Latviešu izcelsmes modes dizainers, talantīgais Fjodors Podgornijs (prestižā zīmola FYODOR GOLAN dibinātājs), atbalstot "Baltic Pride", radījis iedvesmas apģērbu kolekciju, kuru pirmajiem bija iespēja pielaikot sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem. Tomēr kolekcijas modeļi netika izraudzīti tāpat vien - visi radošo profesiju pārstāvji atbalsta gaidāmo pasākumu "Baltic Pride" un iestājas par LGBT līdztiesībām!

Portāls TVNET, kurš ir "Baltic Pride" atbalstītājs, uzdeva pāris jautājumu par gaidāmo pasākumu "Baltic Pride" un citiem LGBT tiesības skarošiem tematiem!

Sarunā piedalījās: modes dizainers Fjodors Podgornijs, Komunikāciju speciālists Deniss Ševeļovs, fotogrāfe Vika Anisko, ilustrātore Alīna Grīnpauka, modele, stiliste Sintija Selicka, fotogrāfs Miks Užans, jurists Edgars, modes mākslinieks Kasher Blums-Blumanis un modele, influencere Viktoriia Pandei. 

Ko jums nozīmē “Baltic Pride” pasākums dziļi personīgi?

Deniss Ševeļovs: Tas ir veikums, lai transformētos mūsdienu sabiedrībā, kurā ikvienam ir labi. Principā tas ir Eiropas idejas turpinājums – cilvēka cieņa, brīvība, demokrātija, vienlīdzība, tiesiskums un cilvēktiesības.

Tā ir arī pote pret populismu, kas tik nepieciešama krīzes laikā. Man kā apgaismības ideju piekritējam tas ir svarīgi dziļi personīgi.

Viktoriia Pandei: Man "Baltic Pride" ir iespēja paziņot par savu pozīciju, atbalstot LGBT kopienu.

​Kāds, jūsuprāt, ir lielākais atbalsts LGBT līdztiesībai?

Deniss Ševeļovs: Pilsoniska sabiedrība. Es ļoti ceru, ka mēs no posttotalitāras sabiedrības, kur valda totāla neuzticība valdībai un citām institūcijām, kļūsim par patiesi demokrātisku sabiedrību ar stiprām institūcijām. Neticēsim, ka viss ir sarunāts, izlemts, vērsts pret mani, bet gan apzināsimies savu pilnvaru piedalīties sabiedriskos procesos un politikā.

Jo vairāk būs dažādības un pārstāvētu interešu politikā, jo labāk būs visiem – tā ir demokrātijas būtība manā skatījumā.

Sintija Selicka un Miks Užāns: Mēs ģimenē uzskatām, ka ir absolūti nepieņemami šķirot cilvēkus pēc rases/tautības/seksuālās orientācijas u.tml., jo mēs katrs esam atšķirīgs, katrs ar kaut ko esam īpašs, un galu galā ir tik superīgi, ka neesam vienādi - tas padara dzīvi daudz interesantāku. Mēs uzskatām, ka vislielākais atbalsts LGBT kopienai būtu apkārtējo cilvēku izglītošana - sākam ar mazumiņu: kaut vai parunā ar savu mammu, opi un draugiem, kuri varbūt baidās no šī viņiem tik nezināmā un nesaprotamā...

Kašers: Es domāju, ka lielākais atbalsts būtu tas, ja tiktu pieņemts dzīvesbiedru likums, kas atrisinātu daudz esošu problēmu gan no juridiskās puses, gan partneru attiecību puses. Es domāju, mums ir nepieciešams šis likums! Mēs esam šīs valsts pilsoņi, mēs maksājam nodokļus, mums ir nepieciešamas vienādas tiesības... Liels atbalsts būtu arī no pašas sabiedrības.

Es vēlētos, lai sabiedrība nepagrieztu mums muguru. Nevajag mūs visiem pieņemt, bet mēģināt saprast un iedziļināties lietas būtībā.

Protams, varbūt ir kaut kādas lietas, kas cilvēkiem ir nepieņemamas, ok, fine, bet būtu labi spēt cilvēcīgi par to runāt. Šobrīd tas "hate" jeb naids - kam tas ir vajadzīgs!? 

Daļa no sabiedrības ir jau sākusi mainīties, feisbukā sāk likt varavīksnes karogus profila bildēs arī straight cilvēku starpā. Prieks, ka par to sāk runāt un diskutēt un ka tas iet uz pozitīvo pusi, bet lielākā dala sabiedrības tomēr vēl jāmotivē par to runāt, iedziļināties un skoloties!

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by @fyo_adore

Kādas, jūsuprāt, ir lielākās kļūdas, ko pieļauj vecāki, uzzinot, ka bērnam ir cita orientācija?

Deniss Ševeļovs: Ir vairāki scenāriji: pirmkārt, ignorēšana, it kā tas nav noticis. Vecāki izvēlas izvairīties no visa, kas ir saistīts ar bērna seksualitāti. Šo var pārdzīvot, taču ģimene pati atņem sev ģimeniskumu. Īpaši, ja bērnam jau ir nopietnas attiecības. Šādi var pazaudēt saikni ar savu atvasi. Kam tas ir vajadzīgs? Otrkārt – centieni "izārstēt" homoseksualitāti. Ir neskaitāmi pētījumi un pierādījumi ka tas ne tikai nav vajadzīgs, nestrādā, bet var pat nopietni kaitēt mentālajai veselībai. Domāju, ka tas ir krimināli sodāms, mēģināt konvertēt bērnu citā/pretējā orientācijā. Treškārt, atteikšanās no savas atvases. Tas ir vienkārši traki! Varbūt šie vecāki nekad nav mīlējuši savas atvases...

Šo tumsonību var tikai apgaismot ar izglītību, informāciju un sabiedrības dialogu.

Vika Anisko: Nepieņemt savu bērnu un uzgriezt viņam muguru. Bērnam tā būs lielākā dzīves trauma, jo ģimene ir taču tā vieta, kur vari atvērties, neslēpties un būt godīgs…

Fjodors Podgornijs: Es ļoti vēlos ticēt, ka bērnus nākotnē vairs fiziski neiespaidos. Es esmu to redzējis un arī izjutis. Tas tajā brīdī liekas tik nenormāli, tavs ķermanis trīc un tu saņem sitienu no cilvēka, kam būtu tevi jāaizsargā... Es gribētu, lai cilvēki ieklausās un saprot, kas notiek, nevis tikai noliedz un izveido ap sevi burbuli. Mums, kā mūsdienu cilvēkiem, būtu jāmeklē kopējā valoda, jāveido dažāda sadarbība un jāmācās vienam no otra, lai mēs paši kļūtu labāki.

Kašers:  Manuprāt, lielākās kļūdas ir bērna nesadzirdēšana. Ieklausīšanās bieži vien beidzas ar to, ka vecāki pasaka, ka tas tagad trendā un tas mainīsies. Tu esi tīnis, kas meklē sevi un cenšas sevi saprast, bet tas kaut kad beigsies. Tā ir viena no lielākajām problēmām, ka pašā bērnā neieklausās. Otrā lielākā problēma ir tā, ka jau no pašiem sākumiem ir vecāki, kas ir izteikuši kādus nievājošus izteikumus "o, reku tie pediņi, tie zilie". Loģiski, ka tas bērns, ja sajutīs, ka viņā ir kaut kādas sajūtas pret savu dzimumu, tie nebūs vecāki, pie kuriem viņš vērsīsies runāt par šiem jautājumiem. Iepriekš jau ir bijusi zināma pieredze sarunās ar vecākiem un negatīvi komentāri, dēļ kā bērns sāks izjust neuzticēšanos. Trešā lieta, kad bērnu izmet no mājām. Diemžēl Latvijā ir šādi gadījumi, es arī esmu saskāries ar jauniešiem, kuri man rakstījuši, ka viņi ir izmesti ārā no mājām un kopš 14 gadu vecuma dzīvo pie kādiem draugiem. Mans ieteikums būtu mēģināt bērnus saprast! Ja nevar to izdarīt ģimenes ietvaros, tad varbūt var piesaistīt psihologu vai speciālistu, kurš var ar jums izrunāties. Nav jābaidās meklēt palīdzību, katrā ziņā nevajadzētu novērsties no paša bērna.

Un noteikti nevajag darīt bērnam pāri, fiziski viņu iespaidot, nesūtīt uz kaut kādam transformācijas skolām vai uz svētdienas skolām, kur Dievs to tagad visu izārstēs. Vajag censties runāt un iedziļināties šajos jautājumos un arī pašiem sevi izglītot.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Samanta Tīna Official (@samantatina)

Kā būtu jāaudzina nākamā paaudze LGBT jautājumos?

Fjodors Podgornijs: Par to būtu jārunā bez liekām emocijām. Lai bērns sajūt, ka viņš vai viņa var būt tas cilvēks, kādu viņš vai viņa sajūt sevī. Bērni ir stipri, bet arī spēcīgi izjūt, ja kaut kas nav droši, lai varētu būt atklāti un sevi pilnveidot. Runājot par sevi, es zināju sešu gadu vecumā, ka man liekas pievilcīgi mana dzimuma pārstāvji. Protams, es nezināju tādus vārdus kā gejs, jo tas vienkārši neeksistēja mūsu leksikā. Es jutu, ka es to nevaru izrādīt, jo manī iedarbojās sevi pasargājoši instinkti. Es dzīvoju savā pasaulē un ļoti noslēdzos. Tikai savā iekšējā pasaulē, kas bija koša un raiba, es jutos brīvs. Es vienmēr piedomāju, ko velku mugurā un kā tas varētu tikt uztverts un izskatās, un vai nav pārāk uzkrītoši. Bet ar laiku tas tika atmests un sāku sevi izpaust aizvien vairāk vizuāli. Es pratu labi zīmēt un, domāju, tāpēc nepiedzīvoju nekādas agresijas - apkārtējie mani uztvēra kā "mākslinieku", un tā bija mana safe zone, kurā es varēju būt tas, kas es esmu. Ja man tās nebūtu, es nevarētu iedomāties sevi kā pilnvērtīgu cilvēku...

Es ieteiktu vecākiem vairāk lasīt izzinošu literatūru, skatīties dokumentāls filmas, iepazīt dažādas pieredzes no dažādiem skatpunktiem. Neveidot savu attieksmi no bara mentalitātes un uzskatiem, kas var šķist tas vienkāršākais. Man jau liekas, mēs visi dziļi sirdī esam labi, bet katram mums ir sava sāpe, kas turpinās no paaudzes paaudzē. Mums ir jāmēģina otram darīt labu, lai veicinātu apkārtējās vides labestību. 

Es personīgi nekad negribētu, lai kāds piedzīvotu kaut kādas manas bērnības traumas. Ar mani pat nerunāja, kad agrā vecumā zaudēju māti, kur nu vēl par to, vai ar manu seksualitāti viss ir kārtībā...

Vēl es vecākiem ieteiktu vairāk runāt par seksu, seksualitāti un, ja rodas kaut kādas problēmas, lai tas netiek uztverts kā stigma. Ļoti vienkārši ir kaut ko aizliegt un noreaģēt asi. Bet mums, kā mūsdienu cilvēkiem, ir jāmāk sevi kontrolēt un pārdomāt, ko mēs sakām un kā tas ietekmē pārējos un apkārtējo vidi.

Sintija Selicka un Miks Užāns: Mēs esam novērojuši, ka jaunā paaudze ir daudz iecietīgāka pret šāda veida stereotipiem par minoritātēm, bet noteikti izglītības iestādēs būtu jāstāsta par LGBT un jāizglīto jaunieši. Mums ir bijušas situācijas, kad iesaistāmies diskusijā par LGBT, un tad tiek uzdots jautājums -

ko jūs darītu, ja jūsu bērns būtu homoseksuāls? Mums šāds jautājums liekas smieklīgs, bērnišķīgs un pat nejēdzīgs, bet realitātē mēs vienkārši darītu visu, lai šo bērnu neapceltu sociālajos tīklos, skolā, un bērns varētu vienkārši dzīvot foršu dzīvi.

Alīna Grinpauka: Nākamā paaudze būtu jāaudzina pieņemt pasauli tās dažādībā!

Kādi ir muļķīgākie un nepamatotākie stereotipi, ar kādiem esat saskārušies, kad runa ir per LGBT līdztiesību?

Edgars: Pēdējā laikā esmu dzirdējis un lasījis, ka gejiem/lesbietēm nevar/nedrīkst būt bērni un laulības savienība var būt tikai starp vīrieti un sievieti. Mums nav tiesību rīkot praidu, jo tas apdraud heteroseksuālo cilvēku tiesības, un vēl, ka  skolās nav jārunā par citu seksuālo orientāciju!

Vika Anisko: Manuprāt, lielākā kļūda, runājot par LGBT līdztiesībām, ir tas, ka LGBT pāri nedrīkst adoptēt un audzināt bērnus, jo bērns izaugs arī “cits”. Bet būsim godīgi, lielākajai daļai LGBT pārstāvju vecāki ir heteroseksuālas orientācijas...

Alīna Grinpauka: Ka LGBT kopienai visas iespējas jau ir, un nav saprotams, kādas tiesības vēl var pieprasīt!

Viktoriia Pandei: Lielākais stereotips ir tāds: ja LGBT cilvēki neslēpj savu orientāciju, tas nozīmē, ka viņi to propagandē citiem cilvēkiem, un visbiežāk kā piemēru izmanto bērnus. Es gribu pateikt kā hetero meitene, kuru ieskauj daudzi LGBT draugi, orientāciju vienkārši nav iespējams uzspiest.

Redzot divus puišus, kas staigā rokrokā, tas jūs pašu vai jūsu bērnu nepadarīs par geju. 

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by @fyo_adore

Fjodors Podgornijs: Tas, ka mēs audzināsim savus bērnus par gejiem, jo paši tādi esam. Pilnīgs absurds. Vai arī tas, ka mums jāpierāda, ka mēs spējam izaudzināt normālus bērnus. Manuprāt, tad tas būtu jādara visiem, jo heteroseksuālie pāri bieži paši pieļauj kļūdas, kam ir diezgan bēdīgas sekas bērnu audzināšanā. Man nevienam nekas nav jāpierāda! Man ir jācenšas parādīt bērnam, ka viņš spēj visu, ja viņš domās, pieliks savus spēkus un veltīs laiku. Man bērns jāieskauj savā mīlestībā, jādod iespējas izpausties un likt justies kā pilnvērtīgam bērnam. Piemēram, Rikijam Mārtinam ar viņa partneri ir četri bērni, un tādu piemēru ir daudz. Izraēlā tikko pieņēma likumu, kas ļauj viendzimuma pāriem tikt pie bērniem ar surogātmātes palīdzību. Surogātmātes atļaušanās ir ļoti laikietilpīgs un dārgs process, tāpēc viendzimuma pāri to ļoti atbildīgi apdomā un bērnu audzināšanu neuztver vieglprātīgi. Tas ir pat ļoti apzināts lēmums.

Cik daudz bērni ir nejauši ieņemti, negribīgi iznēsāti, radīti un pēc tam pamesti? Ievietoti bērnunamos vai audzināti nelabvēlīgās ģimenēs? Statistikā atklājas, ka vairums šādu situāciju ir tieši heteroseksuālās ģimenēs. Varbūt mums visiem būtu jāiziet pārbaudes, kas pateiktu, vai mēs varam un spējam rūpēties par jaunu dzīvību?

Vai esat saskārušies ar diskrimināciju citas orientācijas sakarā? Padalieties savā pieredzē.

Edgars: Par laimi, Latvijā neesmu saskāries ar diskrimināciju citas orientācijas dēļ, iespējams, tādēļ, ka es nerunāju par savu orientāciju.

Viktoriia Pandei: Es nekad neesmu piedzīvojusi diskrimināciju pret sevi. Lai gan pirms pāris dienām man bija ļoti neveikla saruna ar taksometra vadītāju, kurš manās rokās ieraudzīja LGBT simbolu (man rokās bija maisiņš varavīksnes krāsās). 

Viņš turpināja mēģināt saprast, kāpēc LGBT vajag papildu tiesības, "viņiem jau tā ir viss okei, galvenais, lai viņi sēdētu mājās un publiski neizrādītu, ka viņi ir netradicionālās orientācijas".

Fjodors Podgornijs: Man liekas, lietojot tādus vārdus kā pedinš, tas jau vien ir ļoti aizvainojoši un diskriminējoši. Kāpēc tas mums būtu jādara? Es vienmēr cenšos pateikt citiem, lai neatkārto šo vārdu. Esmu dzirdējis ka Latvijā citas tautības tiek nosauktas pazemojošos vārdos, melnādainie tiek saukti par "N" vai musulmaņi tiek saukti par kebabniekiem, vai arī lieto tādu vārdu kā "žīds", kas arī ir ļoti aizvainojoši. Tas nāk no vecās pasaules uzskatiem, it kā laiki šodien nebūtu mainījušies... Mums kā cilvēkiem nav jāpazemo neviens, kas mums var likties cits un nesaprotams.

Latvijā nav iespējams oficiāli slēgt viendzimuma laulību – jūs ar Jāni to izdarījāt, šogad apprecoties Dānijā. Kas mainās, kad esat uzlikuši savus parakstus uz laulības reģistrācijas oficiālā dokumenta?

Kašers: Dānijā, visur citur Eiropā un arī pasaulē, kur atbalsta viendzimuma laulības, mūsu dokuments ir spēkā, un šajās valstīs skaitāmies precēts pāris.

Latvijā, patiesībā, mums nekas nemainās, mēs esam tie paši piegulētāji, ja tā var teikt, cilvēki, kas vienkārši dzīvo kopā. 

Latvijā vēl joprojām neskaitāmies nekas, kas ir loti skumji. Mēs esam šīs valsts pilsoņi un maksājam nodokļus. Mēs darām sabiedrisku darbu, izglītojot cilvēkus, iedvesmojot viņus, bet diemžēl neskaitāmies nekas! Es ļoti ceru, ka tuvā nākotnē tas mainīsies...

Bet mainījušās ir šīs mūsu emocionālās sajūtas, mēs esam palikuši daudz tuvāki un uzticamies daudz vairāk. Mēs darbojamies kā viens vesels organisms, nevis divi dažādi cilvēki.

Šis laulības apliecinājums, kā arī tie gredzeni pirkstā, iedod to ļoti lielo tuvības sajūtu, kuru es pirms tam dzīvē nebiju izjutis, bet juridiski diemžēl nekas pagaidām nemainās

Tavu attiecību ilgais statuss pierāda, ka esat radīti viens otram. Cik jums ir svarīgi un vai maz jūs vēlētos tās oficiāli reģistrēt?

Deniss Ševeļovs: Mūsu dzīvēs noteikti veidojas situācija, kad ir nepieciešamība aizsargāt savas tiesības, piemēram, kas ir saistītas ar kopdzīvi – īpašuma un mantošanas aspekti ir vieni no galvenajiem. Šobrīd tas nav aktuāli, bet es zinu daudzus, kam tā arī reāla problēma jau vairākas desmitgades. Esošai diskriminācijai nav pamata!

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by @fyo_adore

Kas, jūsuprāt, ir īsta un patiesa mīlestība?

Kašers: Patiesībā atbilde uz šo jautājumu ir mainījusies manas dzīves laikā... Kādreiz es domāju tā, bet tagad es domāju pavisam noteikti savādāk, un es pieļauju, ka pēc 5-10 gadiem mana atbilde būs vēl pavisam cita... Manuprāt, īsta un patiesa mīlestība ir tā, kas balstās uz pamatvērtībām, spēcīgiem vaļiem, uz kuriem var būvēt ģimenes ligzdiņu, māju. 100% tā ir uzticēšanās otram cilvēkam; ja nav cieņas vienam pret otru, tad, manuprāt, attiecības nav iespējamas. Pilnīga uzticēšanās un ticība otram cilvēkam, jābūt vienotam skatienam uz mūsu nākotni un vīziju. Pāri visam mīlestība un jūtas...

Alīna Grinpauka: Otra cilvēka pieņemšana bez nosacījumiem.

Edgars: Manā skatījumā īsta un patiesa mīlestība ir, kad abi cilvēki viens otram uzticas, runā un atklājas savās domās, emocijās. Parasti, kad mīlu, gribu pats upurēties par labu otram cilvēkam.

Sintija Selicka un Miks Užāns: Mēs ceram, ka uz šo jautājumu patiešām patiesi varēsim atbildēt pēc gadiem četrdesmit, bet LGBT sakarā mēs ļoti gribētu, lai tuvākajā laikā tiek sakārtots kopdzīves likums un mūsu līdzcilvēki paši varētu mierīgi pievērsties jautājumam par to, kas ir īsta mīlestība, nevis uztrauksies par to, ka juridiski viņi ir tieši nekas savai otrai pusītei.

Vika Anisko: Mīlestība ir mīlestība — katram sava, un katrs saprot to savādāk, kā arī jūt savādāk. Manuprāt, mīlestībai jābūt cieņpilnai, godīgai, ar rūpēm vienam par otru un uz viena viļņa.

Kāds ir jūsu “Baltic Pride” sauklis vai moto?

Sintija Selicka un Miks Užāns: Mums nav nekāda īpaša saukļa tieši "Baltic Pride", drīzāk mēs gribētu, lai nepastāv absolūti stulba diskriminācija pret kādu cilvēku grupu. Tāpēc teiksim - mīliet viens otru! 

Viktoriia Pandei: Love is for everyone! (Mīlestība ir domāta visiem!)

Deniss Ševeļovs: Man šogad īpaša moto nav. Kā esmu uzrakstījis pie sevis Instagramā: “Love is love, but it’s more about human dignity. That’s what is important”. Šis rezonējis ar tik daudz cilvēkiem. Proti, mīlestības svarīgumu neviens neapšauba! Taču tā nav primāra lieta, vismaz sabiedrības kontekstā, īpaši Latvijā. Mēs bieži dzirdam: man vienalga ko viņi dara tur guļamistabā, bet kāpēc to izcelt gaismā. LGBTQAI+ tiesības ir cilvēktiesības. Tieši tāpēc es uzskatu, ka tas ir par cieņu – cieņā arī dzīvo sabiedrības dimensijā. Kad būs savstarpēja cieņa, tad ikvienam sabiedrības loceklim dzīvosies labi, cieņpilnīgi!

Piedalies "Baltic Pride 2021" pasākumu nedēļā kopā ar TVNET GRUPU un seko līdzi tiešraidēm portālā TVNET!

Fyodora pikniks FOTO: Vika Anisko