Latvijas ekonomika pandēmijas gadu pārcietusi pārsteidzoši labi; ekonomikā naudas pat kļuva vairāk

FOTO: Ieva Leiniša/LETA

Latvija pagājušajā gadā piesaistīja 43 jaunus ārvalstu investīciju projektus, kas ir par 19 projektiem jeb 79% vairāk nekā gadu iepriekš, secināts auditorkompānijas EY investīciju pievilcības pētījumā. Šie jaunie projekti radījuši 2583 jaunas darba vietas, kas ir par 69% vairāk nekā gadu iepriekš. "EY Attractiveness Survey Europe" pētījums tiek veikts ik gadu, apkopojot gan investīciju projektu kvantitatīvos datus, monitorējot vairāk nekā 10 000 ziņu avotu, gan aptaujājot 550 starptautiskus investīciju lēmumu pieņēmējus un 150 investorus ar klātbūtni Baltijā.

EY partneris, Stratēģijas un darījumu konsultāciju nodaļas vadītājs Baltijas valstīs Guntars Krols intervijā aģentūrai LETA atzīst, ka Latvijas ekonomikā gads ar pandēmiju ir pārdzīvots pārsteidzoši labi un aina ir daudz pozitīvāka nekā tika prognozēts pērn pavasarī. Savukārt izaugsme būs visās valstīs un jautājums drīzāk ir par to, vai mums tā būs tikpat strauja kā citur un kā mainīsies mūsu konkurētspēja un pievilcība investīciju piesaistē. Tas diferencēs valstis, cik veiksmīgi tās attīstīsies, ejot uz priekšu.

- Kā Latvijas ekonomika ir pārdzīvojusi nu jau gadu ar pandēmiju? Un kā tas ir salīdzinājumā ar Eiropu?

- Es gribētu teikt, ka pārsteidzoši labi. Ja mēs skatāmies uz iekšzemes kopprodukta (IKP) izmaiņām kā vienu no mērvienībām, tad aina ir daudz pozitīvāka nekā visi gaidīja pagājušā gada martā vai aprīlī. Jāatgādina, ka tad tika prognozēts, ka viss būs tikpat slikti kā 2008. un 2009.gadā – ekonomika sabruks, būs milzīgs bezdarbs utt. Nekas no tā nenotika, izņemot tās nozares, kuras pandēmijas dēļ tika aizvērtas – viesnīcas, ēdināšana un starptautiskie ceļojumi.

Visas pārējās nozares turpināja attīstīties un bija pat interesantas tendences, jo naudas ekonomikā kļuva vairāk. Pirmkārt valsts palīdzības dēļ, bet otrkārt ekonomikā nonāca arī tā nauda, kas citādi tiktu iztērēta ārvalstu ceļojumu laikā.

3

Dažus sektorus, piemēram, būvmateriālu tirdzniecību, mēbeļu, datortehnikas tirdzniecību tas pat būtiski uzsildīja.

Pozitīvi ir arī tas, ka Baltijas valstīs uzņēmēji jau bija digitalizētāki, nekā daudzi Rietumeiropas uzņēmumi. Piemēram, tādas lietas kā e-paraksts mums jau bija ikdiena pirms pandēmijas, kamēr citas valstis ar steigu centās ieviest kaut kādus risinājumus, lai varētu nodrošināt dokumentu apriti attālināti. Tas kopumā ekonomikai palīdzēja pagriezties daudz ātrāk.

Tādēļ, ja neskaita jau manis pieminētos dažus sektorus, tādu nozīmīgu “nobrukumu” Latvijas ekonomikā nav bijis. Turklāt ir jāatceras, ka Covid-19 laiks sakrita ar dažiem citiem notikumiem, kuri ekonomiku ietekmētu šā vai tā.

3

Piemēram, kritums tranzīta nozarē un finanšu sektora pārkārtošanās. Latvijas gadījumā šo norišu izraisīto efektu no pandēmijas radītajām sekām precīzi nošķirt nav iespējams.

- Kas mūs gaida nākotnē?

- Izaugsme būs, tikai uz to būtu jāparaugās nedaudz kritiskāk. Piemēram, pašlaik daudz tiek runāts par to, ka gan ASV, gan Eiropā būs palielināta inflācija. Tādēļ tīri cenu kāpuma dēļ izaugsme par pāris procentiem pirms gada nenozīmēs to pašu, ko izaugsme par pāris procentiem tagad. Izaugsme būs visās valstīs un jautājums drīzāk ir par to, vai mums tā būs tikpat strauja kā citur un kā mainīsies mūsu konkurētspēja un pievilcība investīciju piesaistē. Tas diferencēs valstis, cik veiksmīgi tās attīstīsies, ejot uz priekšu.

Tāpat ir jāskatās, kā tiek izlietoti slavenie ES fondu līdzekļi. Vai tie tiek izlietoti, lai aizlāpītu kādus pagātnes caurumu, kur investīcijas nebija veiktas iepriekš, vai arī, lai pozicionētu valsti uz būtisku konkurētspējas palielināšanu. Proti, vai “likmes” tiek izvietotas tā, lai izaugsme būtu pozitīva ilgtermiņā.

- Kas pērn notika ar investīcijām? Ko rāda EY pētījums?

- Paralēli notika vairākas lietas. Pirmkārt, daļa no paredzētajiem projektiem tika iesaldēti un vismaz pusgadu nevirzījās uz priekšu. Ja lūkojamies uz pagājušā gada pavasari, tad investori uz šejieni nevarēja atlidot, bija piesardzīgāki, nebija pārliecināti par finansējumu. Līdz ar to pabeigto projektu skaits ir mazāks nekā tika domāts iepriekš. Otrkārt, vairāki potenciālie investīciju projekti neparādījās projektu sarakstā, kuri varētu tikt īstenoti šogad vai nākamajos gados. No tā mēs efektu redzēsim ilgtermiņā.

Tāpat, piemēram, vienu laiku tika runāts, ka piegāžu ķēžu pārrāvumu dēļ, kas bija raksturīgi pandēmijas pirmajā vilnī, daļa no ražotnēm, kas bija izvietotas Āzijā, tiks pārceltas uz Eiropu vai tuvāk Eiropai un šādu projektu noķeršana būtu fantastiska iespēja Baltijas valstīm un tostarp Latvijai. Realitātē izrādījās, ka šādu projektu nebija daudz. Piegāžu ķēdes laika gaitā darbību normalizēja un tādēļ ir uzņēmumi, kuri domā, kā ilgtermiņā savu darbu pārkārtot, bet ne tik radikāli kā tika prognozēts sākotnēji.

- EY pētījumā ir minēts, ka nākamajā gadā investīcijas Baltijā varētu augt. Kādi tam ir iemesli?

- Pamatā tam ir iepriekš izrādītā interese no vairākiem uzņēmējiem, kas balstās uz tuvumu lielajiem Eiropas tirgiem. Tāpat te ir pieejamas galvenās komponentes, ko vērtē šādi investori. Kopumā attiecībā pret citām valstīm šeit ir labi elementi.

Piemēram, stabilitāte, ko mūsdienās daudzi novērtē, pat ja mums pašiem tā nemaz nešķiet. Baltijas valstīm šajā ziņā ir labāks tēls nekā virknei valstu, piemēram, Dienvideiropā, kur varbūt pat izmaksas ir nedaudz zemākas.

3

- Vienlaikus Baltijas valstis Eiropā investoru skatījumā nav starp pievilcīgākajām zemēm. Kādēļ un vai to var mainīt?

-Parasti investīcijas tiek veiktas daudzu apsvērumu un iemeslu dēļ. Viens no būtiskiem apsvērumiem ir, cik liels ir vietējais patēriņa tirgus konkrētajā valstī. Diemžēl mēs esam mazas valstis ar mazu patēriņa tirgu, kurā turklāt ir vidēja pirktspēja. Tādēļ projektu, kas ir mērķēti uz vietējā vai blakus esošo tirgu apgūšanu, piesaistē mēs viennozīmīgi zaudēsim tādām lielām valstīm kā Polija.

No otras puses ir jautājums, ko mēs varam piedāvāt. Kā redzam, tad viens no kritiskiem faktoriem ir darbaspēks un galveno resursu pieejamība un izmaksas. Tādēļ svarīgi ir, kādās nozarēs mēs varam piedāvāt speciālistus. To bieži ietekmē līdzīgu uzņēmumu vai pat klasteru esamība konkrētā nozarē. Piemēram, ja šeit jau ir kāds liels saldumu ražošanas uzņēmums, tad investoriem ir daudz vienkāršāk Latviju apspriest kā vietu vēl vienam šāda veida projektam. Tas ir saistīts gan ar pieejamajiem cilvēku resursiem, gan kompetenci un zināšanām konkrētajās nozarēs.

- Kas varētu virzīt attīstību nākotnē?

- Kā mēs redzam pētījumā, tad pirmais un noteicošais ir digitālās prasmes. Tas attiecas gan uz infrastruktūras pieejamību un kvalitāti, gan uz darbinieku iemaņām. Tieši ar digitalizāciju saistītie biznesa sektori nākotnē virzīs izaugsmi. Vairāk šajā ziņā tiek sagaidīts no Igaunijas, jo viņi sevi labi šajā ziņā ir pozicionējuši.

Te gan arī ir jāpiebilst, ka šajā pētījumā mēs esam vērtējuši tā saucamos tradicionālos investorus, kuri iegulda, piemēram, ražotnēs, un mēs tik daudz nevaram runāt par “start-up” un riska kapitāla investīcijām. Tādēļ arī Igaunijai ir salīdzinoši mazāks projektu skaits tā saucamajās tradicionālajās nozarēs, lai gan “start-up” un riska kapitāla investīcijas, kā mēs zinām, Igaunijā iepriekšējos gados ir bijušas gada daudz.

Tāpat diezgan svarīga ir loģistika un mobilitātes iespējas. Arī šie sektori investoriem ir svarīgi, sākot jau no paša fakta, vai uz šejieni ir vienkārši atbraukt vai atlidot. Arī šajos sektoros nākamajos gados tiek sagaidīta tālāka biznesa izaugsme.

- Pētījums rāda, ka ļoti svarīga ir digitalizācija. Vienlaikus Latvijas informācijas un komunikāciju tehnoloģiju asociācijas un arī citi pētījumi liecina, ja neskaita atsevišķus sektorus, tad situācija ar digitalizāciju Latvijas uzņēmumos un ar sabiedrības digitālajām prasmēm kopumā nebūt nav spoža. Mēs jau neesam nokavējuši ar investīcijām šajā jomā?

- Tas ir ļoti labs jautājums. Īsā atbilde ir,

nē, neesam nokavējuši, bet līdzšinējai situācijai būs sekas. Tas nozīmē, ka projekti un investīcijas pie mums var nākt, bet investori nebūs gatavi maksāt tik daudz kā valstīs, kur digitalizācija ir attīstījusies labāk.

3

Līdz ar to mēs būsim spiesti strādāt lētāk, piesaistīt projektus uz neizdevīgākiem nosacījumiem. Projekti būs pēc tāda pārpalikuma principa.

No otras puses mēs gribam cīnīties par labākajiem projektiem, par projektiem ar augstāku pievienoto vērtību. Taču tam ir vajadzīgi augstas raudzes speciālisti. Tas sasaucas arī ar efektivitātes dažādiem parametriem, piemēram, saražotā vērtību uz vienu darbinieku utt. Šajos parametros mēs vienmēr esam atpalikuši. Nu diemžēl tas nozīmē, ka interesantākos projektus paņems kaimiņvalstis. Ja digitalizācijas process visās nozarēs būtu daudz augstākā līmenī un būtu daudz labākas IT prasmes, tad mēs varētu tēmēt arī uz daudz interesantākiem projektiem. No otras puses, situācija nav tik slikta un mēs nebūt digitalizācijas ziņā neesam pašās pēdējās vietās.

- Par kurām nozarēm vispār investīciju ziņā ir lielākā interese?

Ir redzams, ka investoriem pašlaik interesantākie ir biznesa atbalsta dienesti – ārpakalpojumu centri, datu centri, zvanu centri un cita veida biznesa pakalpojumi.

Taču šajā ziņā ļoti interesantas ir atšķirības starp valstīm. Piemēram, ir redzams, ka no aptaujātajām kompānijām Lietuvā biznesa atbalsta dienestus apsvērtu izvietot 24%, kamēr Latvijā – tikai 13%. Tā ir diezgan radikāla atšķirība. Loģistikā investīcijas visās Baltijas valstīs vidēji tiek apsvērtas vienā līmenī.

Savukārt visa veida pārdošanas un mārketinga aktivitāšu projektos būtiski vinnē Latvija. Tas sasaistās arī ar to, kāda veida speciālisti ir pieejami, gan kāda veida vidi nodrošina konkrētā valsts vai pilsēta investoriem. No pilsētu viedokļa arī ir redzams, ka kā investīciju galamērķis tiek pieminēta Rīga, Viļņa, bet Tallinu mēs īpaši daudz šogad neredzējām.

Līdz ar to varam izteikt minējumu, ka Rīga ir jaukāka vieta, kur investori grib izvietot savus pārdošanas vai mārketinga birojus gan no speciālistu pieejamības viedokļa, gan no dzīves vides viedokļa.

3

Bēdīgākais jautājums savukārt ir pētniecības un attīstības sektors. Ja godīgi, tad neviena no Baltijas valstīm šajā ziņā neizceļas. Iespējams, tas ir tādēļ, ka mums zinātnē īsti nav ko piedāvāt tajās tēmās, kas interesē investorus.

- Vēl viens jautājums ir par ražošanu. Ir redzams, ka Igaunijā investori vēlētos izvietot vairāk ražošanas projektus, lai gan, ja skatāmies uz jau pabeigtiem projektiem, tad to ir bijis vairāk Latvijā.

- Vienlaikus ir redzams, ka par biznesa pakalpojumiem investoriem šeit ir lielāka interese nekā par investīcijām ražošanā. Vai tas nerada zināmas bažas, jo biznesa pakalpojumu projektu ir ļoti vienkārši arī pārtraukt, kamēr investori, kas iegulda ražošanā, ir daudz stabilāki?

Tas var radīt bažas. No otras puses diskusija ir jāsāk no tā, cik valsts vispār vēlas piesaistīt ārvalstu investorus, un kur likt uzsvarus. Turklāt ne tikai vēlamajā formā, bet izvērtējot, kurās nozarēs mums vispār ir ko piedāvāt. Mēs jau varam gribēt būt biotehnoloģiju lielvalsts, bet, lai līdz tam nonāktu, ir nepieciešams gadu desmitus ilgs darbs gan zinātnes, gan biznesa pusē. Mums ir jāizmanto tās iespējas, kādas ir, un jādomā, kas varētu noderēt ilgtermiņā.

- Vai mēs varam cerēt arī uz pilnīgi jauniem investoriem un tā saucamajām “green field” investīcijām jeb runa vairāk ir par esošo uzņēmumu paplašināšanos?

-Ir arī tā saucamie pirkšanas un pārņemšanas darījumi un te ir sagaidāma augstāka aktivitāte. Arī ja skatāmies uz pilnīgi jauniem projektiem jeb “green field” investīcijām, tad Baltijā nav ierobežojošo faktoru, kuru dēļ mēs varētu apgalvot, ka šeit neviens neko pilnīgi jaunu negribētu būvēt. 

Tā galīgi nav. Noskaņojums gan ir tāds, ka Igaunijas un Latvijas pievilcība zināmā mērā samazināsies. Varbūt tas ir arī iespaids no pagātnes, jo ir jautājumi, kuru dēļ valsts tēls ir nedaudz cietis.

No otras puses, ja būs veiksmīgi projekti, veiksmīgi investoru stāsti, pieredze, noskaņojums par nākotni, protams, var mainīties.

3

Vienlaikus, ja mēs paskatāmies, ko investori grib redzēt kā uzlabojumus, tad tēmas radikāli neatšķiras no citām valstīm. Neesam mēs nebūt tie sliktākie, taču visa summā valsts tēls būtu jāuzlabo un jāatsvaidzina.

Ja runājam par konkrētām tēmām, tad investori Latvijas gadījumā īpaši norāda uz to, ka būtu jāuzlabo pieejamība finanšu resursiem. No ikdienas darba gan ir redzams, ka problēma nevarētu būt kredītu pieejamība, drīzāk tā ir domāta sadarbība ar finanšu sektoru, kas dažiem investoriem iepriekš var būt bijusi sarežģīta un šis imidžs ir izplatījies daudz plašāk par tiem, kuriem objektīvi varēja būt problēmas.

No otras puses ir atbildes, kas liek domāt, ka šajās jomās viss ir kārtībā – piemēram, atbalsts augsto tehnoloģiju uzņēmumiem.

- Tomēr kopumā vērtējums ir, ka nākamo trīs gadu laikā Latvijas pievilcība investīcijām varētu samazināties. Vai tas nedara bažīgu?

- Protams, dara bažīgu. Tomēr tas arī aicina rīkoties un rosina diskusiju, uz ko tad valsts ekonomisko izaugsmi grib balstīt. Vai tā ir vietējo uzņēmēju aktivitāte, investīcijas un reinvestīcijas, vai tās ir esošo ārvalstu investoru palielinātas investīcijas esošajos biznesos, vai tās ir jaunas kompānijas, kuras varētu izaugt un attīstīties, vai tā ir jaunu investīciju projektu piesaiste? Kas ir valsts prioritāte?

Mēs kaut vai redzam, ka Lietuva pirms dažiem gadiem skaidri koncentrējās uz to, kādas investīcijas grib piesaistīt, un tagad vismaz daži no šiem projektiem ir attīstījušies par uzņēmumiem ar vairākiem tūkstošiem darbinieku un ekonomikai dod skaidri redzamu efektu.

Skaidrs, ka pievilcība investīcijām nākamo trīs gadu laikā nav perfekti prognozējošs rādītājs. Tomēr nākotnē plānoto projektu skaita indikators ir būtisks, jo tas parāda arī intensitāti, ar kādu investīciju projekti ienāk ekonomikā. Visi nebūt nebūs sekmīgi, bet tās ir jaunas iniciatīvas, kuras nākotnē var pārvērsties par labiem uzņēmumiem. Turklāt visiem šiem projektiem līdzi nāk ne tikai nauda, bet arī zināšanas un menedžments.

Savukārt, ja mēs skatāmies uz investoru aktivitāti, tad nemaz tik bēdīgi mēs neizskatāmies. Ja investīciju projektu skaitu attiecina pret valsts izmēru un iedzīvotāju skaitu, tad mums ir ceturtais labākais rezultāts Eiropā.

- Tomēr jūs jau minējāt, ka valstij arī jāspēj formulēt, ko tā grib? Latvija zina, ko tā grib?

- Mēs redzam, ka notiek ļoti labas diskusijas par šo tēmu. Atzīšos, ka vēl neesam redzējuši gala rezultātu, kāds tad būs plāns vai darbību prioritātes nākamajā periodā.

- Kādi ir galvenie secinājumi, ko Latvijā būtu jāizdara no šī pētījuma?

Es teiktu, ka pirmais – jānoformulē vēlme piesaistīt ārvalstu investīciju projektus kopumā un tas, cik mērķtiecīgi uz to tiks strādāts un tiks ieguldīts laiks un naudas resursi no valsts puses.

Tas, ka kaimiņvalstis to dara vairākas reizes intensīvāk, ar lielākiem budžetiem, ar lielākām struktūrvienībām, ir redzams.

3

Ja arī Latvija to redz kā prioritāti, tad šis ir viens darāmais darbs, lai arī investoriem pastāstītu, ka viņu projekti tiek gaidīti gan valsts, gan pašvaldību līmenī. Tas palīdzēs arī ar valsts tēla jautājumu. Tālākais jau būtu detalizētāks darbs ar prioritārajiem sektoriem, kā arī darbs ar projektu piesaisti. Ir jāsaprot, ka daļu projektu var sasniegt ar mērķtiecīgām darbībām, uzrunājot investorus, atrodot nišas, un ieguldot līdzekļus arī tajā, lai konkrētās nozares speciālisti Latvijā būtu pieejami.

Uz augšu
Back