Kā es atradu Dievu un mainīju DNS

FOTO: TVNET

Pagājis gads, kopš tiešsaistes žurnāls KLIK nodots lasītāju vērtēšanai. Piekritīsiet, ka tas bija gads, kas pavadīts paralēlajā realitātē. Vismaz man daudzreiz gribējās sev iekniebt, lai pārliecinātos, ka nesapņoju. Pandēmijas matricā daudzas tēmas, kurām būtu pievērsusies "iepriekšējā dzīvē", zaudēja jēgu, tāpēc manos rakstos pārliecinoši priekšplānā izvirzās sīkais draņķa vīruss, kuru lieku reizi pat piesaukt negribas, un visi rituālie danči ap to.

Jaunā realitāte iejaucās ne vien rakstu saturā, bet arī mūžsenajā veidā, kā top publikācijas - vienalga, uz pergamenta, papīra vai klēpjdatorā. Ja aizgājušajā gadā saskaitītu dienas, ko esmu pavadījusi (godīgi strādājot) pidžamā neizkāpjot no gultas, cipars tuvotos 300. Piedotiet, labs daudzums KLIK rakstu top uz grīdas, kājām gaisā - visādi, tikai ne tā, kā pieklājas. Kad uz rokas sāk vibrēt telefons, tas nozīmē, ir rīts - skaips un citi virtuālie "caurumi" atdzīvojušies. Izbāžu degunu no spilveniem, izlasu ziņas, pagatavoju kafiju un atgriežos pushorizontālā stāvoklī. Reiz citā dzīvē gāju aukstā dušā, vingroju, virināju skapi kleitas meklējumos un zīmēju acis.

Tagad intervijām zūmā, ja nervi tur, vari pieslēgties kaut peldbiksēs, jo ekrānā tu esi tikai biste, bet dažreiz izskaties kā pēcnāves maskas.

13

Kad pārāk bieži tiecies digitālajā pasaulē, zemapziņā iezogas ideja, ka cilvēciskās būtnes ir plakanas, miglainas un atgādina bērnībā no krāsainiem žurnāliem izgrieztos cilvēciņus, ko man patika iedzīvināt visādos tēlos.

Visā šajā ikdienā, kas aizvien vairāk sāka līdzināties sliktam amatierteātrim, ko režisē kaut kāds sikspārņa, pandulīna vai vieglprātīga ķīniešu zinātnieka dzērumā no laboratorijas iznests vīruss, ar interesi sekoju tam, ko virusoloģijā dara mūsu un pasaules gaišākie prāti. Tā nu, es jums teikšu, ir īsta maģija! Mūsdienu zinātnē notiek tik daudz aizraujošu, neticamu un, jā, brīnumainu lietu, ka uz to fona visa tā mistikas draza kopā ar sazvērestības šīzu ir primitīvas pasaciņas. Toreiz nekādu vakcīnu pie horizonta vēl nebija, bet par vakcīnu izstrādi man intervijā jau stāstīja Latvijas biomedicīnas pētījumu un studiju centra izcilie zinātnieki - Jānis Kloviņš un Kaspars Tārs.

2020.gada 26.decembrī četros no rīta pamodos ar pārliecību: šodien ir TĀ diena, kad šis murgs beigsies. Ziemas rīta melnumu punktoja lielas, baltas sniegpārslas, un es skrēju sagaidīt pirmo "BioNTech/Pfizer" vakcīnu kravu. Jutos atvieglota - vēl mazliet un dzīve uzņems apgriezienus!

Es pat iztēloties nevarēju, ka tieši šajā brīdī, tā teikt, kā zvaigznīte iemirgojās, kā sveces liesmiņa iedegās globāli masu murgi, kas drīz vien bija klāt vagoniem.

13

Vienlaikus ar jaunu ēru kosmosa vēsturē - latviešiem, kas izturēja Eiropas Kosmosa aģentūras pirmo astronutu atlasi, NASA "Artemis" programmu lidojumam uz Mēnesi, "pa ceļam" uz Marsu, un kosmiskā tūrisma sezonas atklāšanu, plašumā vērsās kopš viduslaikiem nepieredzēta tumsonība, bet reizēm kļuva baisi - jutos kā lielā klīniskās psihiatrijas eksperimentā. Nepārprotiet, es nerunāju par privātu izvēli vakcinēties vai nē, kas vairumā gadījumu tomēr raksturo attieksmi ne tikai pret līdzcilvēkiem, bet arī mūsu planētu, ko esam bezprātīgi nolietojuši - bet gan par to informatīvo pseidodebilitāti, kurā histēriski ģenerējas aizvien idiotiskākas idejas.

Mana "mīļākā" ir par to, ka no "eksperimentālās" vakcīnas (bet iespējams no 5G viļņiem vai Sorosa "ļaunās acs") DNS dubultspirālei pievienojas trešā.

13

Dzīve tomēr turpinājās un vasara cerīgi sākās ar pašvaldību vēlēšanām, kurām pievērsos ar entuziasmu, bet beigās izrādījās, ka tās lasītājus tā īpaši neinteresē. Braukājot pa Latviju, Alūksnes novada pašā galā - Pededzē uzdūros savdabīgam kultūras un tradīciju sajaukumam, kur dzīvo neliela etniska grupa seti. Es to nezināju. Vispār ir tā, ka aizbrauc uz kādu mazu, nomaļu ciemu, bet tur - vou, tāda vēsture atklājas!

Vasara nesaudzīgi uz nokaitētas cepešpannas uzmeta mūsu zombijbālās miesas ar, hmm... dažiem uzēstajiem kilogramiem, ko gribi, negribi, bija jāiespīlē mikroskopiskās lupatiņās. Sākās dīvaini kukaiņu uzbrukumi un veikalos tika izpirkti visi ventilatori. Sapratu, ka pienācis laiks meklēt Dievu. Kur to atrast? Protams, ka starp bezpajumtniekiem! Šī publika ir bez maskām - tavas cilvēcības mēraukla, kurā kā melnajā spogulī ieraudzīt sevi.

Pirms mēneša mani uzrunāja vairāki liepājnieki, kas bija ierauti neticamā deviņdesmito gadu stila afērā. Dzīvokļu vietā viņi bija nopirkuši "tukšu gaisu" un nu viņus no tikko izremontētajām mājām izliek.

Šķetinot uzticēšanās, melu, cerību, līgumu un juridisko pretrunu mezglus, sajutu, cik "mazais cilvēks" joprojām ir neaizsargāts, cik birokrātiskā mašīna bezkaislīga un sarūsējusi, cik bezatbildīgi cilvēki, kuru rokās ir vara.

13

Ne jau vīruss ir mūsu pretinieks - tie esam mēs paši - tas, ko nodarām sev, citiem, valstij, kurā dzīvojam, un planētai.

Vispār ar vīrusu ir tāda interesanta filozofiska sakritība. Viena no galvenajām saslimšanas pazīmēm ir garšas un ožas zaudēšana. Krievu valodā “вкус” nozīmē, gan garšu, gan gaumi, līdzīgi kā angļu “taste” var interpretēt arī kā stilu.

Bet, ja cilvēki zaudē gaumi - politisko, cilvēcisko, sociālo, literāro, baigās ziepes ir garantētas. 

13

Tāpēc, klau, sijāsim informāciju un neļausimies digitālajai demencei, bez sāta patērējot visādas draņķības.

Tiekamies KLIK!

Uz augšu
Back