Latvija kā "humpalu" zeme jeb kā labot šo problēmu nākotnē

FOTO: Publicitātes foto

Eiropas Savienībā pieņemta direktīva, kas paredz – līdz 2025. gadam jāievieš tekstiliju šķirošanas sistēma. Viens no reālākajiem risinājumiem ir ražotāju atbildības sistēma, kas nozīmēs to, ka apģērba ražotājs maksā dažus centus par katru tirgū novietoto apģērbu, tādējādi finansējot apsaimniekošanas sistēmas ieviešanu un uzturēšanu.

Šī sistēma ietver konteineru izvietošanu, iedzīvotāju nodoto tekstilmateriālu savākšanu, pāršķirošanu, sagatavošanu pārstrādei vai atkārtotai lietošanai. Plašāk par direktīvu, tās nozīmi un ko tas varētu nozīmēt patērētājiem, interneta portālam TVNET pastāstīja AS “Latvijas Zaļais punkts” direktors Kaspars Zakulis.

- Kā Latvijas Zaļais punkts (LZP) kopā ar partneriem īstenos virzību šķirošanas sistēmas ieviešanā?

- Viss saistīts ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2018/851, kas paredz, ka ES dalībvalstīs no 2025. gada jābūt ieviestai tekstila dalītas vākšanas jeb šķirošanas sistēmai. Šeit lielākais uzsvars ir uz vārdu “sistēma”, kas noteikti nav daži konteineri pie tirdzniecības centra vai daudzdzīvokļu mājas. Šeit, kā jau sistēmai pienākas, ir izdoti visi nepieciešamie normatīvie akti, kas nosaka atbildības un pienākumus visām iesaistītajām pusēm.

Tajā pašā laikā mēs esam pētījuši, kā tas izpaužas citur. Mēs redzam, ka, piemēram, Francijā šāda sistēma darbojas jau vairāk nekā desmit gadu. Tai ir diezgan labi rezultāti – no tirgū esošajām tekstilijām vairāk nekā 39% ir savākti atpakaļ un nosūtīti atkārtotai lietošanai vai pārstrādei. Tā ir visaptveroša sistēma, kad ikvienam valsts iedzīvotājam ir iespēja aiznest uz tuvāko konteineru sev nevajadzīgās tekstilijas.

Mēs nesen esam parakstījuši sadarbības memorandu ar VARAM, LDDK, LTRK, Latvijas Pašvaldību savienību un vēl virkni organizāciju, kas liek pamatus arī ilgtspējīgas tekstila apsaimniekošanas sistēmas izveidei Latvijā.

Tas nozīmē, ka šis jautājums ir aktuāls, un tas kopīgi tiks risināts, lai jau 2023. gadā šī sistēma tiktu ieviesta.

13

Arī VARAM ir publiski teikusi, ka tas ir laiks, līdz kuram varam izstrādāt visus nepieciešamos regulējošos normatīvos aktus, lai visaptveroša sistēma pilnvērtīgi sāktu attīstīties un darboties no 2023. gada.

Protams, normatīvo aktu izstrāde ir tikai pirmais solis, būtiski ir arī izvietot konteinerus, ieviest savākšanas, šķirošanas un apstrādes mehānismus. Lai to sekmīgi varētu paveikt, “Latvijas Zaļais punkts” jau ir sācis praktisku sadarbību ar uzņēmumu “Eco Baltia vide”.

Pagājušajā gadā Rīgā un Pierīgas reģionā tika izvietoti pirmie 20 konteineri sarkanā krāsā – gan pie tirdzniecības centriem, gan pašvaldības ēkām un citviet. Šajos konteineros iedzīvotāji varēja nodot nevajadzīgās tekstilijas, un tālāk viss savāktais apjoms tika nogādāts šķirošanas cehā, kur iegūtais materiāls tika sašķirots vairāk nekā 30 dažādās frakcijās.

Mūsu sākotnējais mērķis bija noskaidrot – kādi ir cilvēku paradumi, ko cilvēki nodod un ko ar to darīt tālāk. Tas ir svarīgi, lai, ieviešot visaptverošu sistēmu, jau savlaicīgi zinātu, ko savāksim un ko ar to visu iesāksim.

Tas, ko mēs noskaidrojām, – 10% no sašķirotajām lietām ir derīgas pārstrādei, pamatā tie ir vilnas un kokvilnas izstrādājumi. Savukārt tie apģērbi, kuru sastāvā ir dažādu materiālu sajaukums, – tos ir sarežģīti vai pat neiespējami pārstrādāt.

35% no kopējā nodoto tekstiliju apjoma ir lietojami atkārtoti, respektīvi, nodotie apģērbi un apavi, segas, aizkari un citi priekšmeti ir tādā kvalitātē, lai tos varētu lietot atkārtoti. Šīs lietas pagaidām tiek nogādātas uz jaunattīstības valstīm.

13

Mums ir izveidojusies sadarbība arī ar biedrību “Taureņa efekts”, vislabāk saglabāto bērnu un jauniešu apģērbu ziedojot atbilstoši viņu aktuālajām vajadzībām. Diemžēl apmēram 40% no savāktajiem izstrādājumiem šobrīd nav izmantojami ne valkāšanai, ne arī pārstrādei. Līdz ar to šīs tekstilijas tiek nogādātas atkritumu poligonā, taču ceram, ka nākotnē arvien plašāk attīstīsies pārstrādes iespējas un šis apjoms būtiski saruks.

- Kāda ir situācija Latvijā – cik daudz cilvēki tērē drēbēm, kas pēc tam faktiski netiek lietotas un tiek izmestas?

- Papētot iedzīvotāju paradumus, 69% iedzīvotāju pēc pašu vērtējuma apģērba iegādei tērē 300 eiro gadā, kas ir aptuveni 25 eiro mēnesī. Tajā pašā laikā liela daļa – aptuveni trešā daļa – apģērbu eiropiešu skapjos stāv nelietota. Nopirka, jo bija zema cena izpārdošanā, vai arī likās, ka būs noderīga lieta, bet beigu beigās šis apģērbs skapī stāv un netiek lietots.

Līdz ar to gada laikā iztērējam vismaz 100 eiro par drēbēm, ko nemaz nelietojam.

13

Apmēram 35% Latvijas iedzīvotāju nevajadzīgās drēbes vienkārši izmet atkritumos, jo iespējas nodot atsevišķi šos apģērbus pagaidām ir ierobežotas, īpaši reģionos. Iedzīvotāji no visdažādākajām Latvijas vietām mums bieži zvana un jautā, vai un kā varētu nodot apģērbus. Nākas atteikt, jo jāgaida 2023. gads, kad tiks ieviesta sistēma visā valsts teritorijā.

Tauta grib un ir gatava, Eiropa to prasa, un tāpēc 2023. gads būtu optimāls laiks, kad varam laist klajā visaptverošu tekstiliju apsaimniekošanas sistēmu.

13

- Kādi varētu būt risinājumi sistēmas izveidei?

Tā varētu būt līdzīga sistēma tai, kas šobrīd darbojas iepakojumu un elektroiekārtu apsaimniekošanā. Tā paredz ražotāju un tirgotāju atbildību par to, lai iepakojumu un elektroiekārtas pēc to lietošanas beigām noteiktā apjomā savāktu atpakaļ un nodotu pārstrādei. Komersanti arī finansiāli piedalās šīs sistēmas izveidē, maksājot noteiktu maksu par savu tirgū novietoto iepakojumu vai preču apjomu.

FOTO: Publicitātes foto

Arī tekstila apsaimniekošanā vajadzētu būt līdzīgi, ka, pārdodot apģērbu, apģērba cenai ir pievienoti pāris centi, par to saņemot iespēju atbrīvoties no nevajadzīgajiem apaviem, apģērbiem un citām mājsaimniecības tekstilijām. Piemēram, dodoties uz veikalu pēc jaunām lietām, cilvēkam netālu pie ieejas būtu pieejams konteiners, kurā viņš var ievietot nevajadzīgās un liekās drēbes.

Tomēr es vispirms ieteiktu izvērtēt, vai tiešām jaunais pirkums ir vajadzīgs, varbūt tomēr var izmantot, pārveidot vai pāršūt jau esošās drēbes.

13

Tagad Latvijā ir 60 šķirošanas vietas, jo no septembra sadarbībā ar ZAAO esam nodrošinājuši savākšanu arī Ziemeļvidzemē. Taču, pēc aprēķiniem spriežot, Latvijā būtu nepieciešamas vismaz 840 tekstiliju šķirošanas vietas.

Šajos punktos varētu nodrošināt, ka atpakaļ tiek savākti 20–25% no tirgū novietotajām tekstilijām. Tas būtu iespējams, jo šie konteineri iedzīvotājiem būtu pieejamā attālumā. Respektīvi viena vieta uz aptuveni 2000 iedzīvotājiem.

- Runājot par jau uzstādītajiem konteineriem, ko vēl varētu secināt par iedzīvotāju paradumiem?

- Iedzīvotāji dalās divās grupās. Viena iedzīvotāju grupa ir tā, par ko mēs ļoti priecājamies, – tie ir apzinīgie. Viņi šo apģērbu ir izmazgājuši, izgludinājuši, salocījuši un ielikuši caurspīdīgā maisā, līdz ar to šķirotājam uzreiz ir skaidrs, kas ir tajā maisā, un tas ļoti atvieglo šķirošanas procesu.

FOTO: Publicitātes foto

Protams, ir arī negodprātīgi iedzīvotāji, kuri netīras vai saplēstas drēbes vai apavus novelk un tādus pašus arī iemet konteinerā. Tas ir sliktākais piemērs, un tā nevajag darīt.

Tieši tādēļ uz konteineriem jau ir rakstīts, ka šis apģērbs var būt lietots, bet vēl lietojams.

13

Ir jāsaprot, ka cauri un saplēsti apavi, izdilušas un nosmērētas drēbes – tie jau ir atkritumi, kas vedami uz atkritumu poligonu noglabāšanai, nevis pārstrādājami. Cik esam pētījuši, tuvākais pārstrādes centrs, kas varētu tikt atvērts tuvākajā laikā, atradīsies Somijā.

Tekstila pārstrāde ir relatīvi jauna nozare, un ir jāsasniedz tā saucamā kritiskā masa, kas ir 4000–5000 tonnu gadā. Tad arī ir ekonomiski pamatoti un vērts uzstādīt pārstrādes iekārtu. Latvijā tāda nākotnē būs, bet tas notiks tad, kad varēsim savākt pietiekami daudz pārstrādājamo tekstiliju, un to varēs izdarīt ar iepriekš minētajiem vismaz 840 savākšanas punktiem.

- Jūs minējāt, ka daļa savākto apģērbu tiek sūtīti uz Āziju un trešajām pasaules valstīm. Vai tur šie apģērbi nonāk “second hand” jeb “humpalu” veikalos?

- Mēs Latvijā faktiski paši esam “humpalu zemē”. Papētījām jaunā un lietotā apģērba proporciju tajā pašā Francijā, un viņiem “humpalu” daudzums ir ļoti niecīgs.

Latvija ir kā sava veida atkritumu poligons Rietumeiropas valstīm. Latvijā desmit gadu laikā ir ievesti 90 000 tonnu lietoto apģērbu.

13

Trešā daļa apģērbu, kas nonāk šķirošanas konteineros, jau ir “humpalas”! Respektīvi, liela daļa apģērba vienreiz tiek nonēsāta, teiksim, Lielbritānijā, un pēc tam līdz galam arī Latvijā, kur jau esam spiesti šo drēbi atdot poligonā apglabāšanai.

Savā ziņā mēs uz sistēmas izveidi skatāmies arī kā uz iespēju ierobežot “humpalu” nonākšanu Latvijā, veicinot to, ka tepat, Latvijā, saražotais un nopirktais tepat arī nonāk otrreizējā apritē vai pārstrādē.

Lieta tāda, ka Lielbritānijā atkritumu noglabāšana ir vismaz četras reizes dārgāka nekā Latvijā, tādēļ, lai nebūtu jāmaksā par lietoto apģērbu uzglabāšanu, tie tiek ķīpām sūtīti uz Latviju. Tad šeit tie tiek sašķiroti, un tikai daļa no ievestajiem apģērbiem ir derīgi otrreizējai lietošanai. Pārējās lietas tiek nogādātas uz atkritumu poligoniem.

Tāpēc, veidojot sistēmisku pieeju Latvijā, ir jāierobežo “humpalu” un atkritumu nogādāšana pie mums. Ir jāveicina atbildīgāks patēriņš, labas kvalitātes drēbju lietošana, to pārveide un arī Latvijas ražojumu pirkšana, jo šādi apģērbi tomēr kalpos ilgāk un tādējādi negatīvā ietekme uz vidi būs mazāka.

- “Humpalu” neielaišana Latvijā – tas jau atgādina valdības cīņu pret nolietoto automobiļu ievešanu mūsu tirgū no Rietumeiropas...

- Jā, tāpēc šī sistēma ir jāveido ļoti gudri, lai nerastos situācija, kad mazturīgākie cieš visvairāk, jo nevar iegādāties kādas preces. Runājot par apģērbiem, jāsaprot, ka ir “labas humpalas” un ir “sliktas humpalas”. Ja jūs tajā pašā Francijā nopērkat labas kvalitātes apģērbu, kas ir uzvilkts divas trīs reizes, tad to mierīgi var izmantot atkārtoti vēl un vēl. Bet, ja tur tiek nopirkts apģērbs, kas jau ir nonēsāts, tad šim apģērbam ceļš ir vai nu uz konteineru, vai uz izgāztuvi.

Ideja ir arī veicināt iekšējo apriti. Respektīvi, ierobežojot atkritumu statusa drēbju importu, būtu iespējams veicināt iekšējo lietoto apģērbu apriti.

Tādējādi Latvijā nodotās drēbes tālāk tiktu realizētas tepat, Latvijā, nevis tiktu ievestas lietotās drēbes no ārzemēm.

13

Latvijas problēma ir arī tā, ka pārliecinoši lielāko daļu Latvijā ražoto apģērbu vietējie patērētāji nemaz nesaņem, jo tie tiek aizvesti prom. Latvijā ir grūti konkurēt ar cenām, jo pretī ir liels “humpalu” segments, kur apģērbu var iegādāties pat par pāris centiem gabalā. Tad arī nav žēl nopirkt, vienreiz uzvilkt un nākamajā dienā jau izmest. Tajā pašā laikā “humpalas” nolietojas trīs četras reizes ātrāk, un tas tikai rada papildu slodzi mūsu poligoniem.

- Vairākās vietās Latvijā ir redzētas arī “mēbeļu humpalas” – vietas, kur tiek pārdotas lietotas mēbeles, kas ievestas no ārzemēm. Vai šī direktīva varētu attiekties arī uz kādiem sadzīves priekšmetiem, kas tiek laisti otrreizējā apgrozībā?

- Attiecībā uz mēbelēm tik konkrēti pasākumi, kas ieviešami noteiktā termiņā, nav noteikti. Tomēr arī tā ir problēma. Respektīvi, mēbeļu ražošanas laikā jau ir jādomā, kas notiks ar šo preci pēc tam, kad tā būs savu laiku nokalpojusi.

Vajadzīgs plašāks skatījums. Arī attiecībā uz mēbelēm, iespējams, būtu nepieciešama līdzīga ražotāju atbildības sistēma, lai veicinātu savākšanu, atkārtotu lietošanu, remontēšanu un pārstrādi, nevis arvien jaunu un jaunu priekšmetu iegādi. Tāpat jāierobežo citu valstu atkritumu ievešana Latvijā, jo mēs redzam, ka šeit apģērbi un priekšmeti nonāk poligonos tāpēc, ka citām valstīm tas ir izdevīgi.

- Kādi vēl varētu būt atslēgas punkti, ko paredz ES Direktīva?

- Tajā noteikts ieviest tekstila šķirošanas sistēmu līdz 2025. gadam, bet, kā katra valsts to ieviesīs, – tas nu ir katras pašas ziņā. Skatoties no pieredzes, piemēram, attiecībā uz elektroprecēm un iepakojumiem, tas mūsu valstī būs jārisina, iesaistot tirgotājus šajā sistēmā kā atbildīgās personas.

Respektīvi, iegādājoties apģērba gabalu, cenā ir iekļauta tā apsaimniekošanas maksa par savākšanu un pārstrādi nākotnē. Īpaša uzmanība jāveltī tā saucamajam pelēkajam tirgum, kad kāds maksā un kāds nemaksā par apsaimniekošanu, tādējādi kropļojot godīgu konkurenci.

Tā ir visas Eiropas problēma – interneta veikali. Jūs no citas valsts pasūtāt apģērbu, ko jums piegādā ar kurjera vai pasta starpniecību. Prece netiek uzskaitīta, apsaimniekošanas maksas tai nav, un neviens negādā par tās apsaimniekošanu. Šīs preces papildina “pelēkās zonas” apjomus.

No vienas puses, jūs samaksājat par preci dažus centus lētāk, bet, no otras, principā jūs apzogat tos godīgos komersantus, kas nodrošina apsaimniekošanas sistēmas finansēšanu.

13

Situācija – jūs priecājaties, ka internetveikalā auto riepu var nopirkt krietni lētāk nekā veikalā. Jūs aizbraucat uz servisu to uzmontēt, nolietojat, un tad sākas – servisā to neņem pretī, tur to nevar nodot, jo par šo riepu nav samaksāta apsaimniekošanas nauda. Iedzīvotāji dusmojas, kādēļ radusies tāda situācija, bet, pērkot internetā, zemāka cena iespējama uz apsaimniekošanas rēķina. Ja riepa pirkta pie oficiālā pārstāvja, cena ir augstāka, taču ir iekļauta arī cena par apsaimniekošanu jeb garantija, ka nolietoto riepu kāds savāks un nogādās pārstrādei, nevis tā nonāks krūmos vai nelegālā izgāztuvē.

Jebkura veida atkritumu apsaimniekošana, arī tekstila izstrādājumu apsaimniekošana, ir maksas pakalpojums, tāpat kā matu apgriešana vai braukšana sabiedriskajā transportā.

13

- Cik liels daudzums internetā pasūtīto apģērbu varētu būt nonākuši konteineros?

- Saskaņā ar mūsu aprēķiniem Latvijas tirgū gadā kopumā nonāk aptuveni 27 000 tonnu jaunu un lietotu tekstiliju. Grūti pateikt, cik daudz no tām iegādātas interneta veikalos. Bet ļoti liels apģērba daudzums tiek pasūtīts internetā, un, ņemot vērā pašreizējo situāciju, apjoms tikai palielināsies. Ja cilvēki nevarēs apmeklēt veikalus klātienē, iepirkšanās apjoms internetā palielināsies – gan no vietējiem, gan no ārzemju piegādātājiem.

Uz augšu
Back