Neizsīkstošais enerģijas avots vārdā Linda: es ticu mūsdienu jauniešiem

Tiekoties, pirms sasveicināmies, pār viņas lūpām birst atvainošanās vārdi par kavēšanos, jo studentiem bijis daudz jautājumu pēc lekcijas. Fotografēt vienojāmies jau nākamajā dienā, jo pēc tam viņai jābrauc projām uz Pasaules čempionātu boksā U-19. Jāatzīst, manā galvā rotē neskaitāmi termini - kikboksa čempione, boksa un kikboksa trenere, lektore, sporta skolas vadītāja utt.. Kā tas viss saliekas kopā šajā ēteriskajā būtnē, no kuras katrs var smelties enerģiju kā no neizsīkstoša enerģijas avota, lasi mūsu sarunā!

Viņa tic mūsdienu jauniešiem un uzsver, ka spēks nav boksa cimdā, bet ticībā sev.

Būs interesanti, un, ja esi jaunietis vai vecāks, - noteikti iedvesmojoši un noderīgi! Žēl, ka nevaru atskaņot Lindas smieklus, kas sarunas laikā atskan tik bieži un ir lipīgi. 

Kikboksa un boksa skolas "Rīga" dibinātāja un galvenā trenere, divkārtēja pasaules čempione kikboksā, Latvijas Kikboksinga federācijas valdes locekle, kadetu un junioru vecākā trenere, Latvijas sieviešu boksa izlases trenere, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas lektore… Nopietni, man jau pietrūka elpas, šo lasot. Kas vēl tu esi?

 (Smejas.) …Divu bērnu mamma, sieva jau astoņpadsmit gadus un nu arī jau atkal maģistrantūras studente. Jā, es vienmēr esmu gribējusi pilnveidoties, precīzāk būtu teikt - man tas ir vajadzīgs. Tagad esmu ceļā uz otro maģistra grādu. Tā ka jā - es ne tikai lasu lekcijas, bet turpinu sevi pilnveidot mācoties. 

To, ka esi nemiera gars, sapratu, jau kad ienāci telpā, bet nenoliegsi, ka visu iepriekš nosaukto pienākumu nasta nav viegla. Kāpēc tev tas vajadzīgs? 

Protams, nav viegli. Brīžam ir pat ļoti grūti, bet man tas ir veids, kā izpausties!

Mūžīgā pilnveidošanās man patiesībā ir miers un laiks sev. Man tas dod spēku būt pašai. Bet par nemieru tev ir pilnīga taisnība - tas man jau no vecākiem ir šūpulī likts. Es pat gribot nevaru palikt mierā. (Smejas.)

Tu esi maz mēģinājusi?  

Jā, esmu. Man ir raksturīgs izdegšanas sindroms, kas bieži iet roku rokā ar pārlieku aktīvu dzīvi. Brīžos, kad visa kā ir par daudz, tu vairs nespēj reaģēt uz visu apkārt notiekošo, nespēj kontrolēt jau pats savas darbības, tad būtiski ir laicīgi noraut rokas bremzi un paskatīties no malas, izdarīt secinājumus, paņemt pauzi, visu izmenedžēt, izvērtējot prioritātes. Kad šie etapi izieti, tad atkal var darboties.

Iespējams, ka tava personība arī ir tas stiprākais dzenulis, kāpēc esi boksa ringā, nevis laiski pie baseina vīlē nagus un pāršķirsti žurnālu…

Aktīva es esmu bijusi jau no pašas bērnības. Nesen skatījos kādu video, ko mani vecāki bija uzņēmuši, kad man bija septiņi gadi. Tur es biju mazā Linda kimono tērpā, kas visus māca un trenē. Acīmredzot jau tad es jutu, ka mans ceļš būs sports un citu trenēšana. 

Bet ja mazajai Lindai novelk kimono? Viņa aizvien turpina dresēt citus vai ņem lelles un spēlējas? 

Pat bērnudārzā klusajā stundā, kad audzinātājas devās kafijas pauzē, es tiku atstāta par atbildīgo, kas pieskata bērnus. Tā es salikusi rokas uz krūtīm, vaktēju pārējos. Pieskatīju, lai guļ, lai viss ir pareizi, kā tam jābūt.

Manī tās enerģijas bija tik daudz, ka vecāki nezināja, ko ar mani iesākt, tāpēc vienmēr līdzās mācībām skolā man ir bijis kāds aktīvs sporta veids. Pirmajās klasēs es trenējos aikido un karatē, pēc tam nopietnāk pievērsos basketbolam.

Bet basketbols man nepadevās tik ļoti kā gribētos. Viduvējība es nekad neesmu gribējusi būt.

Atskārtu, ka tas man nedod gandarījumu un nerada prieku, un ir jāmeklē, kas cits.

Tāds apzinīgs lēmums padsmit gados. Vieglāk taču ir nedarīt neko…

Es zināju, ka iešu projām no basīša, un tajā vecumā sapratu, ka izvēles ir divas: vai atrast ko citu vietā, kas aizrauj, vai sākšu darīt lietas, kuras nevajadzētu darīt. Man izvēle nonāca acu priekšā, ieraugot plakātu, ka uzņem audzēkņus kikboksā. Man tā bija forša pāreja. Protams, bija sāpīgi momenti, kad esmu braukusi mājās noraudājusies un ar domu, kāpēc man tas viss. Bet tā jau ir visur - lūzuma punkti un tad seko kāpšana kalnup. 

Kas bija tas, kas tev palīdzēja sākt šo karjeru sporta cīņās un salīdzinoši ātri jau kļūt par čempioni?

No basketbola uz kikboksu pārgāju, kad man bija četrpadsmit gadi. Izlases treneris Vasīlijs Čerņiģovs, kurš ir arī Maira Brieža treneris, teica: “Linda, tas, ko tev ir devis basketbols, ir fantastiski. Papildus augums, garās rokas un fiziskā sagatavotība.”

Es tur aizgāju jau kā gatavs sportists, kuru vajadzēja vienkārši pilnveidot. Mana bija primitīva kikboksa tehnika – taisnie sitieni un distances turēšana. Ar šo ātri vien iekļuvu izlasē. Tolaik es biju visa sportā, man patika, ko daru, un panākumi bija neizbēgami.

Tāpēc varu arī ieteikt visiem bērnu vecākiem - jebkāds sporta veids, ar kuru nodarbosies jūsu bērns, nāks viņam tikai par labu. Tas viņam sniegs vispusīgu fizisko un emocionālo attīstību, kā man tas bija ar basketbolu. 

Otra lieta, kas man palīdzēja, es domāju, ir mans impulsīvais raksturs.

Nekad neesmu cietusi netaisnību.  Es vairākkārt esmu iesaistījusies situācijās, kurās aizskar vājākos. Es tādas situācijas netolerēju.

Tu tolaik biji vienīgā meitene izlasē. Vai nesaskāries ar stereotipiskiem uzskatiem par sievieti veču sportā?  

Jā, tolaik es biju vienīgā meitene izlasē. Man tikko bija palikuši 18 gadi, un apkārt bija tikai pieauguši vīrieši.  (Smejas.) Bet nē,

es patiešām jutos labi šajā vidē. Varētu pat teikt, ka mani cienīja un sajutu atbalstu no viņiem.

Iespējams, to izpelnījos, jo viņi redzēja manas darba spējas un gribu uzvarēt. Es gāju uz zāli, lai trenētos un sasniegtu savu mērķi, nevis iepazītos ar puišiem. Turklāt mani lutināja, jo biju taču vienīgā sieviete starp viņiem. 

Tu biji kritiska pret sevi, saviem sasniegumiem? 

Protams, un aizvien esmu kritiska un neapmierināta ar savu svaru un izskatu. (Smejas.) Bet jā, es skatos uz sevi un domāju, ko varu izdarīt labāk. Visvairāk es  kritizēju sevi tad, kad izeju no kāda režīma. Ir uzturs, miegs, treniņu plāns - tu to pildi un jūties labi, bet, kad viss aiziet haosā – pasliktinās pašsajūta, vēlme darboties utt.,  tad nāk ciemos bargā kritika. 

Uzskatu, ka jābūt paškritikai, lai taptu labāks. Varbūt kādreiz es vairāk domāju par to, ko citi domā. Tagad tā vairs nav.

Bokss vai jebkurš cits sporta veids ļoti ceļ pašapziņu gan. Un, kad biju jauna, pubertātes laikā, man tā bija ļoti, ļoti nepieciešama. 

Kāds ir bijis tavs sāpīgākais kritiens sportistes karjerā? 

Mana vienīgā zaudētā cīņa manā karjerā. Es to ļoti pārdzīvoju. Tas notika Sanktpēterburgā. Nākamajā dienā bija sparings ar iepriekšējā gada Eiropas čempioni boksā. Visi bija pārsteigti par manu sniegumu sparingā – Krievijas izlases treneri jautāja manējam trenerim – vai tiešām tā ir tā pati sportiste, kas startēja sacensībās. 

Kas toreiz notika? 

Es psiholoģiski sadegu. Tajā laikā es biju satikusi savu topošo vīru un mēs jau gadu draudzējāmies.

Es nebiju tobrīd gatava, un es ar savām domām biju pie sava mīļotā vīrieša. Jā, tik vienkārši - biju iemīlējusies!

Divcīņas, individuālie sporta veidi vispār ir nepārtraukta cīņa ar sevi. Vari, nevari? Tev ir jābūt te un tagad, nevis jāaizplūst domās citur. 

Kas tev deva spēku piecelties pēc kritiena un turpināt iesākto?

Man ir bijuši vairāki kritieni un daudz brīžu, kad esmu apsvērusi visu mest pie malas. Es salūstu pēc zaudējuma, bet mana mērķtiecība mani pieceļ kājās. Lielie mērķi ir sasniedzami, ejot pa maziem mērķīšiem. Vienu nesasniedzu, nu nekas. Mēģinu tālāk. Es arī saviem audzēkņiem saku – turpini rāpties kalnā! Ir tāda laba vizualizācija - tu jau esi teju kalna galā, bet cilvēks padodas un krīt. Viņam vajadzēja tikai vienu solīti, un tur viss sāktos. Visa tava laime! 

Tas cilvēks, kas toreiz, kad zaudēju, stāvēja ar mani pārī, vairs nevarēja man stāties pretī. 

Tas ir labs iedvesmas stāsts taviem audzēkņiem. Atklāj realitāti, ka visi  esam vien cilvēki, kas arī zaudē un rod spēku turpināt - nepadoties. 

Kad skatos uz mūsu skolas sportistēm, kuras ir Olimpiskās vienības sastāvā, es patiesībā pret viņu sasniegumiem esmu ļoti maziņa. Viņu gribasspēks, mērķtiecība un grūtību pārvarēšana - tas ir apbrīnojami. Atceros, kā es negribēju startēt Latvijā. Man tas arī nenotika, jo tolaik nebija pretinieku. Te atkal psiholoģiskais faktors -

ko viņi padomās, ja man iesitīs? Es taču esmu tāda čempione…Bija liels psiholoģiskais spiediens,

bet, kad es aizbraucu citur – bija otra galējība, man viss tas bija vienalga. Turklāt tajos laikos nebija nekādi tiešsaistes tīkli, kuros var uzreiz ievietot tavu neveiksmi, vai tiešraides, kur komentē kāda neprofesionālo izgāšanos.

Domāju, ka mūsdienu jaunieši  psiholoģiski ir spēcīgāki, nekā biju es. Vairāk lepojos ar audzēkņu un bērnu sasniegumiem, nevis savējiem.

Kaut gan, kad šo stāstu, atceros, ka reiz pēc Pasaules čempionāta kikboksā, kad Amanda Millere izcīnīja zeltu, apķērāmies un viņa man teica: “Trener, es tuvojos Jūsu sasniegumiem!” 

Tas man bija ļoti emocionāls brīdis. Tā laikam ir tā iedvesma….

Tev esot arī ļoti tuvas attiecības ar savu audzēkņu vecākiem. Tas netraucē lieki tavā profesionālajā darbā? 

Nē, pilnīgi pretēji! Man bieži zvana vecāki, un esmu par to priecīga. Uzskatu, ka panākumu atslēga kā sportā, tā skolā mācībās ir bērnu, trenera/skolotāju un vecāku cieša sadarbība. Kad sākas pubertāte, jauniešu problēmas -

man ir  īpaši svarīgi zināt visus vecākus, lai mums būtu kontakts, jo visbiežāk jaunietis savu bēdu uztic trenerim. Nereti vecāki mani lūdz parunāt, jo audzēknis ne tikai dzird, bet arī ieklausās tieši trenerī.

Mana padsmit gadu ilgā pieredze saka, ka, sadarbojoties vecākiem ar skolotājiem un treneriem, tas dos vispozitīvāko rezultātu visiem. Tas ir īpaši svarīgi, kad pēdējie dati atklāj, ka jauniešiem ir tendence uz mentālām kaitēm, tostarp depresiju, kas ir ļoti, ļoti nopietni. Es uzreiz pamanu, ka kaut kas nav kārtībā ar manu bērnu - visu laiku bija smaidīgs, tagad bēdīgs. Aprunājos un

uzzinu, ka piedzimis brālītis un mammai neesot laika viņam - nu nekas, es ielieku vairāk treniņus un viņam papildus veltīšu laiku. Vai arī ievēroju, ka audzēknis, kurš visur bija pirmais, vairs necenšas. Izrādās, pie vainas vecāku šķiršanās.

Tāpēc esmu pateicīga, ja vecāki padalās ar ko šādu, lai varētu saprast un problēmu risināt kopā. Turklāt vienam bērnam būs nepieciešama lielāka treniņa slodze, citam  vajadzēs, lai viņu samīļo

Tavi audzēkņi ir tavi bērni, tā minēji - tu laikam stāvi un krīti par katru no viņiem?

Man ir īpašas attiecības ar audzēkņiem; tas, kurš atnācis pie manis trenēties, ir mans bērns - tieši tā. Es nepieļaušu nekādas netaisnības pret viņu. Reiz pat sacensībās izlēcu uz laukuma un iebildu pret tiesneša lēmumu, visi skatītāji bija manā pusē. Uzreiz iesniedzu apelāciju, un pēc tās izskatīšanas tika mainīts lēmums un uzvara piešķirta manam sportistam.

Sacensībās treneri nedrīkst ringa stūrī kliegt, bet mani audzēkņi saka, ka cīņas laikā dzirdot tikai mani.

Tad bieži izvēlos nevis stūrī asistēt sportistu, bet no malas atbalstīt kā skatītājs, jo skatītājiem nav aizliegts skaļi teikt priekšā, kas jādara (Smejas.) Savā pieredzē esmu izmēģinājusi ļoti daudz neordinārus veidus, kā palīdzēt un atbalstīt sportistus, savus audzēkņus, kad viņiem tas ir ļoti nepieciešams. Darīšu visu, lai viņiem palīdzētu!

Tavā paspārnē ir kā mazie ķipari, tā dumpinieciskie tīņi un jaunieši. Kā tu ar viņiem strādā - katram vajadzīga sava pieeja?

Līdz 12 gadiem man ir jādara viss, lai viņi iemīlētu sportu. Ar treniņu palīdzību attīstu ne tikai vispusīgo fizisko sagatavotību, bet arī sociālās prasmes. 

Elementāri - sadarboties kopā, izrādīt cieņu vienam pret otru, būt pateicīgam, pieklājīgam, nevis “ko?”, bet - “ko, lūdzu?”. Esmu draugs, bet uzskatu, ka elementāras lietas ir jāprot. Mēs zinām, ka sabiedriskajā transportā ir jāpiedāvā vieta, ka ir jāpadod palīdzīga roka kolēģim.

Mēs izspēlējam dažādas lomu spēles, lai saprastu, kas kurā situācijā ir prioritātes. Jauniešiem treniņu programmas ir atkal citādas.

Ko tu ieteiktu vecākiem, kuriem nekādi neizdodas izkustināt savu atvasi no mājas un datorspēlītēm? 

Citi saka - radi motivāciju. Nu kāda tev motivācija no rīta celties un septiņos iet skriet? Bet patiesībā tas ir vienkārši - ej un dari. Nedomā! Un es apsolu, ka tad motivācija pienāks klāt tev pati. Pirmais ir darbība. Jauniešiem bieži vecāki aizņemti un nav, kas to bērnu izvelk. Vajag pirmos 3 soļus, pēc tam jau aiziet.  Es to vidi tālāk pati radu. Būtiska ir patīkama atmosfēra. Atnāk uz zāli, skan piemērota mūzika, viņam pasaka smaidīgi: čau, Andri, kā tev iet? Jauniešiem ir jājūtas gaidītiem, lai viņiem gribas te turpināt nākt. 

Jaunietim ir jābūt apmierinātam ar sevi. Katram ir jāatrod sava vieta, savs temps, sava jauda. Ir jāsaprot, kāpēc tu dari kaut ko. Nevajag baidīties no neveiksmēm un meklēt, iepazīt sevi. Ikviens iziet šo dzīves posmu

Esi arī mentors MOT programmai, pastāsti, kāpēc piekriti un ko tas tev nozīmē!

Piekritu, jo es strādāju ar jauniešiem vairāk nekā 15 gadus un

esmu redzējusi dažādus jauniešus - starojošus un tādus, kas bijuši dziļā depresijā un ir atvilkti pie manis, un jāsaka paldies tiem, kas to izdarīja.

Esmu bijusi arī skolotāja, pat klases audzinātāja vidusskolā. Esmu redzējusi no malas nežēlīgu mobingu, ko esmu novērsusi. Mani uzrunāja šie rīki, ar kādiem MOT strādā. Uzskatu, ka vecāku saukšana uz skolu, kaunināšana un pēcāk dusmas, vilšanās nav tas, kas palīdzēs jaunietim. Ir jāceļ jauniešu pašapziņa, dzīves kvalitāte. Jāmudina viņus uz kaut ko tiekties, izdarīt secinājumus, nevis jānovērš tikai mobingi skolās. Kad aizgāju uz apmācībām, jau pēc pusstundas sapratu, ka, woow,  tiku pie tik daudziem rīkiem, kā strādāt skolā un izmantot treniņos. Esmu iedegusies par šo fantastisko lietu. Uzskatu, ka šai programmai jādarbojas ikvienā skolā, kur prioritāte ir bērni, nevis dokumentu kārtošana un atskaites. 

Drosme dzīvot, drosme pateikt “nē”, drosme rūpēties - paturpini šīs trīs MOT galvenās ceļazīmes…

Drosme dzīvot - ar to es saprotu mācīties dzīvot! Nebaidīties izvirzīt lielus mērķus un virzīties uz tiem, saprotot, ka ceļā būs daudz klupienu.

Nebaidies izvirzīt mērķus, dzīvo un esi tu pats! Respektē savas pamatvērtības! Neietekmējies no cita viedokļa.

Drosme rūpēties. Pirmkārt par sevi un tikai tad par pārējiem, jo tu nevari parūpēties par citiem, ja nespēj parūpēties pats par sevi! Cieni sevi un tad arī citi Tevi cienīs!

Drosme pateikt "nē"! Nepakļauties apkārtējai videi, viedoklim un ietekmei. Ir sliktā vide un labā.  Uzskatu, ka arī sliktajā vidē vajag nedaudz pabūt. Vecākiem ir jābūt ļoti elastīgiem un pacietīgiem, lai pats bērns izdara secinājumus un spēj pieņemt lēmumus.

Arī es esmu daudz muļķības darījusi, ar ko nelepojos, bet galvenais, ka esmu izdarījusi pati savas izvēles. Man ir fantastiski vecāki, kas man šajā dzīves posmā palīdzēja. 

Mūsdienu jaunieši ir ļoti forši, es viņiem uzticos un ieklausos viņos, jo viņi ir mūsu nākotne, kas mums jāatbalsta no visa spēka