Agrāk Venecuēla bija viens no lielākajiem naftas ražotājiem pasaulē. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados Venecuēla ieguva vairāk nekā 3,2 miljonus barelu nafta dienā, tomēr prezidentu Hugo Čavesa un Maduro politika, totāla korupcija, neefektīva pārvaldība un nepietiekamas investīcijas, Rietumvalstu kompāniju nacionalizācija pakāpeniski mazināja naftas ieguves apjomus.
Pēdējais trieciens Venecuēlai kļuva sankcijas, ko ieviesa bijušā ASV prezidenta Donalda Trampa administrācija. To rezultātā daudzas Venecuēlā strādājošās kompānijas pameta valsti.
Ja vienošanās tiks panākta, tai jāsūta signāls naftas tirgum par to, ka tirgus varēs saņemt papildu piegāžu avotu, norāda “The Wall Street Journal” avoti. Vienošanās ir īpaši svarīga, it īpaši ņemot vērā drīzo Eiropas Savienības embargo attiecībā uz Krievijas naftas iepirkšanu un cenu griestu noteikšanu Krievijas naftai.
Tāpat jāņem vērā arī OPEC+ valstu lēmums radikāli samazināt naftas ieguvi (par diviem miljoniem barelu naftas diennaktī), lai uzturētu naftas cenu līmeni.
ASV centieni vienoties ar Venecuēlu var būt arī daļa no ilgtermiņa stratēģijas, ASV un Eiropai meklējot jaunus energoresursu avotus, kas meklē alternatīvas Krievijas naftai un gāzei. Atteikšanās no Krievijas naftas un gāzes notiek, lai sodītu Krieviju par tās iebrukumu Ukrainā, pauž Raisa Universitātes Latīņamerikas enerģētikas sektora eksperts Fransisko Monaldi.
Bijusī “Chevron” augsta ranga amatpersona Ali Moširi strādājis ar kompānijas attīstīšanu Latīņamerikā un darbojies arī Venecuēlā. Viņš norāda, ka naftas ieguve Venecuēlā var sasniegt 1,5 miljonus barelu naftas diennaktī jau tuvāko divu gadu laikā, ja “Chevron” un citas naftas ieguves kompānijas varēs valstī brīvi darboties.