Mēs visi atrodamies nosacītā kara stāvoklī. Paši zināt kāpēc. Dzīve rit jaunās, grūtās sliedēs, kas ir ne tikai fiziski, bet arī emocionāli smagi. Mediķi, policisti, glābēji un žurnālisti karstajos punktos ir uz izsīkuma robežas un mēs pārējie arī esam pakļauti savam ikdienas stresam. Nav ilgtspējīgi bērnudārzu, skolu, biroju, māju, restorānu, kino un citas iestādes iebāzt četrās sienās un sagaidīt visu šo iestāžu nevainojamu darbību.
Likumsakarīgi, arvien vairāk runājam par garīgo veselību visos līmeņos - no diskusijām internetā, semināros, lekcijās līdz pat valsts iestāžu organizētām reklāmas kampaņām un skaidrojošām publikācijām medijos. Tas ir vajadzīgi, jo kā tauta esam nastu nesēji, kam uz šādām iniciatīvām līdz šim bijis ierasts reaģēt ar “laikam par maz darba, ka domā par tādām muļķībām” vai “atrodi kārtīgu veci un viss pāries”. Bet cik ilgi nastu stiepsim? Grozies, kā gribi, ar laiku sabruksi. Spilgti atmiņā palicis psihoterapeita Artūra Miksona teiktais par pieaugošo pacientu skaitu - “nav tā, ka cilvēki nāk kovida dēļ, drīzāk pandēmija ir izcēlusi gaismā tās problēmas, kas jau sen gruzdējušas un kuru risināšana arvien atlikta.”
Bet nav jau arī tā, ka viss slikti. Vēsture rāda, ka pēc kara izraisītas stagnācijas seko attīstība. Tas ir balanss un lietu kārtība. Pēc iepriekšējām pandēmijām pasaule iemācījās daudz foršu lietu - mazgāt rokas, izbūvēt pilsētās kanalizācijas un atkritumu apsaimniekošanas sistēmas vai izgudrot vakcīnas.
Ko mums iemācīs Covid-19? Daudz! Ka var attālināti izkārtot visu, no izglītības procesiem un tirdzniecības līdz valsts pārvaldei. Par panākumiem un neveiksmēm spriedīsim citreiz, bet darām, ko darām. Mācāmies arī šo to jaunu par uzņēmējdarbību: jau vairāk nekā gadu tie, kas var un līdz šim to nedarīja, strādā attālināti. Nav laika adīt zeķes vai nodoties sen aizmirstiem hobijiem: darba un sapulču ir tikpat daudz, toties tagad paralēli kādai garlaicīgai masu sapulcei var iesnīkot virtuvē uztaisīt siermaizīti.
Man liekas, ka Covid-19 parāda ļoti uzskatāmi, ka, uzņēmējdarbībā produkts ir ne tikai tas, ko mēs ražojam, bet arī mēs paši. Šokējoši: izrādās, ka vērtīgākais resurss ir cilvēks. Laiks, kad darba devējs varēja no šī resursa “izspiest sulu un izmest”, ir tālā pagātnē, īpaši valstīs, kur iedzīvotāju skaita pieaugums ir ar mīnuszīmi.
Neviens uzņēmums nav ideāls, arī tāds, par kuru mēs dzirdam tikai stāstus par izaugsmi un attīstību. Īpaši strauji augošos jaunuzņēmumos cilvēki ir pakļauti lielākam izdegšanas riskam, jo lielā tempā dara daudz darba, lai pati izaugsme neapstātos. Uzskatu, ka uzņēmumiem obligāti jāiekļauj savās veselības apdrošināšanās psihologa vai psihoterapeita apmeklējumi un uzņēmumu darbiniekiem tie ir jāizmanto. Mēs Draugiem Group to izdarījām pirms gada - tas strādā. Pieļauju, ka kādam tā būs pirmā reize - pārkāpt “galvas daktera” kabineta slieksni.
Iespējams, tas būs mazliet mulsinoši, bet noteikti vērtīgs ieguldīgums. Ja mēs nerūpēsimies par savējiem, tad viņi, tiklīdz varēs, aizbrauks pie citiem, kur par viņiem rūpēsies labāk.
Daudzos uzņēmumos, tajā skaitā Draugiem Group, notiek “veselības nedēļas”, kur papildus vingrošanai (mūsu Printful pat safilmēja video ar vingrošanas pasniedzēju birojā), soļu skaitīšanai un citām fiziskām aktivitātēm tiek runāts arī par garīgās veselības profilaksi un cīņu ar sekām. Tas ir foršs sākums. Turklāt uzskatu, ka esam jauna viļņa sākumā, kur veselība nav tikai lieta, par kuru uzņēmumā runāt un rūpēties dažas reizes gadā, bet gan ikdienā.
