Ar ko uzlāpīties pēcvēlēšanu dienā?

Ja parasti diennakti pirms vēlēšanām tevi pārņem depresīva sajūta, ka tas viss ir iestudēta izrāde, rituāls bez nozīmes, buršanās, kas neko nedod, tad šoreiz šķiet urnas virzienā dzina bioloģija - instinktīvas bailes, ka pasaulē notiek, kas tāds, kas apdraud tavu trauslo civilizācijas uzslāņojumu, un spēj atgriezt alu cilvēka līmenī.

Ne Prusts, ne Platons, ne Peļēvins, kas veidojuši tavu pasaules uztveri,  nepalīdzēs, kamēr kāds cits maziņš "P" tevi draud noraut ellē.

Tu bēgsi vai uzbruksi, bet par visu vairāk gribēsi izdzīvot. Un, tici man, neuzvedīsies tajā civilizētkājā veidā. No tā man ir bail.

Par spīti saspringtajai gaisotnei, tie, ko sastapu pie iecirkņiem, bija solīdi, laipni, sapucējušies un mazliet svinīgi. Vidusslānis, kuram klājas "tā nekas" un kas vienmēr nāk uz vēlēšanām. Un es nojaušu, par ko viņi balsoja. Bet ko darīja tie, kuriem arī bez šīs krīzes, kas uzņem apgriezienus un nav zināms no kuras puses notrieks no kājām, viss ir dziļi slikti? Kad bijām Sedā - Staļina laikā celtā pilsētā, kundzes sasēdušas pie veikala mums krievu valodā prasīja: "Bērniņi, pasakiet, par ko balsot? Mēs neko nezinām! Kādreiz bukletus pastkastēs meta, aicināja, tagad esam aizmirsti."

Ieteicām, par ko nebalsot, bet nezinu, vai mēs viens otru sapratām.

Katrs otrais kaut kur Latvijā uzrunātais teica "vajadzīgas pārmaiņas!"; "balsoju, lai kaut kas mainītos!"; "ir pēdējais brīdis kaut ko mainīt!. Jā, bet ko, pret ko, uz ko mainīt? Nav loģiski cerēt to panākt, ja vien totālā vienprātībā ar procentiem 90 neievēlam vienu politisko spēku, kas spēj uzsākt kardinālas reformas.

Pēdējais laiks ir bijis nervozs - mans kaimiņš ir pātraucis vakaros skaļi dziedāt sarkanarmiešu dziesmas par "ģeveņku", par ko esmu viņam pateicīga, arī salūtu kā 18.gadā "Saskaņas" atbalstītāji vēlēšanu vakarā nešāva.

Pat tie, kas uzsākuši vēlēšanu atzīmēšanas "trīsdiennieku" vairs delīrijā neauro kā ievainoti kentauri, tikai klusi vervelē streipuļojot mājās.

Varbūt tautas noskaņojumu papēžos dzina "sēņu jautājums" un pa ilgiem laikiem atliktā sēņu izstāde Dabas muzejā.

Arī es pa laikam reaģēju kā apakalipses priekšnojautās. Kādu nakti mētājos gultā, nespējot iemigt, līdz neizturēju. Piecēlos un tāpat vien pidžamā atvēru dzīvokļa durvis, ar liftu nobraucu lejā un savācu visas kādas partijas priekšvēlēšanu aģitācijas avīzes, ar kurām bija piekrauta kāpņu telpa. Atgriezos 8. stāvā un pa trubu tās nolaidu atkritumos. To pašu trubu, ko lielākajā daļā daudzstāvu māju aizlēja ar betonu, jo tajā mājoja žurkas. Atgriezos gultā un tulīt pat aimigu. Tas nebija pārāk labi, bet pārāk slikti arī nē. Reiz iznākusi no lielveikala es sakliedzu uz kādu aģitatoru, kas neatlaidīgi, uzmācīgi un ilgi taujāja, vai esmu par "dabisko ģimeni". Par ko man jābūt? Viņš smaidīja: "Nu jūs taču gribat, lai bērni dzimst vīrietim un sievietei? Tad jums jāiestājas par dabisku ģimeni." Par trigeri kalpoja viņa izvēle ar šo uzrunu vērsties pie manis, tā noniecinot manu intelektu zemāk par plintusu.

Un pēc brīža neatrāvusies no telefona es jau kliedzu: "Vai jūs zināt, kurš gads? Paskatieties kalendārā! Nē, nevis datumu, bet gadu, gadsimtu!"

Draugs telefonā man piesardzīgi jautāja, vai man neviens neuzbrūk, vai viss labi? Atbildēju, ka, laikam jā, bet tad attapos, ka puisis vēcinās ar rokām un lēnām atkāpjas, bet es speru soļus viņa virzienā. Nokaunējos, gribēju atvainoties, bet drīz vien "atkaunējos" atpakaļ. Ja tu nodzeltējušu bukletu stilā garāmgājējiem tirgo atpalicību un salkani smaidot apspļaudi cilvēktiesības, tad rēķinies, ka dabūsi pretim. Bet man nevajag vienmēr justies vainīgai par savām emocijām. Varbūt šajos laikos kāds piliens neapvaldītu dusmu arī nāk par labu.