Čārlzs Dikenss par 1856. gada difterijas krīzi Buloņā
Kaut kur dzirdēts stāsts...

Čārlzs Dikenss FOTO: Wikimedia Commons

Biedējoša un dīvaina slimība nogalina cilvēkus visā pasaulē. Viedokļi medicīnā dalās un ir ļoti grūti saprast, kas vispār notiek. Varas iestādes, valdība cenšas izvairīties no panikas izcelšanās, ceļošana ir aizliegta, bet viltus ziņas zeļ un plaukst. 

Izklausās kaut kas dzirdēts un piedzīvots? Šoreiz gan par to vēstulē raksta Čārlzs Dikenss 1856. gada augustā, lai brīdinātu britu vēstnieku Parīzē Seru Džozefu Ollifu. 

Izdevumā “The Conversation” profesors Leons Litvaks raksta, ka, pētot izcilā rakstnieka korespondenci, atradis kādu visai interesantu vēstuli. Tajā Dikenss pateicas ārstam par to, ka brīdinājis viņu par difterijas uzliesmojumu Francijas ziemeļu piekrastes pilsētā Buloņā, kad viņš tur pavadījis brīvdienas. Trīs no rakstnieka dēliem tur mācījās skolā un gatavojās jaunajam semestrim.  

Dikenss atbildēja ārstam: “Man nav šaubu par to, ka mēs esam veselīgākajā situācijā šeit, kā arī tīrākajā mājā. Tiesa, ja jūs pavēlēsiet mums doties prom, mēs piekritīsim.” 

Toreiz difterija bija maz pētīta un noslēpumaina slimība. Sabiedrībā to dēvēja par ļaundabīgu kakla iekaisumu, Buloņas kakla iekaisumu vai Buloņas drudzi. Tās zinātnisko nosaukumu – difterija – izgudroja Pjērs Bretono, attiecinot to uz stāvokli, kad baktēriju infekcijas rezultātā kakla gļotādā veidojas plēve.

Tā bija ārkārtīgi lipīga un bieži vien nāvējoša slimība. Turklāt tā izplatījās tādā pašā veidā kā Covid-19, proti, tieša kontakta vai gaisa pilienu ceļā. 

Vēstulē Dikenss uzsver ārsta Filipa Kremptona lietu. Viņš arī atradās atvaļinājumā Buloņā aptuveni tajā pašā laikā kad Dikenss. Viņa divi divus un sešus gadus vecie dēli un 39 gadus vecā sieva no difterijas nomira nedēļas laikā.  

Dikenss rakstīja: “Es nezinu neko tik šaušalīgu kā ārsta Kremptona pieredzi.” 

Lipīgajai slimībai pārvarot kanālu starp Franciju un Angliju pieauga arī zinātnisko pētījumu skaits. Līdz 1860. gadam – četrus gadus pēc pirmā difterijas gadījuma Anglijā – slimības vēsture, simptomi un izplatīšanās bija jau daudz labāk izprasta. 

Buloņu toreiz bija ļoti iecienījuši briti, kuri 1850. gados tur sastādīja ceturto daļu populācijas. Dikensam patika šī pilsēta, un viņš to dēvēja par savdabīgu un gleznainu vietu. Viņam tā arī patika tāpēc, ka viņš tur varēja palikt anonīms un izbaudīt vasarīgos laikapstākļus, kas bija svarīgi arī viņa darbam. Buloņa no Londonas ar vilcienu un prāmi, kas kursēja divas reizes dienā, bija sasniedzama aptuveni piecu stundu laikā. 

Dikensu, visticamāk, uztrauca ziņas laikrakstos par “Buloņas kakla iekaisumu”, tāpēc viņš savus dēlus nosūtīja mājās drošībā. Tajā pašā laikā nelaimīgas sakritības dēļ no tīfa nomira Dikensa draugs, žurnālists un komiķis Gilberts A' Bekets. Arī viņš tajā laikā atradās Buloņā un, kamēr viņš gulēja slimības gultā, no difterijas nomira viņa dēls Valters. 

Vēstulē laikrakstam “Times” 1856. gada 5. septembrī prominentu Buloņas ārstu grupa atzīmēja, ka “ar dažiem izņēmumiem šī slimība skar pilsētas nabadzīgākos rajonus, trūcīgāko populācijas daļu.”

Dažas dienas vēlāk, 12. septembrī, persona, kas sevi dēvēja par “vēl viens Buloņas drudža cietušais”, laikrakstam rakstīja, ka viņš uzturējās tajā pašā viesnīcā, kur A' Bekets un viņa sieva ir slima ar difteriju.  

Savu vēstuli viņš nobeidza ar lūgumu: “Ja jūs varētu atrast kādu vietu šai vēstulei jūsu vērtīgajā laikrakstā, tā varētu palīdzēt brīdināt cilvēkus, kuri iecerējuši šķērsot kanālu uz Buloņu.” 

Dezinformācija 

Šī vēstule Buloņas medicīnas autoritātēm lika publicēt vēl vienu vēstuli 16. septembrī, kurā tika minēts, ka panikai nav pamata, tiesa, ārsti ieteica labāk pilsētā neierasties ar bērniem. 

Dezinformācijas par epidēmiju bija ļoti daudz. Viesnīcas un tūrisma aģentūras turpināja atklāti reklamēt Buloņu kā lielisku brīvdienu galamērķi. Pat viesnīca, kurā nomira A' Bekets, centās slēpt patieso informāciju par notikušo. 

Dikenss bija ļoti jūtīgs pret viltus ziņām un savā vēstulē Ollifam rakstīja, ka ir ārkārtīgi grūti saprast, kas šajā gadījumā ir patiesība. 

1856. gadā tie, kuri bija piesardzīgi un apdomīgi spēja saglabāt normālus dzīves apstākļus. Arī Dikensa dzīve beigu beigās atgriezās ierastajās sliedēs. Viņa bērni atgriezās skolā, bet Dikenss vēlāk Buloņu apmeklēja vēl daudzas reizes. 

Vakcīna pret difteriju netika izgudrota līdz 1920. gadam, bet tikai 1940. gadā tā bija par brīvu pieejama bērniem nacionālā apmērā. Vakcīnas pret Covid-19 tagad jau tiek izsūtītas visām pasaules valstīm un cerams, ka dzīve drīz atkal kļūs normāla. Gan pienāks brīdis, ka d mēs varēsim mierīgi aizceļot uz Buloņu un izstaigāt tās pašas ielas, pa kurām gāja Dikenss. 

Uz augšu
Back