Vai atceraties rakstnieces Zanes Zustas bestselleru "Tarakāni manā galvā. Stāsti par sievietēm"? Zane sadarbībā ar psihoterapeitu Gati Līdumu sarakstījusi grāmatu ar vēl intriģējošāku nosaukumu: "Tarakāni tavā galvā. Stāsti par vīriešiem". Interesanti – vai mēs, sievietes, vispār zinām, kas notiek vīrieša galvā?

Par to, kā jūtas sieviete, nu jau runā diezgan daudz, bet par to, kā ir būt vīrietim, kāda ir viņa emocionālā pasaule, - maz. Kāda pēc vīriešu tarakānu grāmatas uzrakstīšanas ir sajūta – cik daudz mēs par vīriešiem zinām vai, tieši otrādi, nezinām?

Domāju, ka mēs viņus līdz galam nesaprotam. Tiešām daudz runājam par, to, kā jūtas sievietes. Tā kā Dod pieci tagad aktualizē vardarbības tēmu, Gatis Latvijas radio raidījumā Monopols ieminējās par interesantu tēmu, ka daudzi vīrieši ģimenē arī cieš no vardarbības. Par to tiek ļoti maz runāts. Vakar dzirdēju reālu stāstu, ka tā tiešām ir, tas notiek.

Mēs it kā vīriešiem gribam uzlikt savus zīmogus – tev jāpelna, tev labi mūs jāapgādā, uzskaitām, kas mums ir vajadzīgs, bet vīrietim ir iekšējā pasaule, tieši tāpat kā mums. Mūsu paaudzē nav pierasts par to tik ļoti runāt.

17

Sieviešu pasaulē ir savādāk. Mēs runājam ar draudzenēm, ar mammu, esam pieradušas ventilēt savas emocijas. Vīrieši nesaprot, kāpēc varam stundu norunāt ar draudzeni pa telefonu. Runājot tu sakārtojies. Tie vīrieši, kas man ir apkārt, nav tādi, kuri ar draugiem izrunā emocionālās personiskās lietas. Runā par biznesu, plāniem, politiku – tas nav tas, ko pārstāv šī grāmata, ka viņiem ir šī iekšējā pasaule - bailes, nepārliecinātība, bērnības traumas, kas tur aiz astes un neļauj pilnvērtīgi dzīvot.

Mēs gribam nosodīt vai atrast, kāpēc viņi ir tik spuraini, nerunīgi, bet tam visam apakšā ir kaut kas, ko saprast laikam var vīrietis vīrietī vai vīrietis ar savu terapeitu, vēlams vīrieti, manuprāt.

17

Es sapratu to, ka mēs viņus līdz galam nesaprotam. Kādēļ – nezinu? Problēma varētu būt nerunāšana savā starpā. Jo mēs vairāk runājam, jo viens otru daudz labāk iepazīstam.

Šorīt izlasīju tavas grāmatas stāstu par vīrieti, kuram sieva pēc dzemdībām nomira. Kā pirmo upuri stāstā saskatīju bērnu, kuru tēvs ir pametis, - cik briesmīgi. Un tad lasu terapeita atbildi, kas pilnīgi izsit no sliedēm…

Tā neiedod to atbildi, ko sieviete varētu izdomāt, vai ne? Viņš paskatās uz vīrieti pilnīgi no citas prizmas. No tādas, caur ko mēs pat nespējam paskatīties.

Vīriešu izpausmes mēdzam pavirši iztulkot. Tas varbūt būs jaunatklājums sievietēm, kas lasa.

17
Zane Zusta FOTO:

Vīriešu tarakānu stāsti tev šķietot tuvāki nekā sieviešu. Kādēļ tā?

Pirmo grāmatu rakstīju 2017. gadā. Protams, savā rakstniecībā augu, izaicinājumi ir pavisam citi. Šī Zane Zusta, kura raksta grāmatu, ir daudz, daudz savādāka par iepriekšējo. Pa ceļam man bija grāmata Aiz durvīm, kas arī manī atvēra pavisam citu redzējumu, kā man vajadzētu rakstīt, kā es gribu skanēt un uzrunāt lasītāju. Tāpēc man šie stāsti ir tuvāki.

Man arī patīk, ka tie ir skarbi. Liekas, ka labs stāsts ir mazliet skumīgs, tāds, kas aizķer. Tie ir raupji. Kā vīrietis. Ar rugājiem. Gribējās ielīst viņa ādā un saprast, kā viņi domā.

17

Dinamika ir pilnīgi savādāka nekā pirmajā grāmatā.

Tie ir daudzslāņaināki, tarakānu bumba.

17

Kā izvēlējies vīriešu tarakānus?

Ļoti daudz lasīju intervijas ar foršiem, iedvesmojošiem vīriešiem, manām autoritātēm, kuros gribu ieklausīties. Meklēju, ķēru ārā šīs problēmas – kas ir tās veču lietas. Tas man palīdzēja. Intervijās izpeldēja lietas, kas ir viņu klupšanas akmeņi vai šķēršļi, kas dzīvē jāpārvar. Protams, to visu sijāju caur savu prizmu.

Vienmēr jāatceras, ka esmu rakstniece, nevis psihoterapeits. Līdz ar to domāju tādus stāstus, kuros varu izpausties ar savu fantāziju.

17

Lai arī neesi terapeite, jautāšu, kādēļ vīrieši par sāpīgajām emocijām tik daudz nerunā un ir neērti tās atklāt? Vai tas varētu būt cēlies no tā paša “puikas neraud”? Viņi “nedrīkst” runāt par savām emocijām un justies vāji…

Tas ir mans subjektīvais, personīgais viedoklis kā Zanei Zustai. Neesmu ne terapeits, ne vīriešu tarakānu pārzinātājs. Domāju, ka tā ir absolūtākā bērnības pieredze. Šo pieredzi cenšos mainīt ar saviem dēliem. Man ir divi dēli, 13 un 9 gadus veci. Ļoti, ļoti piedomāju pie tā, ka tie ir tikai bērni, viņiem šī pasaule ir jauna un tas, ka es parādīšu, kā mēs varam sarunāties, ir viņu bāze. Esmu daudzus gadus gājusi terapijā, daudz esmu lasījusi, kā bērniem jāuzdod pareizos jautājumus, lai viņi atvērtos. Ja atbrauktu citplanētiešu kuģis un savāktu vienu klasesbiedru, kuru tu izvēlētos? Ir tik interesanti sarunā ar bērnu ieiet viņu iekšējā pasaulē, tikai vajag kādu, kas tin to kamoliņu vaļā. Pēc tam redzu, kā tas ir strādājis - viņi nāk paši pie manis un stāsta, vajag tikai klausīties.

Zane Zusta FOTO:

Esmu gandrīz četrdesmitgadniece. Mūsu paaudzē nav bijušas sarunas par privātām un intīmām lietām. Pietrūkst pieredzes, kā veidot ļoti atklātu sarunu par to, kā es jūtos.

17

Tad palīdz terapija, kur ir drošības sajūta par konfidencialitāti. Zinu daudzus vīriešus, kas iet terapijā. Man kādreiz pašai likās, ka nav vīrišķīgi iet terapijā, bet tā bija vecā Zane pirms desmit gadiem. Tagad es uzskatu pilnīgi savādāk. Cienu tos vīriešus, kas vēlas sevi saprast. Kad saproti savu pamatu un kas ir tavi klupšanas akmeņi, dzīve mainās kardināli. To es zinu pēc savas pieredzes.

To, ka vīrietis iet terapijā un apzinās, ka tas nāks par labu, redzu kā drosmīgu soli. Liekas, ka daudzi vīrieši tam pretojas, lai neriskētu šķist vāji…

Tā ir liela uzdrošināšanās. Pirmkārt pret sevi. Darbs ar sevi. Daudzi vīrieši emocijas pārstrādā savādāk. Restartējas caur darbu, caur hobijiem. Metodes var būt dažādas. Nav jau vienas pareizas receptes, kā darīt. Otram uzspiest – tev jāiet terapijā -, tas arī nav risinājums. Tas, kas ir uzspiests, nekad nestrādā. Jānonāk līdz tam pašam.

Šī tarakānu grāmata ir forša, jo tajā nejūti nosodījumu. Gata vēstulēs nav tādu tekstu kā: “Ak dievs, ko tu dari ar savu dzīvi, izbeidz dzert, izbeidz dzīties pēc sievietēm, izbeidz nīkt dīvānā…” Viņš saskata gaišo.

17

Kāpēc mēs ejam terapijā? Terapeits mūs pozitīvi stimulē, mums to ļoti vajag. Šī grāmata iedod pozitīvo stimulu.

Man šķiet ļoti drosmīgi iejusties vīrieša ādā. Kad liekas, ka zinām, ko viņš domā, vīrietis pastāsta savu versiju, un tā izrādās pilnīgi negaidīta.

Tas ir arī manā stāstā Alus traips. Apskatīta viena un tā pati situācija no sievietes skatpunkta un no vīrieša. Ir pilnīga ainas nesaderība. Daudzi cilvēki pārdzīvo par savām fantāzijām, kuras īstenībā nerealizējas.

Zane Zusta FOTO:

Piecu gadu laikā tev iznākušas jau sešas grāmatas. Šogad sāki izdot arī žurnālu bērniem Ucipuci. Radošais darbs prasa daudz resursu. Kur ņem tādu jaudu?

To man dažkārt vaicā arī līdzcilvēki. Kā tu to visu paspēj? Veiksmes atslēga ir tajā, ka man ļoti gribas to darīt, man patīk rakstīt. Rakstīšanā tik ļoti varu sevi realizēt, ka tajā iegrimstu kā vislielākajā hobijā, vislielākajā baudā. Tas patiesībā bija manas terapijas rezultāts. Mēģināju atrast savu profesionālo vietu dzīvē. Svārstījos starp lielu uzņēmumu, kurā varu augt un piepildīt stereotipisko laimi. Ļoti sevī jutu radošo garu. Savulaik strādāju bankā un atceros, ka man mamma teica: “Zane, bet tu esi tik radoša!” Lai gan es jau rakstu no bērnības, to tā neuztvēru. Strādāju par žurnālisti jau septītajā klasē. Nesapratu, ka manī ir ļoti spēcīgs rakstniecības gēns.

Terapijas rezultātā izrunājām, ka ir jādara tas, par ko deg acis. Tad aiziet rezultāts, tad būs arī nauda. Tā ir baigā maģija. Cilvēkiem, kas to nav piedzīvojuši, ir grūti saprast, ka tas tā reāli ir. Tas strādā.

17

Esmu pabeigusi romānu un jau rakstu nākamo grāmatu. Savā ikdienā ļoti daudz rūpējos par bērniem, vadāju. Daudz strādāju mašīnā, atbildu uz e-pastiem, esmu mobila. Vakarā rakstu. Kad ir piedzimusi ideja, esmu ļoti nepacietīga. Man ir auna raksturs. Kad ideja izdomāta, es to gribu pabeigt. Gribu uzrakstīt, realizēt. Jau redzu, kā tas izskatīsies. Tur smeļos resursu. Resurss ir manī. Droši vien mums katrā ir resurss, ja aizejam pa pareizo taku.

2021. gada pavasarī iznāks mana jaunā grāmata par bērnu psihoemocionālo stāvokli, trauksmēm.

17

Kā šo tēmu var iedabūt bērnu grāmatā?

Tas ir kas tāds, ko esmu piedzīvojusi un gana daudz izjutusi savā pieredzē. Sapratu, ka tas pieredzes vadzis bija tik pilns, ka man to vajadzēja no sevis norakstīt. Šī grāmata bija kā nogatavojies auglis, kas ir jāuzraksta, jāpalīdz citām ģimenēm. Grāmata būs par obsesīvi kompulsīviem traucējumiem, tā tapusi sadarbībā ar bērnu psihiatru Ņikitu Bezborodovu.

Par to, kā palīdzēt, kā izstāstīt bērnam un arī vecākiem, kas tas ir un ka tas nav retums. Tāpat kā kādreiz Latvijā nebija autisma, kas tagad tiek aktualizēts, tad obsesīvi kompulsīvie traucējumi ir kas tāds, ar ko sadzīvojam un citi pat nenojauš, ka viņiem tie ir, citi ir pieraduši un iekļāvuši savā paternā. Bieži vecākiem saskaroties ar ko jaunu, ir jāizurbjas cauri informācijas lērumam – kas tas ir, ko ar to darīt, kā to risināt.

Internets, Google… tajā var pazust. Mans mērķis ir palīdzēt cilvēkiem.

17
Zane Zusta FOTO: