Nauda runā ⟩ Latvijas sabiedrība tolerē ēnu ekonomiku

Vājie posmi korupcijas apkarošanā Latvijā

Lielai daļai sabiedrības ir inerces faktors, jo ir pierasts korupciju piesaukt kā kaut ko klātesošu. Tomēr kopumā atsevišķās jomās situācija uzlabojas.

“Ja runājam par korupcijas uztveres rādītāju, tad tas ir atkarīgs no katras personas personīgās pieredzes saskarē ar šo parādību. Administratīvā korupcija pēdējos gados ir mazinājusies, bet tur, kur ir šīs vidējā vai augstākā līmeņa koruptīvās sistēmas, tās ir saistītas ar publiskajiem iepirkumiem. Šajā situācijā mēs īpašu uzrāvienu un pozitīvas izmaiņas vērot nevaram,” saka Jurašs.

Ir vairākas problēmas, kas veicina vai nemazina korupcijas izplatību. Tomēr var runāt par atsevišķiem uzlabojumiem normatīvajos aktos, kas izslēgtu vai samazinātu negodprātīgas rīcības iespējamību, tāpat var runāt par korupcijas apkarotāju efektivitāti un korupcijas novēršanas pasākumiem.

“Nevar noliegt, ka sabiedrībai ir jāzina patiesā situācija saistībā ar korupcijas apmēriem, atsevišķos gadījumos arī ar politiķu iesaisti.

Ir jāpanāk lielāka sabiedrības iesaiste pozitīvo pārmaiņu tapšanā. Lielākā kļūda būtu šo informāciju slēpt un neinformēt sabiedrību,” norāda Jurašs.

Pretkorupcijas darbība notiek nopietni, un daudz kas ir ieviests. Tomēr tā ir joma, kurā sabiedrības acīs daudzas lietas nav izdevušās.

“Sabiedrības uztvere ir nozīmīga. Katrs cilvēks, kurš par korupciju ir apsūdzēts, bet vēlāk tiek attaisnots – tas sabiedrībā tiek uztverts par neveiksmi un izgāšanos. Tas ir iemesls, kāpēc sabiedrības uztvere ir ievērojami kritiskāka, nekā ekspertiem varētu šķist,” uzsver Kalniņš.

Taukačs skaidro, ka ir nepieciešams demonstrēt, ka šie gadījumi tiek novesti līdz loģiskam lietas iznākumam. Protams, jo vairāk par korupcijas lietām tiks runāts, jo lielāka izpratne veidosies.

“Pirms dažiem gadiem par potenciāliem korupcijas gadījumiem runāju ar klientiem, no kuriem ir bijuši signāli par VID auditu, kad no malas cilvēki piedāvājuši par zināmu summu šo auditu sakārtot. Šobrīd diemžēl ir situācija, ka tomēr ir arvien jauni gadījumi, kur klienti saņem informāciju par audita sakārtošanu, piemēram, par 60 000 eiro. Par šādiem gadījumiem ir vairāk jārunā ar sabiedrību,” norāda Taukačs.

Publiskie iepirkumi

Kas attiecas uz publiskajiem iepirkumiem, tā ir joma, kas visā pasaulē ir ar izplatītu korupciju lielākā vai mazākā mērogā. Šeit ir gan sistēmiska rakstura problēmas.

“Korupcija lielā mērā atspoguļo sabiedrības morālo briedumu un vērtību sistēmu. Tās ir lietas, kas mainās ļoti lēni, un runāt par to, ka relatīvi īsā laikā var panākt izrāvienu, nav pamata, jo rezultāts nāk ļoti lēni. Nereti visu problēmu pamatā ir bijusi atšķirīga izpratne par noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanu, pierādījumu sliekšņu noteikšanu, un izmeklēšanas standarti iestādēm ir atšķirīgi,” saka Jurašs.

Viņš norāda - kamēr ir savstarpēja nespēja vienoties par izmeklēšanas un pierādījumu standartiem un varasiestādes lietu izmeklēšanas gaitā “nav uz vienas lapas”, par pozitīviem uzlabojumiem korupcijas apkarošanā ir grūti runāt.

“Lielā mērā korupcijas lietu izmeklēšana ir atkarīga no ģenerālprokurora, kurš nosaka to, kāds ir tiesiskuma ietvars ne tikai prokuratūrā, bet arī saistītajām instancēm. Milzīga nozīme ir arī pretkorupcijas iestādēm, kam jāreaģē tikai tad, kad ir saņemta informācija, bet jāspēj arī monitorēt visu sistēmu kopumā. Vienlaicīgi – visām procesos iesaistītajām pusēm ir jāapzinās, ka visas darbības tiek uzraudzītas. Arī bailes spēj novērst dažādus plānus, kas saistīti ar korupciju,” saka Jurašs.

Soda neizbēgamība ir labi skanošs juridisks princips. Tomēr, ja raugās no rīcības politikas, ir skaidrs, ka neviena valsts nespēj nodrošināt soda neizbēgamību par korupciju.

“Rīcībpolitikas mērķis ir, un tam vajadzētu būt, ka risks saņemt sodu par korupciju ir lielāks, lai būtu lielāka varbūtība, ka korupcijas lietās iesaistītie “iekritīs”.

Mums jācenšas konstatēt gadījumus, kad nelegāli finansē politiskās partijas un kad tiek uzpirkti politiķi. Partiju finansēšanas jomā ir sabiedrībā nepopulārais valsts finansējums politiskajām partijām,” uzsver Kalniņš.

“Liela problēma ir tā, ka spriedumos par nodokļu jomu reāli ir konstatēts noziegums, bet sankcijas par izkrāpto nodokli nereti ir pat mazākas nekā izdarītais kaitējums. Kas tā par soda neizbēgamību?” spriež Taukačs.

Lobisms un korupcija

Galvenais, kas šajā jomā tiek darīts, – Saeima strādā pie jauna interešu pārstāvēšanas likuma. Ja Saeima to pieņems, likumam vajadzētu sakārtot spēles noteikumus starp lobētājiem deputātiem un citām amatpersonām.

“Nevajadzētu lolot cerības, ka lobēšanas likums būs radikāls pretkorupcijas līdzeklis. Ja šis likums ir veiksmīgi izstrādāts, liks lobētājiem darboties atklātāk, tādējādi skaidrāk parādot, kādas ir attiecības starp lēmumu pieņēmējiem un interešu pārstāvjiem. Nenoziedzīgā daļa kļūs sakārtota, drošāka un caurspīdīgāka,” spriež Kalniņš.

“Gribētos, lai likuma pieņemšanas process būtu ātrāks, skaidrs, ka šis regulējums nodrošinātu lēmumu pieņemšanas procesa caurspīdīgumu, lai sabiedrībai būtu skaidrs, kā veidojusies deputātu pozīcija. Šāds regulējums būtu vērtējams pozitīvi,” saka Jurašs.

Ēnu ekonomika Latvijā

Katras valsts pienākums ir sekot līdzi šai problēmsituācijai. Diemžēl Baltijas kontekstā Latvija nevar lepoties ar ēnu ekonomikas apkarošanu.

“Jāpēta, kas ir šie faktori, kas veicina ēnu ekonomiku, un kādi darbi ir veicami, kas darāmi katram no mums, lai šo situāciju uzlabotu. Te var piesaukt gan nodokļu politiku, gan kontroli, skatoties, cik daudzi uzņēmumi samaksā šos nodokļus. Tas ir patstāvīgs darbs, ko jāturpina darīt,” norāda Jurašs.

Nodokļiem ir jābūt samaksājamiem. Nevar būt situācija, ka uzņēmējs strādājot saprot, ka viņš darbojas tikai tāpēc, lai spētu samaksāt nodokļus. Tam ir cēloņi, un viens no tiem ir tas, ka tā vietā, lai efektīvi ierobežotu ēnu ekonomiku un panāktu, lai visi uzņēmumi samaksā šos nodokļus, tiek izvēlēts vieglākais ceļš – palielināt nodokļu apmēru un rezultātā cieš nevis negodprātīgie – nodokļu nemaksātāji, bet gan tie, kas nodokļus godīgi maksā.

Ar publiskajiem iepirkumiem lielākā problēma ir tā, ka ir nepieciešams konstatēt, ka uz iepirkuma veikšanas brīdi uzņēmuma nodokļu parāds nepārsniedz 150 eiro.

“Tomēr nereti uz šo iepirkuma veikšanas brīdi tie nodokļi ir nomaksāti, taču, skatoties uz iepirkuma konkursa uzvarētāja saimniecisko izdevīgumu, maksājot minimālās algas un nodrošinot pakalpojumu zem pašizmaksas, kļūst skaidrs, uz kā rēķina pakalpojuma izdevīgums tiks panākts,” saka Taukačs.

Skaidrs, ka iepirkumi ir liela daļa no ēnu ekonomikas. Ēnu ekonomika rada nepilna miljarda eiro lielu plaisu.

“Attiecībā uz šo kopā ar igauņu kolēģiem secinājām, ka Igaunijā ik ceturksni tiek publiskoti dati par apgrozījumu, algām un citiem rādītājiem. Mums šādi dati tiek publiskoti ar pat pusotra gada nobīdi. Veicot iepirkumus, šāda regulāra informācija dotu iespēju objektīvāk novērtēt iepirkuma konkursa uzvarētāja saimniecisko darbību, kā arī efektīvāk sakārtot biznesa vidi,” spriež Taukačs.

“Būtiska atšķirība starp korupciju un nodokļu nemaksāšanu ir tā, ka korupciju uzskata par sliktu un nosodāmu.

Pieklājīgā sabiedrībā cilvēki negribēs teikt, ka kādam ir devuši kukuli. Piedāvājums kaut ko neoficiāli samaksāt – bez līgumiem un čekiem, joprojām lielā daļā sabiedrības netiek vērtēts negatīvi. Latvijas sabiedrība tolerē ēnu ekonomiku.

Pirms 20 gadiem tika tolerēta arī korupcija,” saka Kalniņš.

Viņš piebilst, ka tam ir dažādi iemesli, un viens no tiem – cilvēki nepietiekami augstu vērtē valsti, nepieciešamību finansēt valsti ar nodokļiem un fundamentāli neuzticas valstij un tam, kur šī nauda tiks iztērēta.

Lielā mērā ēnu ekonomika ir Finanšu ministrijas jautājums. Tomēr risinājumi tiek meklēti plašākos mērogos un zem ēnu ekonomikas apkarošanas “karoga” netiek plānoti kādi papildu līdzekļi, tā Jurašs.

Projektu līdzfinansē NEPLP no sabiedriskā pasūtījuma līdzekļiem. #NEPLP2021