, jau kopš 90. gadiem ieilgušajā Kalnu Karabahas konfliktā ar jaunu spēku uzliesmoja vardarbība. Proti - pie Armēnijas kontrolētās  Kalnu Karabahas teritorijas sākās smagas kaujas, kurās cietušas gan abās pusēs esošās militārpersonas, gan arī civiliedzīvotāji. Abas konfliktā iesaistītās puses ir izsludinājušas karastāvokli un militāro mobilizāciju, bet neviena no tām nevēlas uzņemties atbildību par sadursmju sākšanu. Tā vietā – agresijā tiek apsūdzēts pretinieks. Jāatgādina, ka šīs ir jau otrās liela mēroga sadursmes salīdzinoši īsā laika posmā. Vēl jūlijā portāls TVNET publicēja vairākus rakstus par toreizējo situāciju un konflikta saknēm. Lai gūtu lielāku priekšstatu par aktuālajiem notikumiem, sazinājāmies ar Azerbaidžānā bāzētās domnīcas «Topčubašova centrs» direktoru Rusifu Huseinovu un Armēnijā bāzēto žurnālistu Armanu Suleimanjanu. Viedokli sniedza arī Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Artūrs Bikovs.

Armēņu karavīrs ierakumos Kalnu Karabahā

Armēnijas viedoklis

Suleimanjans norāda, ka, viņaprāt, ofensīvu ir organizējuši Azerbaidžānas spēki, kuri Kalnu Karabahas teritorijā ir ieņēmuši dažas pozīcijas. Šorīt gan dažas no zaudētajām teritorijām ir tikušas atkarotas. Viņaprāt, apgalvojums, ka uzbrukumu ir sākuši Armēnijas spēki, neiztur kritiku, jo tie kontrolē augstienes, kuras no militārā viedokļa ir salīdzinoši viegli aizstāvēt. Nav nekādas jēgas šīs labi aizsargātās pozīcijas pamest un riskēt ar karavīru dzīvībām apkārtnē, kurā tiem ir daudz neizdevīgāki karošanas apstākļi. Viņš arī norāda, ka Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs pēdējā mēneša laikā ir uzsvēris, ka Kalnu-Karabahas konfliktu nav iespējams atrisināt mierīgā ceļā un ir nepieciešams zaudētās teritorijas atgūt ar spēku. Šo retoriku ir pavadījušas arī Azerbaidžānas militāras mācības Kalnu Karabahas pierobežā, kuros piedalījušies arī Baku sabiedrotās – Turcijas spēki. Esot pat pienākušas ziņas par Turcijas īpašo uzdevumu vienībām, droniem un algotņiem no Sīrijas, taču pēdējais apgalvojums nav vēl pierādīts.

Visbeidzot, par Azerbaidžānas vainu liecinot arī tas, ka tā nav centusies vērst starptautiskās sabiedrības uzmanību uz it kā esošu Armēnijas agresiju.

18

Tā vietā valsts ir bloķējusi internetu. «Ja tā tiešām uzskata, ka Armēnija ir agresors, tad būtu nepieciešams darīt tieši pretējo – aktīvi izplatīt informāciju par tās noziegumiem un lūgt atbalstu gan starptautiskajām organizācijām, gan apkārtējām valstīm,» saka Suleimanjans.

Žurnālists arī norāda, ka pašreizējie notikumi ir izraisījuši patriotisma vilni Armēnijas sabiedrībā un aptuveni 10 000 brīvprātīgo devušies uz robežu palīgā valsts bruņotajiem spēkiem. Viņaprāt, armēņu tauta ir pieradusi dzīvot pastāvīgos militāro draudu apstākļos, un katrs iedzīvotājs zina, ka kara gadījumā nāksies cīnīties. Atbildot uz jautājumu par izsludināto mobilizāciju, Suleimanjans atzīst, ka tagad katram vīrietim potenciāli var likt pieteikties Aizsardzības ministrijā nosūtīšanai uz fronti. Militārā vadība gan saka, ka pagaidām vairāk karavīri nav nepieciešami un armija situāciju kontrolē.

Runājot par starptautisko reakciju, Suleimanjans uzskata, ka viņam izskatoties, ka apkārtējās valstis pagaidām ir ieņēmušas nogaidošu pozīciju un skatās uz situācijas tālāku attīstību. Viņaprāt, šāda asāka nevēršanās pret Azerbaidžānu ir diezgan aizskaroša, jo neviena cita valsts Covid-19 pandēmijas laikā nav sākusi karadarbību.

FOTO: Aziz Karimov / AP

Azerbaidžānas viedoklis

Huseinovam ir pretējs viedoklis. Viņaprāt, pašreizējo sadursmju sākšanā ir vainojama Armēnija, kura ar sava uzbrukuma palīdzību ir izprovocējusi Azerbaidžānas armijas pretuzbrukumu. Šā pretuzbrukuma rezultātā ir izdevies no Armēnijas okupācijas atbrīvot vairākas Kalnu Karabahas daļas. Huseinovs uzsver, ka Armēnijas valdība kopš pagājušā gada ir pieņēmusi jaunu militāru doktrīnu, kura paredz kara vešanu jaunu teritoriju iegūšanai. Tāpat tā ir pieteikusi papildu pretenzijas uz Azerbaidžānai piederošajām teritorijām, un kopš 2018. gada Erevāna pastāvīgi izplata agresīvi nacionālistisku retoriku, kuru Azerbaidžānas iedzīvotāji redz kā provokāciju.

Huseinovs atzīst, ka Azerbaidžāna rīkojusi kopīgas militārās mācības ar Turciju, taču tas esot noticis paralēli Armēnijas un Krievijas kopīgi rīkotām militārajām mācībām.

18

Tāpat arī Armēnijas prezidenta sieva ir rīkojusi militāras mācības armēņu sievietēm okupētajā Kalnu Karabahas reģionā. «Abas valstis ir gatavojušās karam,» norāda Huseinovs. Atbildot uz jautājumu par interneta bloķēšanu, Huseins norāda, ka tas nav bloķēts pilnībā – ir samazināts tā ātrums un ierobežota piekļuve sociālajiem tīkliem. Tas tiek darīts, lai ierobežotu Armēnijas iespējas izplatīt dezinformāciju Azerbaidžānā.

Karam gatavojušies ir arī Azerbaidžānas iedzīvotāji, jo, līdzīgi kā Armēnijā, arī šeit daudzi brīvprātīgie ir pieteikušies armijā. Tomēr valdībai nav nepieciešams vairāk karavīru, jo pagaidām armija ar situāciju galā tiek salīdzinoši labi. Viņaprāt, simtiem tūkstošu cilvēku iesaukšana militārajā dienestā radītu lielu izaicinājumu, jo būtu nepieciešams nodrošināt apmācību un iegūt pietiekami daudz ieroču un ekipējumu.

Runājot par starptautisko iesaisti, Huseinovs bažījas, ka konflikts varētu nenorimties un beigu beigās kļūt par starpniekkaru starp iesaistītajām lielvalstīm (Krievija, Turcija, nedaudz arī Irāna). Tāpat esošais uzplaiksnījums varētu norisināties ilgāk nekā citas reizes.

FOTO: Reuters / Scanpix

Eksperta viedoklis

Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Artūrs Bikovs norāda, ka pagaidām ir pagājis pārāk maz laika, lai kaut ko secinātu. Viņš aicina lasītājus nespriest pārsteidzīgi, jo nevienai no pagaidām mediju telpā izskanējušajām versijām nav būtisku pierādījumu. Bikovs piekrīt tam, ka gan Azerbaidžāna, gan Armēnija centīsies sevi attaisnot un visās nelaimēs vainos tikai otru pusi.

Pašreizējo armēņu un azerbaidžāņu patriotismu (tai skaitā vēlmi stāties attiecīgās valsts bruņotajos spēkos) varētu izskaidrot ar to, ka Kalnu Karabahas konflikts nepārtraukti ir gan Baku, gan Erevānas dienaskārtības augšgalā. Šis jautājums ir saaudzis ar nacionālajām identitātēm, kas krīzes apstākļos izraisa cilvēku vēlmi aizstāvēt savu valsti un līdz ar to – mobilizāciju.

Bikovs piekrīt, ka abas puses karam gatavojas nepārtraukti un tāpēc arī tiek rīkotas militāras mācības.

18

Tas gan automātiski nenozīmē to, ka kāda no pusēm ir plānojusi uzbrukt otrai. Mācības drīzāk tika rīkotas ar domu – kaut kad ir iespējams konflikts un mums ir nepieciešams būt gataviem.

Visbeidzot, runājot par plaša mēroga kara iespējamību un starptautisko iesaisti, Bikovs ir vairāk skeptisks. Viņaprāt, tas neattīstīsies līdz karam, kurā ies bojā tūkstošiem cilvēku. Ticamāks varētu būt 2016. gada scenārijs, kad četras dienas norisinājās ļoti smagas kaujas. Sava veida nomierinātājas varētu būt apkārtējās valstis – Turcija, Irāna un Krievija, kuras nav ieinteresētas, lai konflikts vērstos plašumā. It īpaši tāpēc, ka šīm lielvarām pagaidām ir daudz aktuālākas problēmas – gan iekšpolitiski gan ārpolitiski, saka pētnieks.