Par to, kā pirms desmit gadiem daži vīri sanāca kopā, lai dibinātu savu mednieku organizāciju, kā pēc izmaiņām Medību likumā varēs medīt pilsētvidē, kāpēc tāda jezga ap lūšiem un ko medīja Latvijas brīvvalsts laikā, saruna ar vienu no Latvijas Mednieku savienības (LMS) dibinātājiem, mednieku Māri Bērziņu. LMS maijā svinēja apaļu - 10 gadu jubileju.
“Man nevajag Karību salas, man vajag Zvārdes džungļus.” Māra Bērziņa sacītais precīzi raksturo medību kaislību. Un vēl viņš saka: “Ja ar cilvēku vari iet izlūkos, tad vari iet arī medībās.” Visu mūžu viņš bijis saistīts ar mežrūpniecību, bet medībām pievērsies nepilnu 40 gadu vecumā, kad “sportā biju sastiepis un salauzis visu, ko iespējams”. Šobrīd Māris Bērziņš ir pensijā - decembrī nosvinēja 70 gadu jubileju. Viņš vada LMS Saldus nodaļu, audzina septiņus mazbērnus, kopj mežu un, kā pats saka, izbauda dzīvi.
Pēc PSRS sabrukuma visās jomās valdīja haoss, kas notika ar medniecību?
Medniecība, kāda tā bija padomju laikos, 1991. gadā tika likvidēta, un bija jādomā, kas būs vietā. Tika izstrādāts pirmais Medību likums un noteikumi. Primārais bija īpašumtiesības, tāpēc 1996. gadā tika slēgti jauni medību nomas līgumi. Tikmēr trakajos deviņdesmitajos tika izšauti, nevis izmedīti, liela daļa dzīvnieku.
Ap 1997. gadu meži bija tukši.
Kāpēc tika izšauti - gaļa bija vajadzīga?
Ne tikai. Toreiz tika palaisti vaļā padomju laiku groži, kad visu no augšas noteica funkcionāri. Ierindas mednieks nebija saimnieks, viņš pakļāvās diktātam: tik un tik gaļas jānodod valstij, tik un tik licenču savā starpā sadala partijas funkcionāri. Piemēram, gandrīz visi aļņi bija jānodod valstij. Un tad pēkšņi - varam medīt, cik un kā gribam!
Medību kontrole atslāba, un tad sākās… Medīja visi, kam bija ierocis, - robežsargi, zemessargi, policija.
Ap 1996. gadu sāka domāt, ko darīt tālāk. Mednieku lobija nebija, visu tāpat kā līdz šim noteica jaunie ierēdņi. Kādu laiku šis tukšums turpinājās, tad no augšas tika nodibināta pirmā mednieku organizācija - Latvijas Mednieku asociācija (LATMA). Sākums bija cerīgs - pirmais organizācijas prezidents bija bijušais zemkopības ministrs Ārijs Ūdris. Pēc dažiem gadiem viņš pameta organizācijas vadību un LATMA spice “ieciklējās” savā apvalciņā - organizācija nebija pieejama ierindas medību klubiem. Tad radās medību saimniecības fonds, kurā bija nevis budžeta nauda, bet tā, ko mednieki samaksāja par licencēm, ieroču reģistrāciju utt., - latos ap 300 000. LATMA (Māris Bērziņš precizē, ka mūsdienās organizācija saglabājusi savu nosaukumu, bet būtībā ir pilnīgi citāda un abas mednieku organizācijas sadarbojas) to ar skubu sāka apsaimniekot. Uz Saldus virsmežniecību ar lepnu mikroautobusu atbrauca izpilddirektors un pīppauzē pastāstīja, ka spēkratu nopircis par medību fonda naudu. Un kas no tā medniekam? Šis gadījums pielika treknu punktu.
Saprotot, ka vienatnē neko nevar izdarīt, izveidojām Saldus un Brocēnu novada mednieku apvienību, kurā iestājās 13 klubi. Līdz ar to LMS dibināšanas brīdī bijām soli priekšā pārējiem. Viena no pirmajām saiešanām notika kantorī pie VEF tilta. Satikāmies, kādi desmit cilvēki, un sākām veidot skeletu - palamājām ierēdniecību un spriedām, kādi būs mērķi, uzdevumi, mednieku vieta tautsaimniecībā.
LMS bija organizācija, kas netika veidota “no augšas”, un tas bija noteicošais faktors.
Organizācijas dibināšanas pilnsapulcē 2011. gada 28. maijā piedalījās ap 140 mednieku kolektīvu.
Organizācijā ir 351 mednieku klubs, kopumā ap 10 tūkstošiem biedru. Līdz ar to LMS pārstāv nepilnu pusi no 21 000 aktīvo Latvijas mednieku.
Šobrīd Saeimas dienas kārtībā ir Medību likums, kurā būs vairākas zīmīgas izmaiņas.
Pašreiz Medību likums ir atvērts. Tas, kāds tas būs, ietekmēs visus - mežsaimniekus, lauksaimniekus, zaļos un pat dīvānā sēdētājus. Šajos desmit gados, kamēr pastāv LMS, mēs nemitīgi saskaramies ar normatīvajiem aktiem. Medību likumu pieņēma 1991. gadā, 2003. gadā to “piedzina” Eiropas Savienības (ES) normatīviem, sekoja izmaiņas 2012. gadā un dažādas sīkas korekcijas.
Izmaiņas likumā paredz pieļaut medības pilsētvidē. Ko tas īsti nozīmēs?
Pirms dažiem gadiem Rīgā bija simtiem mežacūku. Piemēram, Berlīnē dzīvo 5000 mežacūku. Liepājā bieži ieklīst mežacūkas. Medīt tās nedrīkst - tikai noķert un izvest. Bet pēc nedēļas tās ir atpakaļ. Kaut vai bebri kanālmalā.
Varam diskutēt, vai Rīgai vajag bebrus.
Varbūt uzlikt lamatas un punkts.
Tātad pilsētā medības būtu pieļaujamas?
Mans uzstādījums: atsevišķos gadījumos medības būtu pieļaujamas. Ne jau ar karabīni kāds sēdēs kanālmalā un šaus - ir citi paņēmieni, kā tikt galā ar dzīvniekiem. Ja runā par meža platībām, kas atrodas pilsētas teritorijā, Medību noteikumos strikti noteikts, kad drīkst šaut, lai netraucētu ogotājus, sēņotājus atpūtniekus un laulības pārkāpējus.
Grozījumi paredz, ka medīt varēs vietās, kur konkrētā pašvaldība būs atļāvusi to darīt, kā arī vietās, kur nav reģistrēts medību iecirknis, ja notiks ievainota medījamā dzīvnieka izsekošana. Tāpat tas varēs notikt, ja mednieki būs noslēguši savstarpēju vienošanos par reģistrēta medību iecirkņa ārējām robežām.
Patlaban medīt ir aizliegts pilsētu teritorijā, kapsētās un vietās, kur to aizliedz citi normatīvie akti. Tāpat tas ir aizliegts vietās, kur nav reģistrēts medību iecirknis, izņemot nelimitēto medījamo dzīvnieku medības, kurās piedalās medību tiesību īpašnieks vai tā rakstveidā pilnvarota persona, kā arī aizliegtas nelimitēto medījamo dzīvnieku medības publiskajās ūdenstilpēs un to tauvas joslā.
Saeimas Preses dienests
Tomēr uzreiz nāk prātā vairāki skaļi gadījumi, kad medību laikā mednieki ir nošāvuši cilvēkus. Ziemā notika traģēdija Viļakas novadā - medībās dēls nošāva tēvu.
Šīs traģēdijas saistītas ar rupjiem medību noteikumu pārkāpumiem un nekādi nav attiecināmas uz medībām pilsētvidē.
Tos var salīdzināt ar automašīnu, kas pilnā ātrumā brauc pāri gājēju pārejai un notriec cilvēkus.
Medību noteikumos “ar asinīm” rakstīts, ka šāvienu drīkst raidīt tikai pa skaidri redzamu mērķi, pārliecinoties, vai bīstamības zonas attālumā neatrodas cilvēks, dzīvnieks, mājas utt.
Izmaiņas skars medījamo iecirkņu platības. Līdz šim medību iecirkni varēja dibināt kaut pie savas mājas pushektāra platībā. Tad nu šie mazie ķeizariņi, kas negribēja sadarboties ar kaimiņiem, uztaisīja savu medību iecirkni un saka diktēt noteikumus. Līdz ar to medības nebija kontrolējamas un bija pretrunā ar medību saimniecības pamatprincipiem, jo dzīvniekiem robežu nav. Populācijas var attīstīties ilgtermiņā un netiek izmedītas, ja ar vienādiem principiem apsaimnieko piecus vai desmit tūkstošus hektāru. Jaunajā likuma redakcijā medību iecirkni varēs reģistrēt, ja medību platības tajā nebūs mazākas par 350 hektāriem un ja iecirkni reģistrēs medību tiesību īpašnieks vai to grupa. Ja medību iecirkni reģistrēs medību tiesību lietotājs, platībām jāsasniedz 1000 hektāru. Un tas jau ir lielums, kad var runāt par saimniekošanu. Tāpat plānots paplašināt stirnu medību platību no 200 hektāriem līdz ne mazāk kā 350 hektāriem. Mežacūku medību platība tiks samazināta no 1000 hektāriem līdz 350, un tas saistīts ar Āfrikas cūku mēra izplatīšanos. ES normatīvi paredz, ka mežacūku populācija jāsamazina līdz piecām cūkām uz 1000 hektāriem. To mēs vēl neesam sasnieguši. Likumā ir atruna: kad tiks sasniegts vajadzīgais mežacūku skaits, to medību platība tiks palielināta. Ar cūku mēri Spānija cīnījās 30 gadus un vēl nav tikusi galā.
Mēs cīnāmies kopš 2014. gada, un pa šiem septiņiem gadiem slimība ir sasniegusi Nīcu Kurzemē.
Būs vēl otrais un trešais slimības vilnis, bet tie jau vairs nenāks kā ugunsgrēks, kāds bija pirmajā vilnī, kad cūku mēris strauji izplatījās.
Vispretrunīgākā ir sadaļa par siltumu uztverošu tēmēkļu izmantošanu tumšajā laikā mežacūku, lapsu un jenotsuņu medībās. Kā jūs to vērtējat?
Mežacūkas, lapsas un jenotsuņi Eiropas mērogā skaitās kaitnieki, ko var medīt ar jebkuriem ieročiem. Līdz šim tos drīkstēja medīt ar nakts redzamības tēmekļiem. Tomēr medību kontrole ir tāda, kāda ir, - pieci medību inspektori uz visu Latviju. Ar nakts redzamības tēmekļiem notiek malumedības uz briežiem un stirnām.
Lai gan tas ir noziedzīgs nodarījums, šādi medīt uzdrošinās naudīgi mednieki, kas var noalgot labus advokātus.
Ja nenoķer medību vietā ar kūpošu plinti, pierādīšana ir apgrūtināta. Tagad būs atļauti arī termālie tēmekļi. LMS bija pret šo priekšlikumu.
Saeima lemj arī par lūšu medību aizliegumu. Pret lūšu medībām ir liela sabiedrības daļa. “Lūšu jautājumu” zem lupas skatīja arī Valsts kontrole, un tās secinājumu nebija par labu lūšu medībām.
Jāskatās kompleksi: lūsis, vilks. Uzskatu, ka jāmedī, gan vilki, gan lūši. Ja mēs vispār iejaucamies dabas procesos, tad jāiejaucas visos, ne tikai dažos. Stirnas mēs medīsim, bet lūšus ne! Ar ko lūsis labāks par stirnu?
Kazlēnus mēnesi pēc piedzimšanas lūsis lasa kā ogas.
Tad kāpēc stirnēnus un briedēnus neviens neaizstāv? Piekrītu, ka Eiropas līmenī lūsim jābūt aizsargātam, jo ir valstis, piemēram, Čehija, kuras teritorijā ir daži lūši. Ja pie mums pēc pesimistiskākajiem aprēķiniem ir 800, bet pēc optimistiskākajiem 1500 lūšu un populācija atjaunojas, kāpēc nemedīt?
Slīteres nacionālā parka zoologs Vilnis Skuja saka, ka nav bioloģiska pamata medīt lūsi. Lūši neuzbrūk cilvēkiem - pat lūšu māte ar mazuļiem ne. Pēc viņa domām, lūšu medības ir izpriecas dēļ, tikai tāpēc, ka nelielam cilvēku skaitam gribas nošaut lielu, skaistu kaķi. Tāpat zoologs saka, ka lūsi ar vilku nevar salīdzināt un atšķirībā no lūšu medībām vilku medības ir jāturpina, jo “cilvēki tūkstošiem gadu ir konkurējuši ar vilkiem, tāpēc plēsējos ir jāuztur bailes no cilvēkiem”.
Pēc būtības arī vilks ir bailīgs dzīvnieks, kas cilvēkam neuzbrūk, bet labi pielāgojas dažādiem apstākļiem. Ja vilka kaitējums ir plašs, sākot ar pārnadžiem, turpinot ar kazām, aitām, teļiem un suņiem, tad lūša kaitējums ir slēptāks un mazāks, bet būtība nemainās.
Zaļie saka: ja stirnas un brieži noēd sējumus un meža stādījumus, tad lūsis ir tas, kas ierobežos postījumus. Tas ir absurds!
Daba varētu eksistēt pati par sevi, ja cilvēks vispār neiejauktos. Iztēlojieties, kas notiktu, ja mednieki divas sezonas nemedītu? Desmitiem tūkstošu dzīvnieku vajadzētu kaut kur baroties.
Tika apturētas medņu medības, bet vai tagad mednis Latvijā dzīvo labāk? Kad medņu medības bija atļautas, mednieki sargāja putnu riesta vietas, apkarojot caunas un jenotus. Vai tagad kāds to dara?
Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā medīja gulbjus.
Ja mēs paceltu tādu jautājumu, mūs iemītu zemē, bet no populācijas apsaimniekošanas viedokļa tas nebūtu nekas slikts. Gulbji ir savairojušies, un bieži uz laukiem var redzēt simtiem gulbju.
Ja vienā dīķī ir gulbis un pīle, tad pīlēni tiek noknābti un pīļu māte padzīta, jo gulbis ir saimnieks.
Situācija ar mežapīli un gulbi ir līdzīga kā ar lūsi un stirnu. Sloku pie mums drīkst medīt tikai rudenī, bet te dabas aprite veidojas neloģiska, jo citās valstīs, kur migrē sloka, medības iet vaļā pilnā sparā.
Pasaulē ērgļi ir aizsargājami putni, bet, piemēram, Zvārdē, kur ir labvēlīgi apstākļi, tie ir savairojušies tā, ka kritis briedis tiek notiesāts nedēļas laikā. Latvijā dzīvo 20% no visas pasaules mazo ērgļu populācijas. Manā īpašumā, ko kopju 20 gadus, tika atrasta neapdzīvota mazā ērgļa ligzda, tāpēc tur gatavojas noteikt mikroliegumu. Ir izpētīts, ka mazo ērgļu pārim ir deviņas ligzdas, bet apdzīvota tiek viena. Nākamajā gadā pāris var izvēlēties citu ligzdu.
Vai tas ir samērīgi, ka es - godprātīgs, likumam paklausīgs pilsonis zaudēšu 15 tūkstošus eiro tāpēc, ka manā saimniecībā ir neapdzīvota mazā ērgļa ligzda, ja ērglim paliek vēl astoņas?
Kā pa šiem gadiem mainījies mednieka tēls?
Tas ir ļoti mainījies. Padomju laikos medības asociējās ar alkoholu un malumedībām. Būtiska bija gaļa, kas deviņdesmitajos bija iztikas avots. Tagad ir citādi - viens kolekcionē pastmarkas, otrs skaņuplates, trešais iet medībās. Tā ir kaislība, ko pavada dažas patīkamas lietas - ekoloģiski tīra gaļa, kādu veikalā nopirkt nevar, un socializēšanās medību kolektīvā. Sievas dodas uz dramatiskajiem pulciņiem, vīri iet medībās. Daudziem cienījama vecuma medniekiem medības ir vienīgā iespēja sanākt kopā un socializēties.
Aizvien vairāk sieviešu pievēršas medībām.
Attiecībā uz sievietēm medībās esmu skeptisks, ne visai to atbalstu, bet paciešu. Arī manā klubā ir divas mednieces.
Kāpēc jūs uz medniecēm raugāties skeptiski?
Kā nodarbe tā ir laba, bet medības nav sievietes misija un būtība. Nu labi, Linda Dombrovska gandrīz katru dienu ir mežā - cepuri nost!
Vai mednieku kolektīvos nomainās paaudzes?
Ja jaunais mednieciņš nav ņemts līdzi uz mežu 10 un 14 gadu vecumā, tad viņš medniecībai “nepieslēgsies” - atradīsies citas nodarbes un aizraušanās. Tas nozīmē, ka jaunā mednieku paaudze veidojas no tiem, kuriem mednieks ir tēvs vai vectēvs. Ir labi, ka Saeima atbalstīja priekšlikumu, ka medīt drīkst no 16 gadu vecuma, nevis no 18. Pēc skolas beigšanas jaunieši aiziet mācīties uz citu pilsētu vai aizbrauc uz ārzemēm, tāpēc ir maza iespēja pievērsties medībām. Otra kategorija - 35, 40 gadus veci cilvēki, kas ir ieguvuši izglītību, izveidojuši karjeru un meklē nodarbi. Arī es sāku medīt 39 gadu vecumā, kad sportā biju sarāvis un salauzis visu, ko var. Tomēr tie nereti ir cilvēki ar savu uzstādījumu un ambīcijām, kuriem kolektīvos, kur ir sava hierarhija, grūti iedzīvoties.
Ja dzīvē esi prezidents, tad iespējams, ka medībās būsi pēdējais, un otrādi.
Medību kolektīvā ir mazsvarīgi, kas tu esi citur. Ja ar cilvēku vari iet izlūkos, tad vari iet arī medībās.
Jūs gribējāt kaut ko piebilst?
Jā, to, ka svarīgi ir saprast, cik medniecība ir būtiska. Tā ir nodarbošanās, kas ir saistīta ar mežsaimniecību, lauksaimniecību, dabas resursu apsaimniekošanu un uztur līdzsvaru dabā.
/nginx/o/2021/12/14/14260526t1hd869.jpg)