Foruma “Līdere” radītāja Solvita Kabakova: dzīve nav apstājusies izolācijā. Nāc, turpināsim meklēt sevi kopā

Forumam “Līdere” bija jānotiek 15. maijā. Trīspadsmitais maijs bija diena, kad cerēja, ka tiks atcelti pirmie pulcēšanās ierobežojumi. Pastāsti, kas notika šajā brīdī tavos plānos, kad saprati, ka tas nebūs reāli?

Solvita Kabakova: Jā... Tas tā bija – tikai divas dienas, visas biļetes izpirktas, lektori nofraktēti, mūziķi, telpas rezervētas... Tad tu sēdi un domā – vai divas dienas pēc termiņa varēs tikties 1000 cilvēki vienuviet? Tu zīlē kafijas biezumos un visšausmīgākā ir tā neziņa. Ticu, ka lielai daļai vispār tad bija panika par pašu un tuvinieku veselību. Tad pieņēmām lēmumu, ka pasākums ir jāatceļ, jo, pat ja arī būtu atļauts, cik daudz cilvēku gribētu nākt pulcēties uzreiz pēc ierobežojumu atcelšanas? Pārcēlām labi tālu uz oktobri, lai vismaz kaut kāda sajūta, ka līdz tam vajadzētu būt kaut kādai skaidrībai.

Kā tu pati to pārdzīvoji?

Solvita Kabakova: Sajūta ir neapskaužama. Tu gadu uz kaut ko apzināti ej, gatavojies, esi finiša taisnē, un, kad pienāk visaktīvākais darbības brīdis... nekas no tā visa vairs nenotiek. Tā ir liela tukšuma sajūta, un tu nesaproti: ko ar savu dzīvi tagad darīt? Atceros, kaut ko rakstīju, zvanījos, organizēju, pati sev radot sajūtu, ka viss notiek.

Tad vienā vakarā vīrs mani paņēma aiz rokas un apsēdināja dīvānā, sakot: “Tā, kas ar tevi notiek? Tev nekas vairs nav jāpaspēj, jo nekas nenotiks vismaz pusgadu. Atslābsti – pārliec savas domas un enerģiju citā gultnē.”

Un, tad kad tev kāds to pasaka acīs, tu saproti situāciju. Jā, es sēdēju un raudāju, jo sapratu, ka pati nemaz no tā visa tā nevaru izlēkt vienā momentā.

Kas tevi paglāba, kā tu restartēji to visu, lai spētu apskatīties no malas?

Solvita Kabakova: Zeme. Meditēšana. Jā, es vienkārši, atslēdzot telefonu un nedēļu neskatoties datorā, rakos pa domām un veidoju savu mazdārziņu. Tā es spēju nonākt sarunā pašai ar sevi. Es sev izstāstīju, ka tā tagad būs un neko tur šobrīd nespēju izdarīt.

Kā šo faktu uztvēra foruma apmeklētājas? Lektori?

Solvita Kabakova: Es saņēmu daudzas vēstules, kurās tika pausts sirsnīgs atbalsts, un starp rindiņām varēju just patiešām līdzcietību un tajā pašā laikā lielu nožēlu, ka nebūs ilgi gaidītā mirkļa, viņu iedvesmas un motivācijas, kas šajā brīdī, kad tā jau ir slikti, ir tik ļoti vajadzīgs. Tad es nolēmu, ka vajag radīt kaut kādu hibrīdu, ko gaida apmeklētājas. Izveidojām ikmēneša vebināru sēriju. Lektori bija ļoti pretimnākoši, un mums viss izdevās! Arī sevi ļoti iedvesmoju, un man radās nepārtrauktības sajūta, ka nekas nav zudis un viss turpinās.

Šajā trakajā laikā tas bija nepieciešams, apzināties, ka ir kaut kādas lietas, kas turpinās un notiek kā parasti. Dzīve nav apstājusies četrās sienās.

Ir jau tā, kad uzrodas ārējais ienaidnieks, viss mobilizējas un atbalsta viens otru. Daudzi pateicības vārdi tika saņemti, un patiešām liels paldies gan apmeklētājām, gan lektoriem, kas šajā laikā bija tik pretimnākoši.

Šogad foruma notikuma vieta ir izstāžu centrs Ķīpsala. Kā jūs šeit spēsiet radīt šo īpašo dāmu svētku atmosfēru?

Solvita Kabakova: Lai cik ļoti gribējās būt šogad Dailes teātrī, apzinājāmies, ka ierobežojumu dēļ mēs 1000 dāmas nevaram šeit izvietot. Mēs nevaram tagad lozēt vai pusei pateikt, ka, piedodiet, nāciet nākamgad. Jau atkal bija jādomā, ko darīt, jo pārcelt – no tā visi jau noguruši. Nevar visu laiku pārcelt dzīvi uz priekšu. Nolēmām, ka iesim uz kompromisu un organizēsim pasākumu Ķīpsalas hallē, kas ir viena no retajām vietām Latvijā, kur var droši uzņemt šādu skaitu. Tas arī tomēr ir labi, jo ir gan plaša autostāvvieta, gan plašas telpas – visas distancēšanās iespējas!

Bez obligātajiem distancēšanās noteikumiem esam pat sagādājuši dāmām sejas maskas. Dāmas varēs justies droši, jo par visu ir padomāts. Arī svētku sajūta būs – domāju, Ķīpsala nekad nebūs bijusi tik skaista. Ar  drapērijām, gaismām var jebko uztaisīt par buduāru. Pie tā arī tiek strādāts, jo atmosfēra ir ārkārtīgi svarīga.

Tonnas ziedu vietā – divas, vienas brokastu šampanieša glāzes vietā – divas, un viss būs labi! (Smejas)

Kāda noskaņa valdīs šā gada forumā? Skaidrs, ka koncepts saglabājas, bet noteikti kaut kas būs citādi. 

Solvita Kabakova: Kad tikāmies arī ar lektoriem, visas tēmas izrunājuši un iedvesmojušies viens no otra, nolēmām, ka šajā dienā mēs maksimāli izvairīsimies runāt par visu to īslaicīgo, negatīvo, kam visi esam gājuši cauri.

Mēģināsim runāt par skaistām lietām, iedvesmot, motivēt. Runāt par mūžīgo un ilglaicīgo. Kā tu jūties, kas ir tava dvēsele, tavi sapņi... Laiks mums ir devis vēl rūpīgāku pieeju saturam un pasākuma kvalitātei, kopējai noskaņai.

Bet jā, forums katru gadu ir par vienu un to pašu – par aktīvo sievieti Līderi. Līdere ir ikviena sieviete, kura kaut ko dara savā dzīvē un kurai ir kaut viens cilvēks, kurš skatās uz viņu un iedvesmojas, kurš grib sekot. Kuram viņa ir Līdere ar lielo burtu. Forumā būs trīs daļas – pirmā skar profesionālo darbību, otrā ir par ģimeni, veselību, mijiedarbību starp tevi un apkārtējo vidi, un trešā daļa par to, kā tu jūties. Tavs centrs un balanss, spēks un enerģija. Trīs balsti.

Tāpat būs bezmaksas tiešraide Facebook lapā, arī tepat, TVNET, visas dienas garumā, kas dod iespēju gan tām, kuras nevēlas šogad apmeklēt klātienē lielus pasākumus, gan tām, kuras netika pie biļetēm. 

Noteikti ir kādi cilvēku pieredzes stāsti, kas iespiedušies atmiņā no pagājušā gada foruma lekcijām. Pastāsti.

Solvita Kabakova: Kas manu sirdi īpaši silda,, ir tas, ka daudzas sievietes tagad ir bērniņa kopšanas atvaļinājumā, viņām ir vai jau drīzumā viņas tiks pie bērniņa. Es to savelku kopā ar pagājušā gada lektores – ginekoloģes Astrīdas Tirānes lekcijas tiešo uzrunu par bērniņu taisīšanu pēc 40! 

Tirānes kundze pēc foruma man stāstīja, ka atnākušas piecas vai sešas sievietes un teikušas: mēs jūs dzirdējām, mēs atnācām pēc bērniņa! Tu saproti, ka pēc šā pasākuma cilvēks var tik fundamentālas un skaistas lietas pieņemt...

Vēl kāds interesants stāsts. Dāma, kura pēc pagājušā gada foruma pieņēma smagu lēmumu un aizgāja no ļoti labi apmaksāta darba. Viņa sāka savu sapņu biznesu – veselības centru bērniem. Un vēl viņa pieteicās man palīdzēt kā brīvprātīgā, jo viņa ir sajūsmā par šo ideju un to, ka šis forums ļāvis pieņemt lēmumu, uz ko ilgi nav spējusi saņemties – atvadīties no stabila dzīves balsta par labu sirds sapnim.

Un tomēr tas mūsu neskaidrajos laikos ir tik riskanti. Vai nav tā, ka forums uzbur tādu nedaudz utopisma plīvuru pār realitātes situāciju? Mēs taču nereti nepadomājam septiņas reizes...

Solvita Kabakova: Jā, mēs forumā arī daudz runāsim par to, ka ir forši sekot saknēm un iziet no komforta zonas, bet ne vienmēr un visiem tas ir jādara. Tev ir ļoti jāizvērtē viss pirms tam. Tu jau vari lēkt ūdenī, bet tev vajadzētu saprast, cik karsts vai auksts tas ir.

Tā ir kļūdaina sajūta, ka mēs šajā dienā mudinām sievietes pamest darbus, vīrus un piedzemdēt bērnus. Mēs mudinām ļoti ieskatīties sevī!

Veltīt to dienu sev, ko, starp citu, dāmas ir nolasījušas, jo 80% sieviešu šeit nāk vienas, nevis kā uz teātri ar draudzeni, māsu vai mammu. Viņas vēlas šo dienu burtiski veltīt sev. Un tā ir, manuprāt, galvenā ceļazīme - visu, ko dzirdi no skatuves, tu izlaid tikai caur savu prizmu. Kaut kas tevī rezonē, kaut kas ne, kaut kas jau tev ir bijis vai kaut kas vēl tikai būs. Ideāli, ja tu saproti, ka visu jau dari pareizi!

Pandēmijas laiks mūs visus ir kaut kā pamainījis. Esam ieskatījušies sevī dziļāk, domājams, ka arī šā gada foruma apmeklētāju enerģija būs atšķirīga... Tas nebaida?

Solvita Kabakova: Jā, šie mēneši ir ļāvuši un likuši cilvēkam apgūt sevi. Un ne vienmēr tas ir patīkamākais dialogs ar sevi, jo tur jau arī dzīvo visādi mošķi.

Darbā, steigā, rutīnā un ikdienas ritmā tos mošķus visu laiku iebāžam tikai dziļāk skapī, bet, kad paliec viens ar savu skapi, – tu saproti, ka vairs nav spēka tās durvis noturēt ciet un tas viss nāk ārā. Tu sāc iepazīt sevi.

Starp citu, interesanta tendence ir parādījusies manu draudzeņu vidū. Pēc šīs pabūšanas mājās sievietes saka: jā, man patika – es vairs negribu strādāt. Es gribu būt mājās, redzēt savus bērnus, pagatavot ēst un pavadīt bērnus uz pulciņiem. Man patika, un es tā turpmāk gribu. Kā pagājušā gada lektore Olga Kotova teica, mēs varam gan tā, gan tā – varam aktīvi strādāt, būt biznesa sievietes un mēs varam arī pateikt, ka to negribam, un arī tas ir labi!

Iedomājieties, kas notiktu, ja vīrietis tā varētu pateikt – zini, es izdomāju, ka vairs negribu strādāt, es pavadīšu laiku ar bērniem.

Šis laiks bija palielināmais stikls arī attiecībām, jo ne jau pēkšņi uzradās konflikti ģimenēs un nevarēšana būt kopā ģimenēs. Tā ir kā montāža paātrinātā procesā, kas notiktu tā vai tā. Un arī par to mēs runāsim forumā.

Šīs izmaiņas dzīvē, pārdomas, darbs ar sevi, kas ir attīstījies šajā laikā, protams, uzdod daudz jaunu jautājumu, atbildes varēsim meklēt kopā.

Solvita, kādi ir tavi ceļa vārdi sievietēm, kas ar nepacietību jau gaida 2. oktobri?

Solvita Kabakova: Ja tu nevari mainīt apstākļus, maini attieksmi! Vēl pirms gada es labprāt izmantoju to teicienu, bet pa īstam to nesapratu. To tu sāc saprast, kad nāk šādi apstākļi, ko tu nekādi nevari ietekmēt. Tad tev ir izvēle – tu vari sēdēt un raudāt un sevi žēlot par visu, kas iecerēts un nav izdevies; vai arī vari saņemties, apsēsties, konstatēt faktu un ar tām kārtīm, kas ir rokās, spēlēt savu labāko spēli.

Mums ir tik daudz enerģijas, spēka un laika, cik mums ir, ja mēs to izvērtējam mierīgi un novirzām tajā gultnē, kur tas visvairāk ir nepieciešams, tas aizstās ļoti daudz, un mums vēl paliks gan enerģija, gan spēks. Neatdod to visu panikas celšanai un satraukumiem brīdī, kad tas patiešām nepalīdz. Atstāj sev.

Arī šogad Forumu "LĪDERE" atbalsta EGOISTE, gaidot šo forumu, aicinām iepazīties ar iepriekšējo gadu lektorēm un noklausīties lekcijas!