Nauda runā ⟩ Ārlietu ministrija: efektīvākais darbs par mazākajiem līdzekļiem

Ārlietu ministrija: efektīvākais darbs par mazākajiem līdzekļiem
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments

Ar Krišjāņa Kariņa (JV) valdību ir aizvadīti četri gadi, un ir pienācis laiks rezumēt, kas ir paveikts labi un kas būtu bijis jāpaveic labāk. Par paveikto ārpolitikā, iekšpolitikā un citās nozarēs raidījumā “Nauda runā” diskutēja investīciju baņķieris, “Prudentia” dibinātājs, uzņēmējs Ģirts Rungainis, politologs Filips Rajevskis, kā arī Latvijas Ārpolitikas institūta direktora pienākumu izpildītājs un Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes docents Kārlis Bukovskis.

Četri gadi ārpolitikā

Pirms četriem gadiem aktuālas bija norises, par kurām mēs jau esam aizmirsuši, respektīvi, vēl pirms kovida un Krievijas iebrukuma Ukrainā. Viena no šādām lietām ir “Brexit”. Šajos četros gados jāņem vērā divi elementi. Viens no tiem - pastāvīgā cīņa par Rietumu vietu pasaules politikā, kā arī mūsu pašu pozīcijas Eiropā un Rietumeiropā stabilizācija.

“Otrkārt, ir jāņem vērā arī mūsu pašu ārpolitikas evolūcija. Ja mēs skatāmies pēdējos 30 gados, tad mēs no tādas mazas valstiņas, kas cīnās pati par savu izdzīvošanu, partneru meklēšanu, tagad kļūstam arvien aktīvāki ārpolitikā, kļūstam arvien redzamāki. Mēs esam ieintegrējušies Eiropas Savienības politiskajos institucionālajos kodolos, cik nu vien varējām. Ekonomiski, protams, te ir stāsts par to, cik mēs esam Eiropas kodolā. Kopumā mūsu ārpolitika pēdējos gados ir kļuvusi acīmredzama, daudz uzstājīgāka, daudz skaļāka,” pauž Bukovskis.

Viņš norāda, ka vienmēr var vēlēties, ka lai ārpolitika būtu vēl skaļāka un uzsverošāka, taču no mazām valstīm jau arī nevar īsti gribēt to, lai mēs ejam un skrienam par katru jautājumu.

“Tajā pašā laikā, ja paskatāmies uz Baltkrievijas pēcvēlēšanu vardarbību un Latvijas reakciju uz to, tāpat arī skatoties uz situāciju Ukrainā, tad Latvijas vieta ir kļuvusi daudz redzamāka un daudziem atpazīstamāka,” tā Bukovskis.

Pie ārpolitikas veiksmēm var teikt to, ka Latvija savus partnerus nav pazaudējusi, jo Latvija turpina aktīvi sadarboties ar Eiropas Savienību un NATO. Politologs norāda, ka sabojāt attiecības ir ļoti vienkārši, taču, par laimi, tas nav atkarīgs tikai no valdības.

“Daudz kas ir atkarīgs arī no tā, kā uzvedas gan Saeimas deputāti, gan Saeimas Ārlietu komisiju vadītāji, gan Eiropas lietu komisiju vadītāji, gan arī atsevišķi indivīdi, eksperti un uzņēmēji, jo valsts veidols veidojas ne tikai no valdības, bet no kopējās ainas,” saka Bukovskis, un piebilst, ka Latvijas reakcija uz mums būtiskām lietām ir bijusi stingra. Piemēram, kovida laikā ļoti efektīvi īstenojot repatriācijas programmu, un arī šobrīd, risinot Ukrainas bēgļu jautājumu,” tā Bukovskis.

Svarīgi ir tas, ka Latvija ir ieguvusi pat vēl lielāku atbalstu un lielāku skaidrību attiecībā uz valsts drošību, kas attiecas uz visu Baltijas un pat visas Baltijas jūras reģionu. Ir jāskatās tendences, kas veidojas attiecībā uz Somijas, Zviedrijas pakāpenisku pievienošanos NATO, alianses militārās kapacitātes celšanu Baltijas jūras reģionā un Polijā.

“Tas, ko mēs redzam, ka ārlietu resors mums ir, starp citu, vislētākais resors Latvijā – tā ir vismazākā ministrija, kas ir spējusi aizpildīt arī ļoti daudz tukšumu, arī iekšpolitiskajā jomā ar savu darbību, ka tas lielā mērā ir glābis šīs valdības neizdarības daudzās citās lietās, tieši ar ārpolitiskajiem panākumiem. Tas ir stāsts par to, ka ir pareizie cilvēki pareizā vietā, un nemaz nevajag tik daudz naudas, lai sakārtotu lietas kvalitatīvā veidā,” norāda Rajevskis.

Politologs norāda, ka šādas efektivitātes trūkst virknē citu resoru, kur situācija ir vājāka. Un arī šī valdība iekšpolitiski ir bijusi vāja, un nauda nav spējusi problēmas atrisināt. Šī valdība it kā var lepoties ar pašvaldību reformu, kas patiesībā rezultējusies ar nozīmīgu birokrātijas un izdevumu pieaugumu – tas ir pretēji tam, kas tika pieteikts novadu reformas veidošanas laikā.

“Cilvēkiem ir jādomā, par ko viņi balso. Cilvēki nosaka nevis kaut kādas programmas, nevis kaut kādas ideoloģijas, bet to, vai pareizie cilvēki pareizās vietās noteiks pareizo rezultātu valstiskā līmenī, un tas ir skaidri redzams arī ārpolitikā,” uzsver Rajevskis.

Arī Rungainis norāda, ka Ārlietu ministrija ir vieta, kur ir spēcīga un kvalitatīva ierēdniecība, ar zemu kadru mainību, un attiecīgi – var redzēt arī rezultātu, jo Latvijai ir ļoti pieredzējis ārlietu ministrs.

“Droši vien nozīmīgs sasniegums ir tas, ka mēs tiešām neesam pazaudējuši vecos draugus un neesam ieguvuši jaunus, nevajadzīgus ienaidniekus, par kādiem, piemēram, mēs uzskatām to pašu Ķīnu. Mēs neesam viņu autoritārā režīma fani. Tajā pašā laikā mēs neesam arī sarežģījuši situāciju. Kopumā šis Ministru kabinets ir bijis vājš, jo tam saknē jau ir fakts, ka tika nomainītas divas trešdaļas Saeimas, salīdzinot ar iepriekšējo sasaukumu,” saka Rungainis.

Viņš norāda, ka pagājušajās vēlēšanās nosacīti bija neapmierinātības balsojums. Tā rezultātā Saeimā sāka darboties divas trešdaļas jaunu cilvēku, kas īstenībā nezināja, ko Saeima dara un kas vispār ir jādara. Daļa deputātu ir ārkārtīgi zemas kvalifikācijas cilvēki, principā var teikt, ka tie ir zināmā mērā politikas analfabēti.

“Daļai no viņiem paiet gads, divi, lai reāli sāktu kaut ko saprast, un tad jau tūlīt atkal ir klāt vēlēšanas, pēc kurām viņus atkal nomainīs. Mūsu Saeimas specifika ir tāda, ka viena daļa ievēlēto nepiedalās tiešā varas realizācijā un likumdošanas veidošanā. Un tad viena daļa ir viendienīši, jo tā ir kaut kāda kārtējā “Laimes lāča” elektorāta partija, kas agri vai vēlu izjūk. Ir arī tā kvalitatīvā daļa, kas iet uz priekšu, taču tā ir nepietiekoši liela un nav īsti maināma,” tā Rungainis.

Ministriju sadarbība

Par Ārlietu un Aizsardzības ministriju sadarbību jāsaka, ka tas ir zināms veiksmes stāsts, it īpaši Ukrainas kara kontekstā.

“Mūsu gadījumā zināmā mērā var runāt par ārlietu-aizsardzības ministriju, jo mums vienmēr ir vajadzīgs ārējais atbalsts, jo mēs neesam milzīga valsts ar milzīgu armiju, kas mums ļautu būt pašpietiekamiem aizsardzības jomā. Tāpēc šeit sadarbība, man šķiet, ir pietiekoši veiksmīga. Arī tāpēc, ka abos resoros ir pietiekoši pieredzējuši cilvēki. Ja mēs paskatāmies uz aizsardzības ministru, tad viņš kādreiz ir bijis arī ārlietu ministrs, un viņam tās lietas nav svešas. Savukārt ārlietu ministrs ir bijis ilggadīgs valsts sekretārs Aizsardzības ministrijā, un tur nav viens otram jāskaidro, kas un kā notiek,” skaidro Rajevskis.

Rungainis norāda, ka par spēcīgu ministriju var saukt arī Finanšu ministriju, jo tajā ir “zema kadru mainība, augstas algas un arī augsta kvalifikācija. Tikām Ekonomikas ministrija ir vērtējama vāji, tas pats attiecināms arī uz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju. Vēl Zemkopības ministrija ir relatīvi spēcīga, un tas ir ilgtermiņa programmu un to konservatīvās politikas iespaidā, taču spēcīgākās ministrijas ir Ārlietu un Aizsardzības ministrija.”

“Latvijas ārpolitikā ir svarīgi parādīt, ka esam svarīgs starptautisks spēlētājs ar mērķi iet vēl tālāk un kļūt arvien redzamākam. Tāpēc šī arī varētu būt gatavošanās kandidēšanai ANO Drošības padomes nepastāvīgā locekļa vietai pēc dažiem gadiem. Tas arī attiecas uz diplomātiskā tīkla un mūsu vēstniecību tīkla paplašināšanu. Te jārunā par to, ka katrai idejai vajag līderi un līderiem vajag resursu, ar ko strādāt,” norāda Bukovskis.

Vai Ārlietu ministrija ir nabadzīgākā ministrija, vai arī tai ir tik daudz, cik nepieciešams, – par to katram būs savs skatījums. Te atkal ir jārunā par to, vai kaut kam, kas efektīvi strādā, ir vērts dot papildu līdzekļus.

“Te jādomā par to, ka fakts “tu labi strādā, nu tad tev arī ar to pašu pietiek” prasa zināmu pārskatīšanu, jo varbūt ir vērts kaut nedaudz piesaistīt investīciju biznesa elementus. Jā, ja tā ir spēcīga ministrija, viņiem tas un tas padodas, viņi ir sevi pierādījuši, tad iespējams, ka tomēr ir jādod nedaudz lielāks finansējums. Tas gan nenozīmē, ka uzreiz visi līdzekļi ir jāsagrūž iekšā vienā kurvītī,” norāda Bukovskis.

Runājot par to, Latvijas problēma kopumā ir ilgtermiņa domāšanas trūkums, jo mums nav institūciju ārpus Latvijas Bankas, kas varētu līdzēt veidot ilgtermiņa ierēdniecību un funkcijas resoros, kuros tas pagaidām nenotiek.

Kas ārpolitiski netika izdarīts?

Jebkurā lietā ir iespējams atrast arī mīnusus un to, kas līdz galam nav izdevies. Eiropas līmenī lielākā neveiksme ir tā, ka neizdevās noturēt Lielbritāniju Eiropas Savienībā, taču tas diez vai ir Latvijas līmeņa lemšanas jautājums.

Latvijas ārlietu dienests ir ļoti ir palīdzējis piesaistīt papildu investīcijas, veicināt tirdzniecību un ekonomisko sadarbību. Tās ir lietas, ko var mēģināt kvantificēt valsts pārvaldē. Ir bijuši centieni kvantificēt ārpolitiku, taču to ir diezgan grūti izdarīt tādēļ, ka ārpolitika nav tikai ekonomika un investīcijas. Primārais ir tās vides radīšana, kurā vispār šī ekonomika var darboties.

“Fundamentāli svarīga ir ģeopolitiskā vide, un ar to arī ir jāstrādā Ārlietu ministrijai. Tai arī ir jānodarbojas ar mūsu pilsoņu aizsardzību ārvalstīs un vīzu izsniegšanu Londonā un tā tālāk. Darāmo darbu saraksts ir diezgan liels, tāpēc, ja mēs skatīsimies jau detaļās, tad protams, saskatīsim arī mīnusus, kur un kas varēja būt labāk. Galu galā mēs esam neatkarīga un patstāvīga valsts, kam ir labi, uzticami partneri. Mūsu balsis ir sadzirdētas tad, kad mums tas ir svarīgi, mēs esam spējīgi paši rīkoties jau aktīvāk, redzamāk, skaļāk un drosmīgāk. Tas ir ļoti svarīgi mazai valstij,” saka Bukovskis.

Runājot par detaļām, ir jārunā par cilvēkresursu apjomu, kas darbojas ārlietu resorā. Ja mēs gribam, lai tas iet tālāk un izplešas vairāk, lai vairāk intereses tiek aizsargātas, tad attiecīgi ir jāpalielina arī resursi – tā ir vienkārša aksioma.

Rungainis norāda, ka Latvija faktiski ir pilsētvalsts, kam ir miljona cilvēku aglomerācija ar dažu simtu tūkstošu iedzīvotāju pilsētām un vēl dažiem simtiem tūkstošu cilvēku, kas izkaisīti lielā teritorijā.

“Tomēr mūsu vēlmes ir spēlēt un iedomāties sevi tādā Vācijas, Amerikas, Anglijas un citā līmenī, ar daudzām vēstniecībām, ar bruņotajiem spēkiem un visu pārējo. Vajag saprast, ko mēs reāli kā pilsētvalsts varam izdarīt.

Mēs turpinām spēlēt, tā sakot, daudz lielāku spēli, nekā varētu iedomāties vidusmēra pilsētas Eiropā,” tā Rungainis.

Rajevskis norāda, ka ārpolitikas kontekstā nevar runāt par tūlītējiem rezultātiem. Ja skatāmies uz Ārlietu ministrijas politiku attiecībā uz Krievijas opozīcijas mediju izvietošanu Latvijā – tā ir nopietna ilgtermiņa spēle nākotne. Tā ir likme, ka šie cilvēki nākotnē kļūs gluži kā par Latvijas vēstniekiem Krievijā, ja tur kaut kas mainīsies.

Ekonomiskās saites ar Krieviju

Globalizācija bijusi viļņveidīga. Tomēr kopumā pasaules savstarpējā sasaiste kļūst lielāka. Šobrīd zināmā mērā tika sasniegts maksimālais punkts, un šobrīd situācija ar pandēmiju un Krievijas un Ķīnas agresīvā ārpolitika un potenciālā militārpolitika ir izmainījusi pasauli. Attiecības un proporcijas ir mainījušās.

“Mainījušās ir arī tehnoloģijas. Ja iepriekš bija nepieciešams darbaspēks un rūpnīcas, tad tagad daudz ko var ražot uz vietas un automatizēti. Arī enerģijas cenas un viss pārējais – tas viss maina globalizācijas virzienu uz deglobalizāciju. Latvijai, tāpat kā Eiropas Savienībai, ir iespēja kaut ko iegūt,” saka Rungainis.

“Kas attiecas uz Krieviju – jau gadiem ilgi staigāju apkārt un saku, ka nekāds bizness ar šo valsti nav iespējams, jo Krievijas bizness ir politizēts. Ir jāiesaistās vai nu koruptīvās shēmās, vai kādu iemeslu dēļ jārēķinās ar to, ka bizness tiks raustīts. Vai Krievija mainīsies? Mēs ceram, ka mainīsies, taču atrasties uz robežas ar Krieviju un nesadarboties ir bēdīgi. Mēs būtu priecīgāki, ja blakus būtu biznesam atvērtāka valsts, taču tas nav iespējams,” norāda Rungainis.

24. februāra kara sākums nav pārmaiņu brīdis. Kara sākums likās neizbēgams, jo tas nav pirmais Krievijas karš. Šoreiz ir lielāks mērogs un apetīte. Kopumā ir izdevies parādīt, ka Krievija nav ekonomiski tik jaudīga un varena, kā iepriekš bija licies.

“Iepriekš jau bija aksioma, ka Krievijai ir otra spēcīgākā armija pasaulē un ka Krievijas ietekme uz Eiropu ir milzīga, tāpēc Eiropa bez Krievijas izdzīvot nevarēs. Tas ir pakāpenisks process, un ar katru dienu mēs redzam šīs pārmaiņas. Tas būs lielais izaicinājums – būt daļai no Ukrainas atjaunošanas un integrācijas. Tur būs liela konkurence. Šeit mums būs jābūt gataviem gan mentāli, gan ekonomiski, gan ārpolitiski,” saka Rajevskis.

Kas paveikts iekšpolitiski?

“Labi ir tas, ka ir paveikta pašvaldību reforma, jo tā tika solīta, un tā tika paveikta. Svarīgi ir tas, ka sola un izdara. Ja runājam par kovidu – pa pusei tikām galā. Ja skatāmies uz izmaiņām veselības aprūpei – katastrofāli. Tur nekas nav mainījies. Tur nauda tiek likta iekšā, taču gaismas stariņa tuneļa galā nav,” norāda Rajevskis.

Runājot par Latvijas-Baltkrievijas robežu, Lietuvā nācās ielaist 3000 migrantu, lai tiktu pieņemti lēmumi, kamēr mums bija jāielaiž daži simti. Reakcija ir bijusi ātra, bijuši ātri lēmumi, kas pierāda to, ka “tad, kad ceptais gailis ieknābj, tad sākam rīkoties”. Dažu nedēļu laikā robeža tika aiztaisīta ciet.

Iekšlietu sistēmas kopējā kārtībā žogs uz Baltkrievijas robežas ir ārējā izpausme. Vēl vienu iekšpolitisko izpausmi mēs redzējām 10. maijā, kā rezultātā atkāpās iekšlietu ministre. Tas nozīmē, ka iekšlietu sistēmā nekas nav noticis. Te arī ir liels atrāviens no ārlietu un aizsardzības nozares, kas strauji iet uz priekšu, kamēr iekšlietas mīņājas 90. gados. Jācer, ka tur kaut kas mainīsies, taču tas nenotiks šajā sasaukumā.

“Mums vienīgajiem Baltijā nav obligātais karadienests, un mums ir mazākās rezerves šajā jomā, tāpēc Krievija mūs uzskata par vājāko ķēdes posmu.

Arī policijai ir jābūt atbalsta funkcijai armijai – tai jābūt pietiekami motivētai. Droši vien policijā ir zināmas problēmas ar finansējumu, lai mums būtu kvalitatīva policija. Skaidrs, ka daudz ko nosaka nauda. Šīs Saeimas laikā būs iztērēts ap 14 miljardiem eiro vairāk nekā iepriekšējā sasaukumā. Liela daļa naudas ir aizgājusi kovida pabalstiem, aizsardzībai un veselībai, un šī summa ir liela. Bet vienalga naudas nepietiek un mums joprojām ir neefektīvs nodokļu režīms – tā ir liela problēma,” tā Rungainis.

Nākotnes perspektīvas

Pirmais jautājums ir par līdzdalību. Ir vairākas institūcijas, kas runā par to, ka šī valdība bijusi reti kurla. Šī politiskā apātija arī rodas no valdības kurluma pret sabiedrību kopumā un organizācijām, kas pārstāv dažādas nozares. Tas ir jautājums, kas šai valdībai ir jāatbild, kāpēc ir vērts iet uz vēlēšanām.

“No zemas līdzdalības izriet pārējās problēmas – leģitimitātes problēmas, pilns parlaments ar dīvainīšiem, jo tā 5% barjera stipri nokrīt. Savēlēs dažādus brīnumus, un tad varēsim brīnīties, kas par lēmumiem ir pieņemti. To kurlumu izrāda tie, kas ir pirmo reizi politikā, jo pieredzējušie vismaz mēģina izrādīt, ka viņi ieklausās,” tā Rajevskis.

“Premjers, ņemot vērā, kāds salikums valdībā ir bijis, ir bijis kabineta darba organizētājs un valdības seja. Mēs to redzam, ka elektorāts ir izdarījis secinājumus, un šķietami rada iespaidu, ka “Vienotībai” var uzticēties [ņemot vērā partiju reitingus]. Tomēr ir arī liels nogurums. Dzīves līmenis Latvijā kopumā ir labākais, kāds jebkad bijis. Gan jau ir arī izpratne, ka ne jau valdība padara cilvēkus turīgus, bet gan pašu cilvēku radošs darbs,” saka Rungainis.

Viņš bilst, ka pie varas kārtējo reizi laužas cilvēki, kuri vēsturiski ir daudz zaguši. Tas, kas ir satraucoši, ka ir latvieši, kas, runājot par potenciālu Krievijas iebrukumu, sāk izpildīt tādu kā Stokholmas sindromu, sakot “esmu mazs cilvēks, man nekas nemainīsies, ja šeit atkal kādreiz būs Krievija”.

“Tāpēc vēlēšanās piedalīsies cilvēki, kuriem ir risks uzkāpt uz Krimas grābekļa, kuriem Krievijas TV ir atslēgta pārāk vēlu un kuri nezina, kā ir Krievijā. Krimas iedzīvotājiem arī solīja atgriešanos Padomju Savienībā, bet viņi nobalsoja par tiesībām vairs nekad nebalsot, ne par ko neizteikties,” ironizē Rungainis.

Aizvadītā valdība Latvijai bijusi krīžu valdība, jo vispirms bija kovids, kad neviens nezināja, kā risināt šo situāciju, pēc tam rodoties izpratnei. Pēc tam nāk Ukraina, un ar to valdība arī tiek galā. Vēl jau ir arī runa par naudu un kovida atveseļošanās plānu.

“Mēs šādās situācijās 30 gadu laikā esam bijuši labi ja vienu reizi. Skatoties vēsturē, kā 2008. gadā ASV pie varas nāca Baraks Obama, kurš astoņu gadu laikā spēja sakārtot ekonomiku. Un astoņus gadus vēlāk uzvarēja republikāņi tāpēc, ka cilvēkiem tika atgādināts par nesakārtotām problēmām. Tuvojoties vēlēšanām, redzēsim, ka būs atgādinājumi par problēmām, kas nav atrisinātas. Tāpēc šobrīd paredzēt, kas būs ievēlēts, ir pārāk ātri,” norāda Bukovskis.

Valdība ir noturējusies ne tikai krīžu dēļ, bet arī stabila sadarbība starp premjeru un prezidentu ir bijis stabilizējošs faktors. Pēc būtības tā ir ļoti haotiska koalīcija, un pie varas ir jābūt pieredzējušiem politiķiem, kam to visu savākt.

“Iepriekš sabiedrībā bija šķelšanās kovida dēļ un bija izzudusi etniskā līnija. Tomēr tagad karš ir atgriezis lietas atpakaļ rāmjos, kuros dzīvojām iepriekšējos 30 gadus un arī turpināsim vēl kādu laiku tā dzīvot. Mēs redzam, ka pārliecinoši lielākā daļa latviešu saka, ka krievi mēģina okupēt un nodarbojas ar vardarbību Ukrainā, kamēr puse no krievvalodīgajiem vēlētājiem norāda, ka Ukrainā nemaz nav karš, bet gan denacifikācijas operācija, līdz ar to šīs lietas atgriežas tādā ierastākā gultnē,” norāda Rajevskis.

Jautājums ir, kā uzrunāt krievvalodīgo vēlētāju. Šeit ir notikušas izmaiņas, kas krievvalodīgajam nav labas: ja iepriekš krievvalodīgo vēlētājam bija vienkārša izvēle – viena partija, par ko balsot, tad tagad ir liela konkurence, plus vēl sabiedrības spiediens, līdz ar to šie cilvēki varētu vienkārši neiet uz vēlēšanām. Te arī ir tās problēmas ar izvēli, kuras, patiesību sakot, mēs nevaram ietekmēt.

Tēmas
Aktuālais šodien
Jaunākās ziņas
Svarīgākais
Uz augšu