1978. gada 24. februārī pieci vieglu garīgās veselības traucējumu mocīti draugi pēc basketbola spēles nesaprotamu iemeslu dēļ sēdās automašīnā un devās dziļi mežā. Tas, kas notika tālāk, joprojām nav izskaidrojams.

Džo Šounu pārsteidza infarkts. 55 gadus vecais Kalifornijas iedzīvotājs, vadot savu automašīnu pa kalnu ceļu Plūmas Nacionālajā mežā, Kalifornijā, lai noskaidrotu, vai nedēļas nogalē tur būs droši vest ģimeni atpūtā, iestiga sniega kupenā. Kad viņš izkāpa no automašīnas, lai pastumtu to, viņam krūtīs sākās asas sāpes. Tā bija 1978. gada 24. februāra nakts; tuvākā palīdzība bija kilometriem tālu. 

Kā vēstīts izdevumā "Mental Floss", sēžot automašīnā un apsverot rīcības plānu, viņš ievēroja divu automašīnu gaismas, no kurām viena nāca no pikapa. Cerot apstādināt garāmbraucējus, viņš izkāpa no automašīnas un sāka saukt pēc palīdzības. Vēlāk viņš atcerējās, ka redzējis bariņu vīriešu, vienu sievieti un mazuli. Viņi esot turpinājuši iet, neliekoties ne zinis par Šouna palīgā saucieniem. Pēc vairākām stundām, kuras viņš pavadīja guļot automašīnā, viņš pamanīja ārā zibam, šķiet, lukturīšu gaismas. Kad viņš atkal izkāpa no automašīnas, lai atkal sauktu pēc palīdzības, gaismas izzuda un ārā iestājās kapa klusums. 

Šouna automašīna joprojām bija iestigusi, turklāt tai bija beidzies benzīns. Par laimi, Šouns sajutās pietiekami labi, lai spētu aiziet pa kalnu ceļu lejup līdz šosejai un mežsarga mājiņai dažus kilometrus tālāk. Uz kalnu ceļa viņš redzēja tukšu 1969. gada «Mercury Montego» markas automobili. Viņš nosprieda, ka tas varētu būt saistīts ar iepriekš redzēto cilvēku grupu. 

Tiesa, Šounam tajā brīdī bija jādomā par sevi, tāpēc viņš daudz galvu nelauzīja. Tikai vēlāk atklājās, ka viņa redzētais bija daļa no kaut kā lielāka. Viņš, visticamāk, bija pēdējais cilvēks, kas redzēja dzīvus piecus vīriešus: Tedu Veijeru, Geriju Matiasu, Džeku Madrugu, Džeku Hjuetu un Bilu Stērlingu. 

Pieci visu mīlēti «zēni» 

Kā un kāpēc šie pieci vīrieši pēkšņi nonāca uz nomaļa kalnu ceļa, vairāk nekā 80 kilometru no viņu mājām Jubas pilsētā Kalifornijā? Tā joprojām ir mistērija. Cik zināms, nevienam no viņiem tur nebija nekādu darīšanu, kā arī viņiem visiem bija problēmas ar garīgo veselību. Viņi visi dzīvoja ar saviem vecākiem, kas ļoti rūpīgi uzmanīja savas atvases. Bieži vien viņus mīloši dēvēja par «zēniem» par spīti tam, ka viņi bija 24 līdz 32 gadus veci. Tieši tāpēc šī neparastā rīcība un brauciens šķita vēl jo dīvaināks. 

Lai arī varas iestādēm nebija skaidrs, kāpēc viņi atradās mežā un kas notika tālāk, tomēr vismaz bija zināms, kā viss sākās. Proti, Madruga, kuram piederēja automašīna, tajā vakarā aizveda savus draugus uz basketbola spēli Kalifornijas universitātē. Visi pieci bija dedzīgi basketbola fani un nākamajā dienā plānoja uzspēlēt to arī paši, pārstāvot pašu apmeklēto rehabilitācijas centru. 

32 gadus vecais Veijers bija vecākais no visiem, un viņa labākais draugs bija 24 gadus vecais Hjuets. Armijas veterāni Stērlings un Madruga arī bija labi draugi. Arī Matiass bija dienējis armijā, tomēr tika atskaitīts no tās psihisku traucējumu dēļ. Viņam bija šizofrēnija, kuru viņš centās kontrolēt ar zālēm, tomēr pēdējā naktī tās nebija paņēmis līdzi, jo sākotnēji nekas neliecināja, ka viņš vakarā neatgriezīsies mājās. 

Spēle beidzās ap desmitiem vakarā, un zēni piestāja pie veikala, lai iegādātos našķus: pīrāgus, limonādi un konfektes. Pēc tam visi pieci atkal saspiedās automašīnā un aizbrauca. Tomēr tā vietā, lai dotos māju virzienā uz dienvidiem, viņi pēkšņi pagriezās uz austrumiem. Kad Šouns pamanīja viņu pamesto automašīnu, viņi no basketbola spēles vietas bija nobraukuši aptuveni 112 kilometru. 

Agrā 25. februāra rītā Šouns sasniedza mežsarga namiņu un beidzot saņēma medicīnisko palīdzību. Nebija nekāda īpaša iemesla pieminēt redzēto automašīnu, līdz avīzēs tika publicēti paziņojumi par tajā vakarā pazudušiem pieciem vīriešiem. 

Kad mājās nepārradās Veijers un Stērlings, viņu vecāki nekavējoties sazvanīja pārējo zēnu vecākus, un drīz vien tika iesaistīta policija. 

28. februārī policija atrada pamesto automašīnu – tieši tajā pašā vietā, kur to bija redzējis Šouns. Našķi bija apēsti, izņemot dažas konfektes. Automašīnas atslēgas bija pazudušas, tomēr benzīna tvertnē bija pilnīgi pietiekami, lai varētu turpināt ceļu. Lai arī automašīna bija iestigusi sniegā, pieciem spēcīgiem vīriešiem nebūtu bijis nekādu problēmu, to izstumt atpakaļ uz ceļa. Par spīti tam, spēkrats bija pamests blīva, piesniguša meža vidū. 

«Šī lieta ir ellīgi dīvaina,» reportieriem toreiz teica Jubas apgabala šerifs Džeks Bekams. 

11

Meklēšanas pasākumu organizēšana ziemas vidū nebija viegls uzdevums. Īpaši vietā, kur bija stāvas, akmeņainas nogāzes, meža ceļi un sniega kupenas. Teritorija no augšas tika pētīta ar helikopteriem, kamēr lejā cilvēki centās izmantot zirgus, lai pārvietotos pa akmeņainajiem ceļiem. 

Tika uzklausītas vairāku aculiecinieku liecības, to skaitā viena, kur vīrieši bija redzami braucam ar Šouna redzēto pikapu. Tiesa, neviena no liecībām nešķita ticama. Vīriešu ģimenes izsludināja 2600 dolāru lielu atlīdzību tam, kurš sniegs kādu informāciju, tomēr viņu tālruņi klusēja. Līdz brīdim, kad ārā iestājās atkusnis. 

Līķis treilerī 

Tā paša gada jūnijā neliela grupa motociklistu mežā atrada pamestu treileri, kurā, ziņkārības vadīti, iegāja. Sev par šausmām gultā viņi atrada segās no pirkstgaliem līdz galvai ievīstītu cilvēka līķi. Pēc tam, kad policija attina segas, noskaidrojās, ka tās ir Veijera atliekas. Viņa pēdas bija basas un apsaldētas līdz pat gangrēnas stāvoklim. Treileris atradās aptuveni 30 kilometru tālu no vīriešu pamestās automašīnas vietas. 

Drīz vien policija atrada vēl divus līķus – Stērlinga un Madruga. Tie atradās aptuveni 7 kilometrus no treilera. Policija uzskata, ka Stērlings un Madruga nespēja aiziet līdz treilerim, savukārt Veijers un citi turpināja ceļu. Pie Madruga atradās automašīnas atslēgas. 

Neilgi pēc tam tika atrasti arī Hjueta kauli. Savukārt Matiasu neizdevās atrast, izņemot viņa kurpes treilerī. Ņemot vērā, ka Veijera apavi bija pazuduši, policija domā, ka kaut kādu iemeslu dēļ Matiass tos paņēma sev. 

Diemžēl, ja vīriešu ģimenes un policija gaidīja, ka šis atklājums nesīs kādu izskaidrojumu viņu uzvedībai un pieliks punktu šai lietai, tad viņus sagaidīja pamatīga vilšanās.

Visdīvainākie un neizskaidrojamākie bija Veijera nāves apstākļi. Viņš bija miris daļēji bada nāvē un daļēji no nosalšanas par spīti tam, ka treileris bija pilns ar žāvētu pārtiku, konserviem un kurināmo.

11

Pēc viņa bārdas garuma spriežot, Veijers pēc pazušanas bija dzīvs 8 līdz 13 nedēļas. Tomēr atvērtas bija tikai 12 konservu bundžas, kā arī viņš nevienu reizi nebija iedarbinājis propāna balonu, kas būtu apsildījis visu treileri. Turpat mētājās arī vairākas grāmatas, kas būtu ideālas ugunskuram. Nebija aiztaisīts pat izsistais logs, pa kuru vīrieši ielīda treilerī. 

Saruna ar Šounu arī neviesa nekādu skaidrību. Bija ļoti iespējams, ka tajā naktī redzētie vīrieši bija pazudušie draugi, tomēr kas bija sieviete ar bērnu? Šouns gan atzina, ka tajā brīdī piedzīvoja neaprakstāmas sāpes, tāpēc pieļauj iespēju, ka viņam rādījušās halucinācijas, tomēr tas neizskaidro to, kāpēc vīrieši pameta automašīnu un devās mežā, vai arī to, kāpēc viņi ignorēja Šouna palīgā saucienus. Varbūt arī tas viņam rādījās? 

Iespējamās teorijas 

«Kāpēc?» Tas ir jautājums, ko izmeklētāji un vīriešu piederīgie uzdod visbiežāk, tomēr atbildes uz to nav. Vispirms, kāpēc viņi devās uz austrumiem? Kāpēc viņi necentās izdabūt automašīnu no kupenas, bet gan, plāni ģērbušies, nakts vidū devās mežā? Vai treilerim viņi uzdūrās nejauši, vai arī kāds viņus uz turieni aizveda? Kāpēc netika dedzināts ugunskurs un lietota pārtika? Kur galu galā palika Matiass? 

Vēlāk policija noskaidroja, ka 23. februāra naktī sniega motocikls bija iebraucis sliedes līdz treilerim, kurām vīrieši sekoja, varbūt cerot saņemt kādu palīdzību vai patvērumu. 

Pastāv arī teorija, ka Matiass pārliecināja draugus doties uz Forbstaunu, kur viņam dzīvoja draugs. Varbūt Madruga sajauca pagriezienus un apmaldījās, līdz iestiga sniegā. Vīriešiem iestājās panika, un viņi iebēga mežā meklēt palīdzību.

Pastāv iespēja, ka viņus arī izbiedēja Šauna palīgā saucieni. Šeit jāņem vērā, ka Matiass sirga ar šizofrēniju un paranojas lēkmēm. 

11

Gadu pēc viņu pazušanas atrisinājumam policija nebija pietuvojusies ne par soli. Matiass nekad netika atrasts. Netika rasts izskaidrojums viņu dīvainajam lēmumam iegriezties nepazīstamā teritorijā. Veijers nežēlīgā salā, bez virsjakas līdz treilerim soļoja vairāk nekā 30 kilometru. Neviens no vīriešiem nedevās virzienā, no kura bija atbraukuši. 

Policija nav izslēgusi arī nozieguma iespēju, proti, vīriešus mežā kāds varēja ievilināt. Izdevumam «The Washington Post» Džeka Madruga māte stāstīja, ka viņa uzskata, ka «kāds spēks» lika viņiem tā rīkoties. Viņa saka, ka viņš nekad nebrauktu uz vietu, kuru nepazīst, kā arī viņš nekad nebūtu atstājis atvērtu mašīnas logu. 

Teda Veijera brāļa māsa savukārt domā, ka kaut kas īpašs notika basketbola spēlē, kas lika viņiem rīkoties tik absurdi. Varbūt viņi domāja, ka kāds viņiem dzenas pakaļ.  

Par spīti teorijām šī lieta līdz pat mūsdienām ir palikusi neatrisināta mistērija.