“Tās nav beigas, bet tikai sākums.” Kas aplēja ar degšķidrumu un aizdedzināja feldšeri Tukumā?

Noziegums, kas satricinājis sabiedrību, radot milzu sašutumu, notika piektdienas naktī ap pulksten četriem Tukumā, daudzdzīvokļu mājā pie dzīvokļa, kurā dzīvoja divi medicīnas darbinieki - Normunds Kindzulis (29) un Artis Jaunkļaviņš (23). Glābjot draugu, smagus apdegumus guva arī Artis. Abi vīrieši atrodas Apdegumu centrā Rīgā; Artim otrdien gaidāma operācija. Par Normunda dzīvību cīnās mediķi - viņš guvis gandrīz 100% ķermeņa apdegumu.

Par traģēdiju netieši liecina pie mājas uzliktie varavīksnes krāsas plakāti - lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu vizuālā simbolika. Ir varbūtība, ka noziegumam ir homofobiski motīvi, jo draudus, saistītus ar savām attiecībām, puiši, kas dzīvoja kopā, saņēma jau apmēram pusgadu. Pirms Normunds tika, iespējams, aizdedzināts, viņam dažādos veidos uzbruka vismaz četras reizes - arī ceturtdien, 22. aprīlī, ap plkst. 12 dienā - 16 stundas pirms iespējamā slepkavības mēģinājuma. Uzbrukumu, kas notika viņa mājas kāpņu telpā, viņš atvairīja, iepūšot uzbrucējam sejā piparu gāzi.

Ieejot kāpņu telpā, uzreiz jaušama deguma smaka. Grīdas segums visā koridora garumā ir izdedzis. Telpas te ir šauras, nekur aizbēgt nav iespējams. Durvis atver tikai viena kaimiņiene, bet uzreiz tās arī aizcērt, nosakot, ka viņai apnikuši žurnālisti, kas uzdod jautājumus. Liktenīgajā naktī, kad Normunds, degot kā lāpa, agonijā drausmīgi kliedza, palīgā atsteidzās tikai viens kaimiņš. 

Kaimiņienes, kas dzīvo stāvu zemāk, - Antonija Krieviņa un Benita Andersone - stāsta, ka dzirdējušas kliedzienus, bet neesot varējušas saprast, no kurienes tie nāk, domājušas, ka no ielas.

Sievietes saka, ka ir pārsteigtas par to, ka policija viņas nav iztaujājusi. Neviens neesot jautājis, vai viņas redzējušas aizdomīgas personas.

Antonija atceras abus augšstāva puišus kā patīkamus un pieklājīgus, kas vienmēr sveicinājušies. Notikušo viņas raksturo kā “prātam neaptveramu”.  Viņas neatceras, ka Tukumā kādreiz būtu pastrādāts tik nežēlīgs noziegums.

Normundu raksturo kā dzīvespriecīgu un pozitīvu

Tukuma slimnīca un NMPD, kur strādā abi puiši, atrodas dažu simtu metru attālumā no viņu mājām. Normunda kolēģes sastopam, sarunājoties pie dienesta ieejas. Pozitīvs, smaidīgs, draudzīgs, sirsnīgs, atsaucīgs. Šādiem vārdiem viņas raksturo Normundu. Viena no darbiniecēm, kas strādā uzņemšanas nodaļā, atceras, ka dienu pirms traģēdijas Normunds piedāvājis atnest no veikala gāzēto dzērienu, kad viņa ieminējusies, ka kārojas kokakolas. Ziemassvētkos viņš kolēģes pārsteidzis ar piparkūkām. Darbinieces pauž satraukumu, ka Tukuma policija notikušo definēšot kā pašnāvību. Šādu scenāriju viņas kategoriski noraida, jo Normunds vienmēr bijis labā noskaņojumā, turklāt “mēs, mediķi, zinām, kā nesāpīgi aiziet no dzīves”. “Ja tu pie plīts apdedzini pirkstu, tas ir tik sāpīgi!” spriež viena no kundzēm.

“Tie ir monstri! Es vēl saprotu, ka var izkauties, bet sagatavoties, apliet cilvēku ar degšķidrumu un aizdedzināt…”

Sievietes ir nobijušās, ka vainīgie vēl nav arestēti un “staigā kaut kur starp mums”. Iemesls, kāpēc medicīnas darbinieces neuzticas vietējai policijai, daļēji saistīts ar gadījumu pērnā gada septembrī, kad “Tukumā atrada vardarbīgā nāvē mirušu meiteni un pateica, ka tā bija pašnāvība”.

Vakars pirms traģēdijas

Normunda kolēģe un ilggadēja abu puišu draudzene, pie kuras ceturtdienas vakarā viesojās Normunds, mēģina saņemties un stāstīt par notikušo mierīgi, tomēr nespēj valdīt asaras. Savu vārdu viņa lūdz neatklāt. Tieši viņa pēdējā redzēja puisi sveiku un veselu. Ceturtdien ap desmitiem vakarā pie sievietes iegriezās Normunds. Abi spēlēja datorspēles, pļāpāja un dzēra sidru.

“Normunds teica, ka viņam tas viss ir apnicis, nevar sagaidīt, kad viss beigsies, un grib mainīt dzīvesvietu.” Pirms četriem rītā meitene izgāja pavadīt Normundu, bet viņš teica, lai “nestaigā apkārt pa nakti”.

“Viņš vienmēr mani pavadīja līdz pašai mājai un uztraucās par manu drošību,” atceras meitene.

Kad viņa atgriezās mājās un iemiga, atskanēja telefona zvans. Zvanīja Artis, Normunda draugs, un kliedza, ka “Normunds deg”. “Es nevarēju saprast, kas tie par murgiem,” viņa atceras. Kad meitene atskrēja uz mājām, kur dzīvo puiši, bija ieradušies visi dienesti. “Es redzēju, kā Normundu iznes pa durvīm un ieliek NMPD automašīnā.”

Pusgadu - draudi un uzbrukumi

Normunda draugam Artim Jaunkļaviņam ir apdegušas kājas, rokas, vēders, krūtis. Vienai kājai gandrīz līdz potītei nav ādas. Tomēr tas nav nekas, salīdzinot ar to, kā ir Normundam, viņš saka. “Slikti,” viņš pieklusina balsi, raksturojot drauga stāvokli. Artis saka, ka notikušais piektdienas rītā ir noslēgums notikumu virknei, kas sākās 2020. gada novembrī. Viss sakās ar Normunda un kāda kolēģa konfliktu. “Normunds ir NMPD brigādes vadītājs. Viņš ir prasīgs, un vienam no kolēģiem tas nepatika. Konflikts eskalējās.” Iesaistījās Normunda kolēģa tēvs, kurš, pēc Arta paustā, centās ievilkt Normundu kāpņu telpā, izrādīja agresiju un izteica absurdus apgalvojumus, ka viņš vainojams tajā, ka dēls pazaudējis atslēgas. Vīrietis no Normunda pieprasījis 150 eiro par it kā durvju pārprogrammēšanu, vienlaikus solot piekaut un noslīcināt netālu esošajā Melnezerā.

Vīrietis teicis, ka reiz jau esot izrēķinājies ar kādu vīrieti, strādājot apsardzes firmā, tāpēc nebaidoties atņemt dzīvību.

Par šo gadījumu Artis un Normunds uzrakstīja policijā iesniegumu, detalizēti aprakstot notikušā apstākļus. Policija izsaukusi pāridarītāju uz sarunām, bet nekādas darbības neesot sekojušas. Artis stāsta, ka vīrietis solījis “parūpēties”, lai Normundam tiktu atņemts ārsta palīga sertifikāts, jo viņam visur esot “savi cilvēki”.

Sekoja īsziņa, sūtīta no anonīma numura, kuram policija neesot varējusi izsekot. Kad puiši palūdza, lai ar draudētāju parunājas viņu draugi, sekoja nākamā ziņa.

 Tuvākajās dienās pēc iesnieguma uzrakstīšanas Normundam atkal uzbrukuši divi nepazīstami vīrieši, kas viņu nogrūduši pa kāpnēm. Policijā puiši vairs nevērsās. Normunds vērsās pie ārsta, un viņam tika iedota slimības lapa. Tomēr policijas rīcībā puiši bija nodevuši fotogrāfiju, kurā redzams, kā Normunda kolēģa tēvs sarunājas ar diviem vīriešiem. Šos vīriešus Normunds vēlāk atpazina kā iespējamos uzbrucējus. “Pēc tam kādus divus mēnešus bija miers,” atceras Artis. Pēc palīdzības viņš vērsies arī Normunda kolēģa tēva darbavietā, mudinot tās vadību ietekmēt darbinieka rīcību, bet saņēma atteikumu. Artis saka, ka par incidentiem tika ziņots arī NMPD vietējai vadībai. Atsaucību puišu “palīgā saucieni” tā arī neguva. Visi atbildēja, ka tā nav viņu kompetence. Uz policijas palīdzību jaunie vīrieši vairs necerēja. 

Policijā skaidro: lai kliedētu bažas saistībā ar iepriekš izskanējušo informāciju par iespējamām nepilnībām policijas reaģēšanā, kā arī atteikumu sākt kriminālprocesu par draudiem cilvēka dzīvībai vai veselībai, Valsts policijas Iekšējās kontroles birojā ir sākta dienesta pārbaude.

Kādu nedēļu pirms traģēdijas, kad Normunds atgriezies no frizētavas, vīrietis, kas bija viņam draudējis, pasaucis puisi, sagrābis aiz rokas, iesitis un teicis: “Tās nav beigas, bet tikai sākums.”

TVNET pirmdien centās aprunāties ar Normunda kolēģa tēvu, bet viņa sieva caur durvīm sacīja, ka vīrietis esot slims ar Covid-19 un nerunās ar mums.

Ceturtdien ap pulksten 12 divi vīrieši kāpņu telpā uzbruka Normundam, cenšoties viņu pārgrūst pāri margām, bet Normunds viņiem acīs iepūtis piparu gāzi. 

Normunds kliedza un lūdza pēc palīdzības

Drausmīgo rītu Artis atceras ar grūtībām. Viņš pamodies no šausmīgiem kliedzieniem. “Dzirdēju, kā Normunds agonijā izkliedz manu vārdu. Izskrēju kāpņu telpā un redzēju, kā viņš deg kā lāpa. Centos viņu apdzēst ar savu ķermeni, bet liesmas nerimās. Paķēru pirmo - sulas paku un uzlēju viņam uz sejas. Viņš visu laiku sāpēs kliedza un lūdza pēc palīdzības. Ieskrēju istabā, paķēru segu un dzēsu viņu. Neatceros, kā es viņu aiznesu līdz vannas istabai.

No dušas lēju Normundam virsū aukstu ūdeni - viņš gruzdēja un kūpēja, sadedzis bija viss - drēbes, pat apakšbikses, galva.

Izsaucu visus dienestus, zvanīju mammai un draudzenei. Tikai tad, kad atbrauca ugunsdzēsēji, sapratu, ka pats esmu sadedzis - līdz tam es nejutu sāpes.” Artis saka: lai gan Normunds izmisīgi kliedzis, lai viņam palīdz, palīgā atsteidzies tikai viens kaimiņš, kuram viņš ir ļoti pateicīgs.

Artis saka, ka, pirms tika aizvests uz  slimnīcu, viņš sniedzis liecību policijai, ko slikti atceras. Uzmanīgu viņu dara tas, ka policists uzreiz jautājis, vai tā bijusi pašnāvība. Gan Artis, gan abu draudzene vērš uzmanību uz to, ka no Normunda mantām bija pazudis naudas maks un tā vietā somā atradās degšķidrums. Pēc viņu domām, noziedznieku ielikts. “Normunds nesmēķēja. Nekur tuvumā nebija šķiltavu,” Artis saka, tādējādi noraidot izskanējušo versiju par pašnāvību.

Pirmdienas vakarā policija paziņoja: ”Sabiedrībai nav pamata uztraukumam, ka šis noziedzīgais nodarījums ir saistīts ar neiecietības izteikšanu. Izmeklēšanā ir iegūti fakti tam, ka, iespējams, arī nav noticis noziedzīgs nodarījums.”

Normunda ģimene un tuvākie draugi domā: nav iespējams, ka Normunds pats sev ko būtu nodarījis. “Viņam bija zems sāpju slieksnis,” apliecina Artis.