Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments 10.maijā ir atcēlis Administratīvās rajona tiesas spriedumu, ar kuru daļēji apmierināts SIA "Skonto būve" pieteikums, uzdodot Latvijas Universitātei (LU) atlīdzināt būvuzņēmumam neiegūto peļņu 827 720 eiro apmēra, informē tiesa.
Lieta nodota jaunai izskatīšanai Administratīvajā rajona tiesā.
Šajā lietā strīds ir par to, vai LU, pieļaujot pārkāpumu publiskā iepirkumā saistībā ar Akadēmiskā centra būvniecību, ir nodarījusi "Skonto būve" zaudējumus un vai līdz ar to "Skonto būve" pienākas zaudējumu atlīdzinājums. Tas, ka LU ir pieļāvusi pārkāpumu minētajā iepirkuma procedūrā, jau ir konstatēts ar spēkā stājušos tiesas spriedumu citā lietā.
Tiesa, kopsēdē izskatot LU kasācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas spriedumu, atzina, ka spriedums ir atceļams, jo zemākas instances tiesas secinājums par atlīdzināmo zaudējumu apmēru nav pamatots ar vispusīgi un pilnīgi pārbaudītu pierādījumu analīzi. Vienlaikus tiesa par nepamatotiem atzina vairākus kasācijas sūdzības argumentus, kas saistīti ar jautājumu, vai pieteicēja iepirkuma tiesiskas norises rezultātā būtu uzvarējusi strīdus iepirkumā.
Tiesa arī uzsvēra, ka Satversme un citas tiesību normas paredz tiesības personām saņemt atlīdzinājumu par tiem zaudējumus, kurus radījusi prettiesiska iestādes rīcība, un tāpēc nepiekrita LU apgalvojumam, ka publisko iepirkumu procedūrā nodarītu zaudējumu gadījumā atlīdzinājums būtu piešķirams vienīgi tad, ja tiktu konstatēts, ka iestādes pārkāpums ir būtisks un saistīts ar iestādes ļaunprātīgu rīcību.
Tiesā skaidroja, ka neiegūtā peļņa ir viens no atlīdzināmiem zaudējumu veidiem, kas var rasties gadījumā, ja ar iestādes prettiesisko rīcību cietušajam ir liegta iespēja iegūt mantisku labumu, kas tiktu saņemts, ja tiesību aizskārums nebūtu noticis. Tomēr zaudējumu esība jākonstatē, izvērtējot lietā gūtos pierādījumus, un nav pieļaujams secinājumu par zaudējumu esību izdarīt, balstoties tikai uz pieņēmumiem. Tādējādi cietušajai personai ar pierādījumiem jāspēj pamatot zaudējumu - neiegūtās peļņas apmēru, savukārt tiesai ir pienākums pārbaudīt šo pierādījumu ticamību un atbilstību faktiskajiem apstākļiem.
Tāpat tiesa piekrita kasācijas sūdzības argumentam, ka tiesai, balstoties uz lietā esošo finanšu jomas lietpratēja novērtējumu un secinot, ka tas pats par sevi ir pietiekams pierādījums tam, kādu peļņu pieteicēja ticami varēja gūt, spriedumā bija jāatspoguļo savi apsvērumi, kuru dēļ tā nonākusi pie konkrētā secinājuma, tostarp atbildot uz LU iebildumiem.
Tiesa arī secināja, ka tiesa pieļāvusi pārkāpumu, jo nav sniegusi atbildes uz citiem LU argumentiem par to, kāpēc lietā esošie pierādījumi nav pietiekami, lai pierādītu zaudējumus pieteicējas norādītajā apmērā.
Tiesā arī uzsvēra, ka zaudējumu atlīdzināšanas jēga ir pēc iespējas nodrošināt, lai pēc zaudējuma atlīdzināšanas cietušā stāvoklis būtu tāds, kāds tas būtu, ja prettiesiskā rīcība nebūtu notikusi. Savukārt tas, ka pieteicēja attiecīgajos gados ir spējusi gūt ienākumus un pat peļņu no citu projektu īstenošanas, nenozīmē, ka tiesiskas strīdus iepirkuma norises gadījumā pieteicēja nebūtu guvusi vēl lielākus ienākumus.
Tas, kāda apmēra zaudējumus iestādes prettiesiskā rīcība pieteicējai radījusi, noskaidrojams, pienācīgi izvērtējot pierādījumus.
