Divas vienotas, bet tik atšķirīgas dzīves – dvīņu Anastasijas un Aleksandras izaicinājums ir piedzīvot katrai savu invaliditāti: vienai māsai vājredzību, otrai –dzirdes traucējumus. Šis ir stāsts par meiteņu mammas Ludmilas neatlaidību, spītu un cerību par spīti priekšlaicīgu dzemdību sekām dot meitām iespēju dzīvot, nevis izdzīvot.
Ludmila par Anastasijas un Aleksandras mammu kļuva 20 gadu vecumā. 28. grūtniecības nedēļā viņa piedzīvoja priekšlaicīgas dzemdības, kas atstāja nedzēšamas sekas abu meitu veselībā. Kopš meitu dzimšanas ģimenei nācās pieņemt bērnu invaliditātes izaicinājumu. Pēc dzemdībām abas jaundzimušās trīs mēnešus pavadīja Bērnu klīniskā universitātes slimnīcas priekšlaicīgi dzimušo bērnu nodaļā, kur tika veikta meiteņu veselības stāvokļa izpēte, kā arī pirmās operācijas.
Meitenes no slimnīcas tika izrakstītas jau ar izteiktiem traucējumiem – vienai tika konstatēta vājredzība, otrai - dzirdes traucējumi.
Anastasijai redze pasliktinājās neveiksmīgas operācijas rezultātā, vēlāk vienai acij attīstoties jau līdz glaukomas stadijai: redzes centrs tika nobīdīts sāņus, acij liedzot iespēju acij pilnvērtīgi fokusēties. Ņemot vērā arī traumētu redzes tīkleni un acs nervu, meitenei šie traucējumi rezultējās vizuāli nefiksētā acu šķielēšanā. Anastasija piedzīvoja deviņas acu operācijas, kas tika veiktas Sanktpēterburgā.