LDDK: Minimālā atalgojuma noteikšana ir katras valsts atbildība

Noledojusi ietve Krišjāņa Barona ielā; attēlam ilustratīva nozīme. FOTO: Paula Čurkste/LETA

Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ieskatā Eiropas Komisijas (EK) sagatavotā direktīvas projekta par taisnīgu minimālo atalgojumu Eiropas Savienības (ES) darba ņēmējiem rekomendācijas ir atbalstāmas, tomēr minimālās algas noteikšana ir katras valsts nacionālā kompetence, aģentūru LETA informēja LDDK pārstāvji.

LDDK uzskata, ka šāda svarīga lēmuma pieņemšanā noteikti jāiesaista sociālie partneri - darba devēju un darba ņēmēju organizācijas.

LDDK prezidents Vitālijs Gavrilovs norādīja, ka, lai ES līmenī izstrādātu minimālās algas noteikšanas mehānismu, kas nodrošina pakāpenisku nevienlīdzības mazināšanos un ienākumu minimuma garantiju, būtu jāaptver pilnīga informācija par valstu sociālekonomisko situāciju un apstākļiem nozarēs.

"Tāpat svarīgi izveidot regulāras pārskatīšanas mehānismu, nosakot sadarbības principus starp darba devēju un darba ņēmēju organizācijām, kā arī valsts pārvaldes iestādēm trīspusējā dialoga ietvaros. Tas nodrošinātu prognozējamību un objektivitāti visām iesaistītajām pusēm, kā arī šādas sadarbības nostiprināšana varētu stimulēt uzņēmumu un nozaru kolektīvo līgumu slēgšanu, kas labvēlīgi ietekmētu gan uzņēmējus, gan darbiniekus," pauda Gavrilovs.

LDDK ieskatā ir pozitīvi, ka EK sagatavotajā priekšlikumā jau ir ietverti nosacījumi, kas par pienākumu dalībvalstīm paredz izvērtēt sociālekonomiskos apstākļus, reģionu un nozaru atšķirības. Šāda analīze nodrošinās adekvātu un mērķim atbilstošu minimālā atalgojuma noteikšanu un atjaunināšanu. Tāpat ir uzsvērta sociālo partneru iesaiste lēmumpieņemšanas un veicamo darbu procesā.

LDDK arī piekrīt EK piedāvājumā noteiktajiem pamatelementiem, pēc kuriem dalībvalstīm būtu jāvadās, lai izstrādātu skaidri definētus kritērijus atalgojuma noteikšanai, kā, piemēram, likumā noteiktās minimālās algas pirktspēja, ņemot vērā dzīves dārdzību un nodokļus un sociālās iemaksas; vispārējais bruto algu līmenis un tā sadalījums; bruto algu pieauguma temps un darba ražīguma attīstība.

Tomēr LDDK norāda, ka noteikt vienu minimālā atalgojuma līmeni, kurš būtu atbilstošs visām dalībvalstīm, to reģioniem un nozarēm, nav iespējams, bet, vadoties pēc kvalitatīvi un detalizēti izstrādātām rekomendācijām, var veicināt sociālo kohēziju un augšupvērstu konverģenci.

Vienlīdz svarīgi, lai jautājumos, kas skar uzņēmējdarbības vidi, tiek respektēta sociālo partneru autonomija, ņemot vērā gan darba devēju, gan darba ņēmēju intereses, uzskata LDDK.

Jau ziņots, ka EK piedāvā minimālās algas ES rēķināt pēc vienotiem principiem, kas gan nenozīmētu vienādu minimālo algu noteikšanu visā ES.

EK atzīmē, ka minimālā alga pastāv visās ES dalībvalstīs. 21 valstī minimālā alga ir noteikta ar likumu, bet sešās dalībvalstīs - Dānijā, Itālijā, Kiprā, Austrijā, Somijā un Zviedrijā - minimālās algas aizsardzību nodrošina tikai koplīgumi.

EK vērtējumā, lielākajā daļā dalībvalstu darba ņēmēju minimālā alga nav adekvāta vai pastāv nepilnības minimālās algas aizsardzības tvērumā. Tāpēc EK piedāvā ar direktīvu izveidot satvaru, kas uzlabošot minimālās algas adekvātumu un nodrošināšot darba ņēmēju piekļuvi minimālās algas aizsardzībai ES.

Komisijas priekšlikumā tiekot ievērots subsidiaritātes princips: tā nosaka minimālo standartu satvaru, ievēro dalībvalstu kompetences un sociālo partneru autonomiju un līgumslēgšanas brīvību algu jomā. Tajā dalībvalstīm nav noteikts pienākums minimālo algu noteikt tiesību aktos, kā arī nav paredzēts kopējs minimālās algas līmenis.

Uz augšu
Back