Vēlēšanu badināšana ir kaite ar bīstamām sekām

Eiropas Latviešu apvienības prezidija locekle Elīna Pinto piedalās preses konferencē "Latvijai BŪT zaļai!", kuras ietvaros tiks atklāta šī gada "Lielās Talkas" kampaņa un ikviens aicināts aktīvi iesaistīties savas valsts sakopšanā. FOTO: Zane Bitere/LETA

Mūsu sabiedrības fizisko un garīgo veselību šobrīd bīstami apdraud Covid-19, un visi spēki tiek ieguldīti cīņā pret to vai nereti – cīkstiņos ap to. Tikmēr diemžēl viena no novārtā atstātajām jomām ir mūsu demokrātijas veselība. SKDS šā gada jūnijā ziņoja, ka 51% Latvijas iedzīvotāju nav apmierināti ar to, kā darbojas demokrātija. Pēc Eurobarometer jaunākajiem rādītājiem tikai 10% Latvijas iedzīvotāju uzticas Saeimai. Politiķu aprindās nupat izskanējis aicinājums publisko varu Covid-19 krīzes apstākļos nodot bruņoto spēku rokās, kas, ja vien nav pārpratums, Latviju nostādītu tādu valstu saimē kā Mjanma, Filipīnas vai Šrilanka. Tas rada bažas par demokrātijas izturētspēju Latvijā.

Demokrātija ir plašs jēdziens, bet šoreiz runāšu pavisam konkrēti par to stūrakmeni – vēlēšanām. Tuvojas 14. Saeimas vēlēšanas, un to nevar nepamanīt politikas aprindu zumēšanā; arī partijām piešķirtais valsts finansējums tiks likts lietā, lai rādītu politiķu labos nodomus.

Vienlaikus vēlēšanu aktivitātes līmenis Latvijā ar katru gadu krītas: 2018. gada Saeimas vēlēšanās vēlētāju aktivitāte bija 54,56% (zemākā Latgalē – 43,4% un ārvalstīs – 23,7%), bet 2020.gada pašvaldību vēlēšanās piedalījās vien 34,01% vēlētāju (zemākā Bauskas novadā – 27,4%).

Zema līdzdalība vēlēšanās vājina demokrātiju - mazina politiķu pārstāvnieciskumu un atbildīgumu un palielina atsvešinātības plaisu starp politiku un pilsoņiem. Tā tiešās sekas redzam jau šobrīd, kad valdības piedāvātajiem krīzes risinājumiem sabiedrība seko negribīgi vai neseko vispār.

2

Vēlētājus doties balsot pamatā motivē vai attur divi apsvērumi: ticība un ērtības. Proti, pirmkārt, tā ir ticība tam, ka balsot vispār ir jēga. Abstraktās frāzes par “pilsoņa pienākumu” uzrunā vairs vien reto apzinīgo. Pēc Centrālās vēlēšanu komisijas lūguma SKDS šī gada septembrī veiktā vēlētāju attieksmju aptauja liecina, ka vēlētājus balsot motivētu pirmām kārtām tas, “ja ievēlētie deputāti, partijas pildītu priekšvēlēšanu solījumus” (30.3%) un “ja būtu iespēja atsaukt ievēlētos deputātus, kuri strādā slikti vai zaudējuši uzticību” (26.1%).

Pret vēlēšanām kā obligātu pienākumu iebilst 73,5% respondentu. Šis rāda, ka ticība vēlēšanu jēgai ir pirmām kārtām pilsoņa un politiķa ikdienas uzticēšanās un atbildīguma lieta, un te vēl ir daudz darāmā ir mūsu politiķiem un partijām. Cilvēki pieprasa, lai vēlēšanas būtu reālas, ne rituālas.

Otrkārt, balsot motivē arī vēlēšanu ērtība – iecirkņu pieejamība un tas, cik vienkārši un saprotami, kā arī drošticami ir vēlēšanu praktiskie risinājumi. Šajā straujajā un informācijas pārbagātības laikmetā galvenā cīņa norit par cilvēku uzmanību. Reklāmas, mediju un tirdzniecības nozare jau ir apzinājusies, ka katrs papildu klikšķis mazina darījuma iespēju.

Līdzīgi arī katrs praktiskais šķērslis, meklējot informāciju, iecirkni vai kādu citu balsošanas rīku, mazina iespēju, ka vēlētājs nodos savu balsi. Tamdēļ ir būtiski, lai vēlēšanu kārtība būtu atbilstīga vēlētāju mūsdienu paradumiem. Tai jāiet līdzi laikam, proaktīvi virzot praktisko informāciju, atspēkojot aizspriedumus vai dezinformāciju, paredzot mūsdienīgus un lietotājiem draudzīgus risinājumus, tostarp digitālajā vidē.

Tā, piemēram, papildus jau labi zināmajai Igaunijas internetbalsošanas praksei i-balsošanu likumā nupat paredzējusi arī Lietuva, un Portugāle to 2022. gadā izmēģinās savu diasporas vēlētāju lokā. Par spīti plaši apspriestajiem drošības riskiem šos soļus pretim vēlētājiem spert ir motivējis Covid19.

Starptautiskais demokrātijas un vēlēšanu institūts (IDEA) apkopojis ziņas, ka Covid-19 ietekmē vēlētāju aktivitāte kritusies 64% valstu, vidēji par 10,2%; taču 36% valstu līdzdalība ir kāpusi, un pamatā tas ir, pateicoties proaktīviem vēlētāju atbalsta pasākumiem – no plašākām iepriekšējās balsošanas iespējām līdz automatizētiem un epidemioloģiski drošiem vēlēšanu iecirkņiem (piemēram, t.s. “drive-in” iecirkņi Lietuvā) vai pat i-balsošanas risinājumiem.

IDEA norāda, ka vismaz daļa no šiem risinājumiem ir aprobējami un paturami arī post-Covid apstākļiem. Proti, sagaidāms, ka vēlēšanu norise būs jānodrošina arvien daudzveidīgāku un biežāku krīžu apstākļos: tās var veidoties gan citu epidemioloģisku uzliesmojumu, gan enerģētikas un datu tīklu pārslodzes, gan klimata pārmaiņu seku vai ļaunprātīgu kiberuzbrukumu rezultātā.

IDEA ieskatā valstu centrālajām vēlēšanu iestādēm tāpēc ir nepieciešami pietiekami un autonomi resursi – gan finansiāli, gan tehnoloģiski, gan cilvēkresursi – lai šādos apstākļos spētu darboties elastīgi un uzturēt vēlēšanu uzticamību, drošumu un pieejamību.

Tikmēr Latvijas vēlēšanu norises motoram – Centrālajai vēlēšanu komisijai – 2022. gada valsts budžeta projektā ir likts savilkt jostu pat vairākas reizes ciešāk nekā kaimiņiem Lietuvā un Igaunijā. Tas ne vien neļauj vēlēšanu procesam attīstīties, bet pat apdraud tā pilnvērtīgu īstenošanu jau nākamgad.

2

Valdības līmenī finansiāli ir atbalstīta tikai viena CVK prioritāte – praksē ieviest elektronisko tiešsaistes reģistru, par to šoruden lēma Saeima.

Vēstulē Saeimai un valsts augstākajām amatpersonām CVK nu lūdz tomēr paredzēt arī papildu finansējumu, kas ļautu:

(i) atbilstoši šodienas izmaksām palielināt atalgojumu un ēdināšanas izdevumu kompensāciju pašvaldību vēlēšanu komisiju un vēlēšanu iecirkņu komisiju locekļiem un darbiniekiem,

(ii) stiprināt iestādes IT kapacitāti un nodrošināt vēlēšanu IT sistēmu uzturēšanu, tai skaitā drošības auditu veikšanu,

(iii) nodrošināt vēlēšanu vadības sistēmas tehnisko pavadīšanu un lietotāju atbalstu,

(iv) īstenot komunikācijas pasākumus vēlētāju līdzdalības veicināšanai,

(v) izgatavot Saeimas vēlēšanu materiālus un veikt to piegādi pašvaldībām.

Vēstulē norādīts, ka bez šādiem resursiem CVK varētu nākties samazināt vēlēšanu iecirkņu skaitu gan reģionos, gan ārvalstīs; balsu skaitīšanu veikt manuāli un protokolēt rokrakstā, protokolus pārbaudot un apkopojot to ziņas vairāku nedēļu garumā; neizgatavot vēlēšanu iecirkņu un kabīņu plakātus un norādes uz iecirkņiem vai arī drukāt mazāk vēlēšanu zīmju un aplokšņu; un nebūs iespējas informāciju par vēlēšanām sniegt komercmedijos, kā arī garantēt vēlēšanu IT sistēmu drošību un lietotājdraudzīgumu. Tā ir skumja aina, kas neatbilst Latvijas kā pašpasludinātās digitālās lielvalsts tēlam.

Kāpēc CVK pieprasījums valdībā netika akceptēts? Grūti pamatot šādu badināšanu, īpaši laikā, kad “naudas ir vairāk kā jebkad” un kad nākamās vēlēšanas klauvē pie durvīm. Viens pieņēmums no ilgākiem vērojumiem ir, ka CVK neatkarības garantijas diemžēl ir arī tās lāsts. Gan cīniņos par budžeta finansējumu, gan plašākos jautājumos par vēlēšanu sistēmas attīstību CVK trūkst spēcīgas pārstāvības un sabiedroto valdībā.

2

Ar vēlēšanām saistītas pilnvaras ir izkaisītas starp vairākām ministrijām – Tieslietu ministriju (normatīvi), Iekšlietu ministriju (reģistri), Vides un reģionālās aizsardzības ministriju (IKT), arī Kultūras ministriju (saliedētība un līdzdalība). Valsts prezidenta aprūpēto “konstitucionālo orgānu” lokā CVK arī nav, pat ja būtiskākais no tiem – Saeima, bez CVK darbības nemaz nevarētu tikt izveidots.

Turpinot uztvert CVK kā “tehnisku” institūciju ar “tehnisku” budžetu, būs grūti pārvarēt izaicinājumus no vēlētāju apātijas un dezinformācijas līdz digitalizācijai vai pat kiberuzbrukumu draudiem. Bez tam pasaulē pašlaik tiek izmēģināti arvien jauni līdzdalības formāti, lai uzturētu cilvēku drūpošo saikni ar politiku arī vēlēšanu starplaikā.

Neskatoties uz to, Latvijas varas struktūrā tā arī nav paredzēta skaidra un pienācīga vieta t.s. vēlēšanu un līdzdalības valstspolitikai, kas šodienas mainīgajā pilsoniskajā telpā stiprinātu tiltus starp pilsoņiem un valsti. Latvijas sabiedrība ir tik sašķelta, ka šie tilti mums daudzviet būtu jābūvē no jauna, uz vēl karstām vairākkārtējas vilšanās un bezspēcības sajūtas krāsmatām.

Ja ieguldām miljonus dzelzsbetona tiltos, ir svarīgi neaizmirst arī par šiem netveramajiem pilsoniskajiem tiltiem. Vēlēšanu norises nodrošinājums mūsdienās ir valsts stratēģiskā infrastruktūra tikpat lielā mērā kā tie paši tilti, ceļi vai lidostas – tas ir, kamēr vien mūsu valsts balstās uz demokrātijas pamatiem.

Un līdz ar to vēlēšanu motors CVK būtu atbilstoši aizsargājams, uzturams, attīstāms un finansējams. Saeimai vēl ir iespēja šajās dienās lemt par to 2022. gada budžetā, un pēcāk noderīga būtu arī saturīga un tālredzīga saruna par to, kā varam vēlēšanas padarīt par kodolu plašākam un noturīgam līdzdalības ietvaram ar jēgu gan katram cilvēkam, gan valstij kopumā.

Uz augšu
Back