Ekonomisti, investori un politiķi pauduši bažas, ka vairāk nekā 30 gadi izaugsmes, ko palīdzējusi sasniegt globalizācija, tuvojas beigām. Turklāt pastāv bažas, ka tirdzniecības apjoms var dramatiski sarukt, ņemot vērā Krievijas iebrukumu Ukrainā, kā dēļ daudzas kompānijas cenšas būvēt “drošas un noturīgas sistēmas”, lai vairs nebūtu pilnībā jāpaļaujas uz globālo piegāžu tirgu.
Kā vēsta “Financial Times”, tā nebūs pirmā reize, kad globāla krīze radīs jaunas tendences globālajā tirdzniecībā. Tirdzniecības izaugsme ļoti strauji saruka 2008.-09. gada krīzes laikā un pēc tās, lai gan pirms tam bija vērojams ārkārtīgi augsts izaugsmes temps. Globalizācijas agrīnāko ēru, kas tiek saistīta ar industriālo revolūciju un zelta standarta valūtu režīmu, aprāva Pirmais pasaules karš. Toreiz globālajai tirdzniecībai bija nepieciešamas ilgas desmitgades, lai atgūtos, jo 1914. gada tirdzniecības līmenis tika sasniegts tikai septiņdesmito gadu vidū.
Mūsdienās globalizācijai ir jauni izaicinājumi, kas draud šo fenomenu izskaust pavisam. Piemēram, konkurences ietekme, piegāžu ķēdes un attīstīto ekonomiku problēmas.
Ģeopolitiskais spiediens liecina par to, ka pasaule sliecas uz deglobalizāciju. Turklāt tirdzniecības apjoms tik tikko bija sācis atkopties pēc Covid-19 pandēmijas radītajām sekām, taču priekšā gaidāmas jaunas barjeras.
“BlackRock” vadītājs Lerijs Finks jau martā sacīja, ka karš Ukrainā iezīmē globalizācijas beigas. Uzņēmumi un valdības arvien vairāk meklēs iespējas, kā mazināt savu atkarību no citām valstīm, un meklēs iespējas, kā pašām izdevīgāk dzīvot tālāk.
“BNY Mellon Investment Management” galvenais ekonomists Šamiks Dars norāda, ka tirdzniecības tendences būs lielā mērā atkarīgas no liela politiskā spēka atgriešanās, kā arī no dažādu draudzīgo valstu tirdzniecības blokiem.
“Pat ja arī Krievijas karš Ukrainā būs relatīvi īss, pastāvošā starptautiskā ekonomiskā arhitektūra joprojām būs lielā mērā atkarīga no lieliem, politiskiem jautājumiem. Tāpēc valdības nākotnē, visticamāk, kā primāros izvēlēsies drošības jautājumus, nereti ignorējot dažādus acīmredzamus ekonomiskus ieguvumus,” skaidro Dars.
“UniCredit” ekonomiskais padomnieks Eriks Nīlsens sacīja, ka “mēs neizbēgami virzāmies pretim ilgstošam deglobalizācijas periodam – procesam, kas cels cenas un izmaksas gan precēm, gan pakalpojumiem”.
Finanšu nozares amatpersonas vienmēr ir bijušas tiešas savos brīdinājumos, taču Anglijas Bankas vadītājs Endrjū Beilijs pagājušajā nedēļā sacīja, ka “pasaule ir izaicinājumu priekšā”, runājot par iespējamu tirdzniecības fragmentēšanos, kas būs daudz izteiktāka nekā globālās finanšu krīzes laikā, kad valstis centās izvairīties no dažādiem jauniem tarifiem un citiem apgrūtinājumiem.
Nē. Jaunākie Nīderlandes Ekonomiskās politikas analīzes biroja dati liecina: lai arī ir bijis neliels kritums tirdzniecībā no Ķīnas un citām attīstības ekonomikām janvārī (augsto importa cenu dēļ), kopumā globālais tirdzniecības apjoms sasniedza rekordaugstu līmeni – aptuveni par 9% pārsniedzot pirmspandēmijas līmeni 2019. gada decembrī.
Vēl ir arī citi spēcīgi indikatori. Konteinerkravu pārvadājumu apjoms ir samazinājies kopš Krievijas sāktā kara Ukrainā, taču joprojām šie rādītāji ir divas reizes augstāki nekā pirms gada. Arī ostas katrā pasaules reģionā ziņo par lielu kravu apjomu, kā arī sastrēgumiem loģistikā.
“Tie nav tikai kravu sastrēgumi ostās. Ir problēmas arī uz sauszemes... Mums nav pietiekami daudz noliktavu, nav arī pietiekami daudz šoferu,” izdevumam “Financial Times” skaidroja Pasaules Tirdzniecības organizācijas vadītāja Ngozi Okondžo-Iveala. Viņa piebilda, ka problēmas ar piegāžu ķēdēm būs aktuālas “vēl kādu laiku”.
Tas liek uzdot jautājumu – ja reiz tirdzniecība ir spēcīga, kas tad rada problēmas? Īsumā – ir vairāki problemātiski faktori. Spēcīgs pieprasījums, augstas piegāžu cenas, paaugstināti tarifi, kā arī sankcijas pret Krieviju saistībā ar tās sākto karu Ukrainā. Tas kompānijām liek arvien vairāk domāt par loģistikas ķēžu pārkārtošanu un noturību sarežģītajos laikos. Pašreizējais modelis, kurā nepārtraukti tiek apmierināts pieprasījums pēc dažādām lietām un pakalpojumiem, pieredz lielas grūtības, ko radījusi pandēmija, dabas katastrofas un tagad arī karš.
Arī Anglijas Banka norāda, ka uzņēmumi Lielbritānijā arvien aktīvāk sāk pārskatīt savus loģistikas plānus un tiek meklētas racionālākas iespējas atbildēt uz neskaitāmajiem izaicinājumiem. Tāpat pastāv bažas, ka turpmāk importam būs vairāk ierobežojumu, jo populistu valdības visā pasaulē meklē iespējas, kā koncentrēt spēkus uz valsts iekšējām ambīcijām. Līdzīgi, kā to darīja bijušais ASV prezidents Donalds Tramps ar “Amerika pirmajā vietā”.
Rietumvalstu noteiktās sankcijas, kas paredz bloķēt Krievijas piekļuvi ārvalstu valūtu rezervēm, liecina, ka valstīm nav īpaši droši glabāt savas ārvalstu valūtu rezerves dolāros. Tas, protams, gadījumā, ja kādu dienu tiks pastrādāts kas tāds, kā dēļ ASV varētu noteikt sankcijas.
“Sankcijas noteikti palielinās arī pieprasījumu pēc “dedolarizācijas”, piemēram, Ķīnai pārņemot iniciatīvu un mēģināt panākt plašāku juaņu izmantošanu starptautiskajos norēķinos, piemēram, ar sev draudzīgajiem tirdzniecības partneriem,” sacīja “Citigroup” Āzijas ekonomikas nodaļas vadītāja Džoanna Čua.
Globalizācijas kritiķi pauduši, ka globalizācijas dēļ attīstītā pasaule ir zaudējusi ļoti daudzas darba vietas un pieredzējusi lielu nevienlīdzības pieaugumu. Tas ir attiecināms gan uz bagātākajām valstīm, gan uz ne tik turīgām valstīm. Tomēr ir pierādīts, ka tehnoloģiju attīstība, nevis tirdzniecība radīja zemāku nodarbinātību ražošanas nozarē. Globalizācija, savukārt, ir spējusi paaugstināt efektivitāti un produktivitāti.
Lielākie ieguvēji pēdējo 30 gadu laikā ir bijušas attīstības ekonomikas, kas strauji spējušas integrēties pasaules ekonomikā un paaugstināt savus dzīves standartus. Šīs ekonomikas ir nodrošinājušas globālo izaugsmi 60% apmērā no kopējās globālās izaugsmes, kamēr 80. gados šis rādītājs bija nepilni 40%.
Arī galējas nabadzības rādītāji ir būtiski kritušies, it īpaši Āzijas valstīs, kas kļuvušas par nozīmīgu globālās ekonomikas spēlētāju. Piemēram, 1990. gadā galējā nabadzībā dzīvoja 1,9 miljardi cilvēku, bet 2018. gadā šis rādītājs bija sarucis līdz 650 miljoniem. Tomēr pandēmijas un kara Ukrainā dēļ šis rādītājs varētu arī pieaugt.
Cilvēki ar zemākiem ienākumiem attīstītajās ekonomikās tiek uzskatīti par zaudētājiem lielākas konkurences dēļ, lai arī daudzviet kritās gan preču, gan pakalpojumu cenas.
Deglobalizācija varētu samazināt kompāniju efektivitāti, ceļot cenas un mazinot konkurenci. No tā vairāk varētu ciest nabadzīgākās valstis, kā arī starptautiskie investori, kuri “investē vietās, kurās visā pasaulē izceļas ar ļoti vāju procesu caurspīdīgumu”.
Paredzams, ka ekonomiskā izaugsme tuvākās desmitgades laikā kļūs lēnāka, un deglobalizētajā pasaulē būs jauna tendence – daudz piesardzīgāka tirdzniecības politika, atšķirībā no tās, ko mēs pieredzējām pēdējos 30 gadus.
