:format(webp)/nginx/o/2020/06/29/13178041t1hcebe.jpg)
:format(webp)/nginx/o/2021/04/08/13717576t1hcdc8.jpg)
Pandēmijas izraisītā spriedze un neziņa ietekmē ikviena cilvēka garīgo labsajūtu, tomēr ar šo ķezu psiholoģiski visgrūtāk tikt galā ir tieši pusaudžiem, kuri ļoti sarežģītā dzīves posmā uz saviem pleciem ir spiesti nest vislielākos ierobežojumus, norāda Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) psihiatrs Ņikita Bezborodovs. Ja Covid-19 kontekstā par galvenajām riska grupām uzskatāmi seniori un cilvēki ar hroniskām saslimšanām, tad mentālās veselības ziņā par tādām būtu jāuzskata bērni un pusaudži.
Visa līdzšinējā dzīve un tās krāsas - mācības, draugi, treniņi, nodarbības, ballītes – jau vairākus mēnešus ir ierāmētas plakanā datora ekrānā. Ļoti bieži šķiet, ka nav pat, ar ko parunāt - satikt draugus onlainā tomēr nav tas. Vecāki presē par mācībām, varbūt cenšas atbalstīt, bet līdz galam nesaprot. Paši arī par kaut ko streso... Ir tik grūti saprast, kas vispār notiek tagad, ko darīt tālāk... kaitinoši, nomācoši, frustrējoši. Jācenšas savaldīties, savākties, bet tas kļūst arvien grūtāk, un šķiet, ka lietas iet pa spirāli uz leju. Tik intensīva spriedze mēnešu garumā var izsist no līdzsvara pat visstabilāko personību, kur nu vēl pusaudzi, kurš atrodas tādā pārmaiņu posmā, kas atgādina centrifūgu arī tad, ja dzīvi kājām gaisā nav apgāzusi pandēmija.
Mūsu saruna ar bērnu psihiatru ir par to, kāpēc tieši šī vecuma grupa pandēmijas laikā emocionāli cieš visvairāk, tomēr viņa teiktajā ir vairākas universālas patiesības, kuras būtu vērtīgi dzirdēt un apzināties jebkurā vecumā.