Aizvadītajā nedēļā uzmanību piesaistīja notikumi saistībā ar Saeimas deputātu no partijas «Saskaņa» Jāni Ādamsonu, kurš ir apsūdzēts spiegošanā Krievijas labā.
Jāatzīmē, ka politiķis jau 2014. gadā bija nonācis Satversmes aizsardzības biroja (turpmāk tekstā - SAB) redzeslokā, kad viņam tika liegta pielaide valsts noslēpumam.[1] Vēl 2012. gadā viņš iestājās par to, lai pielaide automātiski tiktu piešķirta visiem Saeimas deputātiem.[2]
Medijos plaši tiek atspoguļotas Krievijas destruktīvās darbības dezinformācijas izplatīšanā, kā arī specdienestu veiktie uzbrukumi un slepkavību mēģinājumi pret opozicionāriem. Taču ne mazāk nozīmīga, lai arī retāk uzmanību piesaistoša, ir Krievijas politiskās izlūkošanas sfēra un tā dēvēto ietekmes aģentu izmantošana savu politisko mērķu sasniegšanā ārvalstīs.
Politiskie mērķi un instrumenti
Krievijas ģeopolitiskais mērķis ir kļūt par globālu lielvaru, kas to padarītu par vienu no noteicošajām valstīm pasaulē. De facto tā statusu zaudēja līdz ar Aukstā kara beigām, un mūsdienu Krievija nereti 20. gadsimta 90. gadus dēvē par kauna laiku, proti, bijusī superlielvara PSRS bija zaudējusi ģeopolitiskajās sacensībās, un nu pasaules kārtību varēja diktēt ASV. Līdz ar to Krievijas atgriešanās globālas lielvaras statusā ir Kremļa ārpolitikas galvenais uzdevums, kam pakārtoti dažādi pasākumi, kur ļoti nozīmīga loma atvēlēta specdienestu pārstāvjiem. Šajā scenārijā Krievijas specdienestiem ir tieša ietekme pār Krievijas ārpolitiskā instrumenta – ietekmes aģentu – veidošanu. Ietekmes aģenti ļauj nodrošināt Krievijas interešu pārstāvniecību slēptā veidā. Tas ir īpaši būtiski, ja ar Krieviju sadarbojas personas, kuras aktīvi piedalās politiskajā procesā vai veido sabiedrības viedokli.
