Starp anšoviem un cūkām: kāda ir cilvēka vieta barības ķēdē?

FOTO: Unsplash

Lauvām, vilkiem un haizivīm ir viena kopīga lieta: tie ir izcilākie plēsēji pasaulē. Šie dzīvnieki pārtiek gandrīz tikai no gaļas. Izņemot retus gadījumus, šiem dzīvniekiem nav dabisko ienaidnieku. Tikai cilvēks. Tādā gadījumā, vai tas nozīmē, ka mēs atrodamies barības ķēdes augšgalā?

Atbilde ir atkarīga no tā, kā tu definē plēsēju. Proti, vai tas nogalina, lai paēstu, vai vienkārši slepkavo citus dzīvniekus? Svarīgi ir arī tas, par kādiem cilvēkiem mēs runājam – aizvēsturiskajiem jeb modernajiem?

“Ekoloģijā jeb mācībā par to, kā organismi vidē mijiedarbojas viens ar otru, cilvēku vieta barības ķēdē nav atkarīga no tā, kas mūs ēd vai neēd, vai ko mēs nogalinām. Tā ir pilnībā atkarīga no tā, ko mēs ēdam. Ņemot vērā šo definīciju, atbilde uz augstākminēto jautājumu ir – cilvēks nav plēsējs numur viens, jo mēs neēdam visu, ko nogalinām,” izdevumam “Live Science” skaidroja biologs Silvens Bonhomo.

Bonhomo ar kolēģiem nolēma izpētīt, kāda ir cilvēka īstā vieta barības ķēdē, jeb kāds ir cilvēka trofiskais līmenis. Zinātnieki izšķir piecus trofiskos līmeņus, no kuriem pirmajā līmenī ir augi un citas būtnes, kas enerģiju iegūst no saules gaismas, savukārt otrajā līmenī ir zālēdāji. Trešajā līmenī ir dzīvnieki, kuri ēd tikai zālēdājus, bet ceturtajā līmenī ir tie dzīvnieki, kuri ēd zālēdāju ēdājus. Ceturtajā līmenī ir visēdāji, kuri tiek sadalīti sīkākos līmeņos. Piemēram, ja dzīvnieks ēd 50% augus un 50% zālēdājus, tad viņš būs 2,5 līmeņa visēdājs.

Pētījumā, kas 2013. gadā publicēts zinātniskajā žurnālā “Proceedings of the National Academy of Sciences”, noskaidrots, ka dienā vajadzīgās kalorijas cilvēks 80% iegūst no augiem un 20% no gaļas un zivīm. Tātad mūsu trofiskais līmenis ir 2,21, un mēs atrodamies kaut kur starp anšoviem un cūkām.

Protams, cilvēka trofiskais līmenis ir atšķirīgs dažādās pasaules vietās. Piemēram, Burundi cilvēka uzturā ir 96,7% augu, tātad tur cilvēka trofiskais līmenis ir 2,04. Savukārt Islandē cilvēks pārtiek no 50% gaļas, kas nozīmē to, ka tur cilvēka trofiskais līmenis ir 2,57.

Skaidrs, ka cilvēks citiem dzīvniekiem ir krietni bīstamāks nekā anšovi vai cūkas. Daži zinātnieki uzskata, ka cilvēka spiediens uz citiem dzīvniekiem mūs padara par superplēsējiem. 2015. gada pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā “Science”, pētnieki salīdzināja mednieku un zvejnieku aktivitāti ar citiem sauszemes un jūras plēsējiem. Atklājās, ka kopumā cilvēks nogalina 14 reižu vairāk nekā jebkurš cits plēsējs.

“Ja palūkojas, kāda ir mūsu ietekme uz savvaļas dzīvību, tad redzams, ka tā ir milzīga,” piebilda Bonhomo.

Lielākoties mēs nenogalinām dzīvniekus, lai tos apēstu. Piemēram, lauvu populācija sarūk tāpēc, ka cilvēka darbības dēļ izzūd to apdzīvotā vide. Arī zvejnieki lielu daļu nozvejoto zivju iesviež atpakaļ okeānā.

Tālākā vēsturē neatbilstība starp cilvēka nogalināto un apēsto bija mazāka. Aizvēsturē cilvēki vismaz divus miljonus gadu pārtika gandrīz tikai no gaļas. Pētnieki arī noskaidrojuši, ka cilvēks fiziski ir līdzīgāks gaļēdājiem nekā zālēdājiem. Piemēram, cilvēka kuņģis ir paredzēts, lai sašķeltu sarežģītus proteīnus un nogalinātu bīstamas baktērijas. Turklāt augsts tauku līmenis var palīdzēt izturēt ilgākus bada periodus, līdz rodas iespēja atkal nogalināt.

Pa barības ķēdi lejup cilvēks noslīdēja dažu izmaiņu dēļ. Pirmkārt, izzuda lielie dzīvnieki, piemēram, mamuti. Tajā pašā laikā cilvēks sāka attīstīt rīkus un tehnoloģijas, kas ļāva pārtikā vairāk izmantot augus. Piemēram, akmens rīkus, ar kuriem apstrādāt graudus. Rezultātā uzplauka zemkopība.

Ja arī mēs reiz bijām galvenie plēsēji pašā barības ķēdes augšgalā, tas nenozīmē, ka mums atkal par tādiem jākļūst.

Uz augšu
Back