“Liela problēma ir tā, ka spriedumos par nodokļu jomu reāli ir konstatēts noziegums, bet sankcijas par izkrāpto nodokli nereti ir pat mazākas nekā izdarītais kaitējums. Kas tā par soda neizbēgamību?” spriež Taukačs.
Galvenais, kas šajā jomā tiek darīts, – Saeima strādā pie jauna interešu pārstāvēšanas likuma. Ja Saeima to pieņems, likumam vajadzētu sakārtot spēles noteikumus starp lobētājiem deputātiem un citām amatpersonām.
“Nevajadzētu lolot cerības, ka lobēšanas likums būs radikāls pretkorupcijas līdzeklis. Ja šis likums ir veiksmīgi izstrādāts, liks lobētājiem darboties atklātāk, tādējādi skaidrāk parādot, kādas ir attiecības starp lēmumu pieņēmējiem un interešu pārstāvjiem. Nenoziedzīgā daļa kļūs sakārtota, drošāka un caurspīdīgāka,” spriež Kalniņš.
“Gribētos, lai likuma pieņemšanas process būtu ātrāks, skaidrs, ka šis regulējums nodrošinātu lēmumu pieņemšanas procesa caurspīdīgumu, lai sabiedrībai būtu skaidrs, kā veidojusies deputātu pozīcija. Šāds regulējums būtu vērtējams pozitīvi,” saka Jurašs.
Katras valsts pienākums ir sekot līdzi šai problēmsituācijai. Diemžēl Baltijas kontekstā Latvija nevar lepoties ar ēnu ekonomikas apkarošanu.
“Jāpēta, kas ir šie faktori, kas veicina ēnu ekonomiku, un kādi darbi ir veicami, kas darāmi katram no mums, lai šo situāciju uzlabotu. Te var piesaukt gan nodokļu politiku, gan kontroli, skatoties, cik daudzi uzņēmumi samaksā šos nodokļus. Tas ir patstāvīgs darbs, ko jāturpina darīt,” norāda Jurašs.
Nodokļiem ir jābūt samaksājamiem. Nevar būt situācija, ka uzņēmējs strādājot saprot, ka viņš darbojas tikai tāpēc, lai spētu samaksāt nodokļus. Tam ir cēloņi, un viens no tiem ir tas, ka tā vietā, lai efektīvi ierobežotu ēnu ekonomiku un panāktu, lai visi uzņēmumi samaksā šos nodokļus, tiek izvēlēts vieglākais ceļš – palielināt nodokļu apmēru un rezultātā cieš nevis negodprātīgie – nodokļu nemaksātāji, bet gan tie, kas nodokļus godīgi maksā.
Ar publiskajiem iepirkumiem lielākā problēma ir tā, ka ir nepieciešams konstatēt, ka uz iepirkuma veikšanas brīdi uzņēmuma nodokļu parāds nepārsniedz 150 eiro.
“Tomēr nereti uz šo iepirkuma veikšanas brīdi tie nodokļi ir nomaksāti, taču, skatoties uz iepirkuma konkursa uzvarētāja saimniecisko izdevīgumu, maksājot minimālās algas un nodrošinot pakalpojumu zem pašizmaksas, kļūst skaidrs, uz kā rēķina pakalpojuma izdevīgums tiks panākts,” saka Taukačs.
Skaidrs, ka iepirkumi ir liela daļa no ēnu ekonomikas. Ēnu ekonomika rada nepilna miljarda eiro lielu plaisu.
“Attiecībā uz šo kopā ar igauņu kolēģiem secinājām, ka Igaunijā ik ceturksni tiek publiskoti dati par apgrozījumu, algām un citiem rādītājiem. Mums šādi dati tiek publiskoti ar pat pusotra gada nobīdi. Veicot iepirkumus, šāda regulāra informācija dotu iespēju objektīvāk novērtēt iepirkuma konkursa uzvarētāja saimniecisko darbību, kā arī efektīvāk sakārtot biznesa vidi,” spriež Taukačs.
“Būtiska atšķirība starp korupciju un nodokļu nemaksāšanu ir tā, ka korupciju uzskata par sliktu un nosodāmu.
Pieklājīgā sabiedrībā cilvēki negribēs teikt, ka kādam ir devuši kukuli. Piedāvājums kaut ko neoficiāli samaksāt – bez līgumiem un čekiem, joprojām lielā daļā sabiedrības netiek vērtēts negatīvi. Latvijas sabiedrība tolerē ēnu ekonomiku.
Pirms 20 gadiem tika tolerēta arī korupcija,” saka Kalniņš.
Viņš piebilst, ka tam ir dažādi iemesli, un viens no tiem – cilvēki nepietiekami augstu vērtē valsti, nepieciešamību finansēt valsti ar nodokļiem un fundamentāli neuzticas valstij un tam, kur šī nauda tiks iztērēta.
Lielā mērā ēnu ekonomika ir Finanšu ministrijas jautājums. Tomēr risinājumi tiek meklēti plašākos mērogos un zem ēnu ekonomikas apkarošanas “karoga” netiek plānoti kādi papildu līdzekļi, tā Jurašs.
Projektu līdzfinansē NEPLP no sabiedriskā pasūtījuma līdzekļiem. #NEPLP2021