Vai nevakcinētie būtu “jāsoda” ar finansiālu slogu?

Rīgas Austrumu Klīniskās universitātes slimnīca. FOTO: Edijs Pālens/LETA

Latvijā ārstēšanas izmaksas valsts sedz kopumā 64 dažādām bīstamām infekcijas slimībām, tajā skaitā Covid-19. Pret daļu no šīm slimībām izmaksas tiek segtas arī iedzīvotāju vakcinācijai. Sabiedrībā plašas diskusijas raisījis jautājums par to, vai cilvēkiem, kas nevēlas vakcinēties, būtu pašiem jāsedz savas ārstēšanās izmaksas. Lai noskaidrotu, kāda ir valsts loma Covid-19 pacientu ārstēšanas izmaksu segšanā un vai nevakcinētajiem būtu pašiem jāmaksā par aprūpi slimnīcās, TVNET uzrunāja iniciatīvas “Neattaisnoti pret Covid-19 nevakcinētajiem pašiem segt ārstēšanās izdevumus” autoru Sandi Kravali, kā arī virkni medicīnas jomas pārstāvju.

Šobrīd par iniciatīvu manabalss.lv portālā, kas paredz neattaisnoti pret Covid-19 nevakcinētajiem pašiem segt ārstēšanās izdevumus, ir parakstījušies vairāk nekā 8700 cilvēki. Iniciatīvas autors Sandis Kravalis uzskata, ka daļai sabiedrības tiek ierobežotas tiesības uz kvalitatīvu medicīnisko aprūpi, jo slimnīcas atvērušas papildu Covid-19 nodaļas, tādējādi samazinot medicīniskās aprūpes pieejamību vēža, hronisku, imūnsupresējošu, sirds un asinsvadu, un citu slimību pacientiem.

“Potenciālajiem Covid-19 slimniekiem ir lieliska iespēja nenokļūt slimnīcā, bet lielākajai daļai pārējo pacientu tādas izvēles nav. Te arī sākas pacientu šķirošana, izvirzot kā primāros Covid-19 slimniekus,” stāsta Kravalis.

Kravalis apgalvo, ka Covid-19 gadījumā ir pieejamas efektīvas vakcīnas, kas pasargā no smagas slimības gaitas un ļauj ietaupīt valstij lielus līdzekļus uz ārstēšanas izmaksām.

Nacionālā veselības dienesta dati liecina, ka vienas dienas ārstēšanas izmaksas vieglas slimības gaitas pacientam ir 232 eiro, vidējas - 160, bet smagas - 253 eiro. Pacientiem ar vidēji smagu slimības gaitu ārstēšanās periods ir vidēji 9 līdz 10 dienas, kas valstij izmaksā ap 1500 eiro, taču smagi slimam pacientam, kas slimnīcā ārstējas aptuveni 14 līdz 15 dienas, izmaksā vidēji 3500 eiro. Patlaban Latvijas slimnīcās ārstējas 306 Covid-19 pacienti ar vidēji smagu slimības gaitu un 44 ar smagu slimības gaitu. Kopumā kopš pandēmijas sākuma Latvijā hospitalizēti aptuveni 15000 pacientu.

“Tas ir diskriminējoši pret pārējo sabiedrību un citiem pacientiem, kuri nevar saņemt pilnībā apmaksātu un kvalitatīvu medicīnisko palīdzību. Brīvībai izvēlēties nevajadzētu kļūt par apgrūtinājumu un radīt papildu izmaksas gan citiem sabiedrības locekļiem, gan valstij,” stāsta Kravalis.

Valsts apmaksā ārstēšanu tādām bīstamām slimībām kā Laimas slimība, tuberkuloze, vīrusu zarnu infekcijas, piemēram, rotavīrusa infekcija un citas. Veselības ministrijas pārstāvis Oskars Šneiders atzīst, ka, līdzīgi kā tas ir citām bīstamām infekcijas slimībām, valsts nodrošina ārstniecību arī pret Covid-19, un tā tas būs arī turpmāk. “Attiecībā uz bīstamām infekcijas slimībām nav iespējams nodalīt, proti, ārstēšanu nodrošināt vienai vai liegt citai iedzīvotāju grupai.

Infekcijas slimība apdraud visu sabiedrību, un, liedzot ārstniecību kādai iedzīvotāju grupai, tas ir apdraudējums ne tikai konkrētajam cilvēkam, bet arī visai sabiedrībai kopumā.

125

Ņemot vērā to, ka šī slimība turpina izplatīties, tas noteikti nebūtu īstenojams,” norāda Šneiders.

Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra "Gaiļezers" Toksikoloģijas un sepses klīnikas, kurā ārstē ar Covid-19 saslimušos pacientus,  ārste rezidente reanimatoloģe anestezioloģe Kristiāna Ulme stāsta, ka intensīvajā terapijā šobrīd atrodas daudz nevakcinētu Covid-19 pacientu, kuriem ir vissmagākā slimības gaita. Tie ir arī jauni pacienti, bez īpašām blakuslimībām, bet kuri slimo smagi, jo nav bijuši vakcinēti.

“Tas jautājums, vai nesegt nevakcinēto ārstēšanu, manuprāt, ir muļķīgs. Lai arī kā gribētos kaut kā cilvēkiem pievērst uzmanību un mudināt vakcinēties, tomēr visi mēs maksājam nodokļus un visiem ir tiesības saņemt ārstēšanos. Nevaram tagad sākt kādu diskriminēt, ja, piemēram, ārstējam arī bezpajumtniekus, kuri varbūt tos nodokļus nemaksā. Palīdzība ir jāsniedz visiem,” stāsta Ulme.

TVNET uzrunātie iedzīvotāji Rīgā uzskata, ka valstij būtu pienākums nodrošināt Covid-19 ārstēšanu nevakcinētajiem. Pretējās iniciatīvas īstenošana radītu vēl lielāku plaisu starp vakcinētajiem un nevakcinētajiem.

“Jā, valstij jāmaksā, jo es maksāju nodokļus. Es neatbalstu šo iniciatīvu. Tas ir tiešais pienākums medicīnai – interesēties par visām pusēm. Manuprāt, Covid-19 neatšķiras no citām slimībām. Tas, kas tagad notiek, ir ņirgāšanās par cilvēkiem,” stāsta Sandra, kura nav vakcinējusies pret Covid-19.

Savukārt Elizabete, kura ir vakcinējusies, uzsver: “Ja būtu tā, ka tiem, kas nav vakcinēti, pašiem jāmaksā par ārstēšanos, tas nostrādātu pilnīgi pretēji - sāktos lielāka pretestība. Bieži vien, ja uzspiež kaut ko, tad gribas vēl vairāk pretoties. Manuprāt, tā būtu arī ar vakcīnām, rastos vēl lielāka sabiedrības dalīšana.”

Epidemiologs Ņikita Trojanskis uzskata, ka šī iniciatīva ir pretrunā ar sabiedrības veselības pamatprincipu*, kas balsta savstarpēju uzticību starp valsti un cilvēku.

“Tas būtu nepareizi no valsts puses ņemt un sodīt tos, kuriem kaut kādu iemeslu dēļ neizveidojas uzticība šajās attiecībās, jo tā nav tikai šo cilvēku vaina, bet arī valsts vaina. Ja mēs skatāmies juridiski, tad, labi, tas ir pretrunā ar cilvēktiesībām uz veselības aprūpi, bet es domāju, ka tas nebūtu korekti. Tas tikai palielinātu ekonomisko nevienlīdzību. Kā mēs zinām, bieži vien tie cilvēki, kas nevakcinējas, pieder pie sociāli ekonomiski mazāk nodrošināta slāņa.

Ja mēs viņus iedzītu parādā par ārstēšanos, tas padarīs šo cilvēku izvēli nevakcinēties par tik lielu kļūdu, par ko viņi pēc tam maksās, ja viņi, protams, izdzīvos.

125

Cilvēkiem ir jābūt tiesībām uz kļūdu, kas pēc tam viņiem nemaksās, iespējams, nāvējošu finansiālu slogu,” viedokli pauž Trojanskis.

Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.-2027. gadam

5. Nevienlīdzības mazināšana un sociālā iekļaušana

Nevienlīdzība veselības aprūpē ir viena no mūsdienu lielākajām sociālajām, ekonomiskajām un politiskajām problēmām, un tās mazināšanai ir jābūt vienai no prioritātēm, veicinot veselības rādītāju atšķirību izlīdzināšanos starp vīriešiem un sievietēm, iedzīvotājiem atšķirīgās izglītības un ienākumu līmeņu grupās, dzīvojošiem dažādos reģionos un citās sociāli ekonomiskās grupās, to panākot ar konkrētu pasākumu īstenošanu. Tā ir arī sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupu mērķtiecīga iesaiste veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumos, lai uzlabotu šo iedzīvotāju zināšanas par veselību un viņu aktīvāku līdzdalību ar veselību saistītu lēmumu pieņemšanā.

Uz augšu
Back