Kā aģentūru LETA informēja Zīles pārstāvis Kārlis Būmeisters, šodien noslēdzās EP ilgi plānotais plenārsēdes balsojums nedēļas garumā par trīs Eiropas Savienības (ES) kopējo lauksaimniecības politiku veidojošajiem ziņojumiem, kuri vistiešākajā mērā ietekmēs Latvijas lauksaimniekus nākotni, esošajam regulējumam beidzoties šī gada beigās.

Zīle norādīja, ka haoss, kas valdīja plenārsēdē primāri sakņojas nesaskaņās EP komitejās. Viņš skaidroja, ka izstrādāt ziņojumu tika uzdots lauksaimniecības un vides komitejām, taču šīs komitejas nespēja rast kompromisu, un vienoties par lauksaimniecības nākotni.

"Lielāku izbrīnu gan raisīja fakts, ka arī pati lauksaimniecības komiteja iekšienē nespēja rast vienbalsību par to, kā lauksaimniecības regulējam jaunajā periodā būtu jāizskatās, līdz ar to, tika pieņemts lēmums attiecības skaidrot plenārsēdē," pauda politiķis.

Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas (ECR) viceprezidents uzsvēra, ka ar "visai pieklājīgu piedāvājumu" šovasar nāca klajā Eiropadome. Pēc EP deputāta paustā, Latvijai tas nozīmē nedaudz samazinātu Lauku attīstības finansējumu, taču tiešmaksājumu ziņā Latvijas lauksaimnieki 2027.gadā varētu nostāties uz vienas taisnes ar sīvākajiem reģiona konkurentiem - Poliju, un saņemt aptuveni 82% no ES vidējā tiešmaksājumu apmēra, tomēr arī ar 82% Latvija turpinās palikt pēdējā vietā, ar zemāko tiešmaksājumu apmēru ES.

Eiroparlamentārietis atzīmēja, ka šī iemesla dēļ, kopā ar Baltijas kolēģiem no citām politiskajām grupām, tika virzīts priekšlikums par pilnīgu tiešmaksājumu izlīdzināšanu līdz 2027.gadam, "izbeidzot vairāk nekā 15 gadus ilgstošo netaisnību". Zīle atzīmēja, ka spiediens no tām valstīm, kuras tiešmaksājumos saņem krietni virs ES vidējā apmēra, izrādījās nepārlaužams, un lielākajām politiskajām grupām saslēdzoties pret šo piedāvājumu, grozījums cieta neveiksmi.

Zīle uzsvēra, ka 2000.gadu sākumā Latvijas lauksaimniecības sektors pieredzēja agresīvu ārvalstu investoru ienākšanu lauksaimniecības un mežsaimniecības zemes tirgū. Lielākā daļa šo investoru nāca no citām ES dalībvalstīm, kas ļoti lielā mērā ierobežoja Latvijas iespējas izvērst dažādus protekcionisma pasākumus, saglabājot lauksaimniecības un mežsaimniecības zemi vietējo saimniecību rokās.

EP deputāta ieskatā, aizvadīto desmit gadu laikā aizvien plašāk novērojama vēl kāda tendence Austrumeiropā un Baltijas valstīs - trešo valstu investoru ienākšana zemes tirgū. Lai novērstu potenciālu trešo valstu investoru agresijas vilni lauksaimniecības zemes tirgū, EP deputāta pārstāvētā politiskā grupa virzīja priekšlikumus, kuri paredz to, ka ES lauksaimniecības finansējums nedrīkst tikt novirzīts tām fiziskajām un juridiskajām personām, kuras nenāk no ES.

"Kaut arī šāds piedāvājums ir šķietami loģisks veids, kā saglabāt stabilu ģimenes saimniecību modeli Eiropā, tostarp aizstāvot Latvijas nacionālās intereses, piedāvājums neguva EP vairākuma atbalstu, diemžēl, arī vairākiem Latvijas deputātiem no sociāldemokrātiem un liberāļiem balsojot pret," atzīmēja Zīle.

Pēc Zīles domām, šajā sasaukumā, EP spēku samēram izteikti mainoties uz kreiso pusi, īpaši spēcīgs spiediens bija uz aizvien ambiciozāku vides un klimata mērķu ieviešanu maksājumu saņemšanas nosacījumos - pamatprasībās, ekoshēmās, agrovides pasākumos, un citviet. Viņš uzsvēra, ka ES ir izvirzījusi lielas ambīcijas Eiropas zaļā kursā un lauksaimniecība nav izņēmums - arī Latvijas lauksaimniekiem nāksies virzīties uz aizvien klimatam un videi draudzīgāku praksi.

"Virkne objektīvu indikatoru, tostarp meža platību īpatsvars, augu aizsardzības līdzekļu lietojums, un zemās barības vielu noplūdes skaidri norāda uz to, ka Baltijas lauksaimnieki uz Eiropas fona nav grēkāzis, bet piemērs, kuram sekot," pauda EP deputāts, norādot, ka tieši tādēļ viņa pārstāvētā politiskā grupa uzsvērusi - lai sasniegtu maksimālu efektivitāti, atbalstāmā dabas aizsardzības ambīcija primāri ir jāīsteno valstīs ar spēcīgi industrializētu lauksaimniecību, kas nav Baltijas valstis.

"Strādājām pie tā, lai jaunās prasības būtu samērīgas, un tās neproporcionāli spēcīgi neapgrūtinātu Latvijas zemnieku ikdienu. Atsevišķos gadījumos prasības par 5% neražojošu platību, ko šobrīd zem "zaļināšanas" maksājuma pilda lauksaimnieki, būtu iespējams mazināt uz 3%," skaidroja Zīle.

EP deputāts atzina, ka tehniskām ķibelēm apgrūtināts balsojums par visiem trim ar lauksaimniecību saistītajiem regulu ziņojumiem EP bija haotisks, cīnoties vairākām pretrunīgām pusēm - "dabas aizsardzības lobijam ar ražotāju aizstāvjiem, kreisajām idejām ar labējām, nacionālajiem uzskatiem ar federālistu pārliecību". Zīles ieskatā, lielākā daļa no ziņojumos iekļautajiem grozījumiem netika pieņemti balstoties uz loģiku un reālo situāciju lauku saimniecībās, bet vadoties pēc pēdējā mirklī panāktiem politiskiem kompromisiem starp dažādām interesēm un individuālām ambīcijām.

LETA jau rakstīja, ka pēdējoreiz 1962.gadā izveidoto ES kopīgo lauksaimniecības politiku reformēja 2013.gadā. Pašreizējo lauksaimniecības politikas tiesību aktu darbība beidzas 2020.gada 31.decembrī. Plānots, ka tos aizstās ar pārejas noteikumiem, pirms EP un ES Padome vēl nav vienojušies par jauno reformu.

Kopējā lauksaimniecības politika veido 34,5% jeb 58,12 miljardus eiro no ES 2020.gada budžeta. Apmēram 70% no lauksaimniecības politikas budžeta veido tiešie maksājumi, ar kuriem atbalsta atbalsta sešu līdz septiņu miljonu ES saimniecību ienākumus.