S, 28.01.2023.

Viens sprādziens uz Krimas tilta ir daudz efektīvāks nekā simtiem Krievijas raķešu

TVNET | FINANCENET
Viens sprādziens uz Krimas tilta ir daudz efektīvāks nekā simtiem Krievijas raķešu
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments 14
Foto: AP/Scanpix

Pagājušās nedēļas nogalē situācija Ukrainā būtiski mainījās – sestdienas rītā notika sprādziens uz Krimas tilta, bet divas dienas vēlāk Ukraina piedzīvoja masīvāko raķešu apšaudi kopš 24. februāra. Tomēr pašlaik, teju nedēļu pēc sprādziena uz Krimas tilta, ir kļuvis skaidrs, ka šis viens sprādziens frontē ir spējis mainīt vairāk nekā simts Krievijas raķetes.

“Forbes” vēsta, ka nedēļas sākumā Krievija pret Ukrainu izšāva 84 raķetes un palaida 24 kaujas dronus. Turklāt tika izmantotas arī deficītā esošās raķetes X-101. Vienas šādas raķetes vērtība ir ap 13 miljoniem dolāru.

Putins šo uzbrukumu nosauca par atbildi Krimas tilta daļējai sagraušanai, bet Rietumu medijos tika vēstīts par “kara partijas” uzvaru Krievijā. Turklāt tika nozīmēts arī jauns Krievijas spēku Ukrainā pavēlnieks Sergejs Surovikins.

Pēc sprādzieniem uz Krimas tilta kļuva skaidrs, ka Putinam kaut kā vajag atbildēt. Radikālākā Krievijas sabiedrības daļa pieprasīja “līdzvērtīgu” atbildi. Tomēr problēma ir tajā, ka Krievijai nebija iespējas "pilnvērtīgi” atbildēt.

Jāsaprot, ka Krimas tilts ir ne tikai ļoti svarīgs infrastruktūras objekts. Tas ir neticami svarīgs militārais objekts, jo tieši pa šo tiltu galvenokārt tiek apgādāti un pārsviesti spēki Hersonas un Zaporižjas virzienos.

Šajos virzienos atrodas nozīmīgi okupantu spēki – vairāk nekā 50 000 karavīru.

Lai nodrošinātu tik liela grupējuma vajadzības, ik dienas ir nepieciešams ap 100 tonnām pārtikas un medikamentu, 1000 tonnu smērvielu un 500-1000 tonnu bruņojuma un munīcijas.

Ja rēķina klāt vēl militāro sastāvu un kara tehniku, ir skaidrs, ka Krimas tilts ik dienas nodrošināja piegādes frontei vairāku tūkstošu tonnu apmērā. Tāpat ar produktiem, degvielu un citiem resursiem tika apgādāta Krimas pussala.

Tomēr tagad šis maršruts ir iznīcināts. Pat ierobežota tilta caurlaidība var izraisīt sabrukumu frontē, it īpaši, ja spēku grupējums ilgi būs atstāts bez nepieciešamās apgādes.

Var secināt, ka ilgstošā civilo objektu bombardēšana, ko īsteno Krievija, nozīmē to, ka Krievija nav spējīga atrast un iznīcināt tādu objektu, kam būtu analoģiska militārā nozīme Ukrainai. Vai arī – vienkārši nopietna militārā nozīme.

Pavasarī Krievijas propagandu “spārnoja” ideja, ka Ukrainai un tās karavīriem jāpaliek bez degvielas. Toreiz galvenais raķešu triecienu mērķis bija Kremenčugas naftas pārstrādes rūpnīca, naftas bāzes un degvielas noliktavas visā Ukrainā. Tik tiešām – Ukraina zaudēja daudz degvielas krājumu, tomēr tas nekādi neietekmēja frontē esošos karavīrus.

Vēlāk Krievijā sāka domāt, ka nepieciešams iznīcināt dzelzceļa savienojumus Ukrainā, kas potenciāli ļautu pārtraukt Rietumvalstu ieroču piegādes. Tika veikti neskaitāmi uzlidojumi svarīgākajām stacijām un citiem dzelzceļa objektiem, taču Rietumu ieroči tāpat nonāca frontē.

Pēdējā krievu ideja – atstāt Ukrainu bez elektrības. Pirmo mēģinājumu Krievija veica septembrī – īsi pēc Harkivas frontes sabrukuma. Toreiz tika uzbrukts vairākām termoelektrostacijām Harkivas apgabalā, tādēļ daļa Ukrainas austrumu apgabalu uz vairākām stundām palika bez elektrības. Vai tas kaut kā mainīja situāciju frontē? Nē.

Visticamāk, ka Putina un viņa rokaspuišu plānos ir veikt masveidīgāku uzbrukumu Ukrainas enerģētikas sistēmai ziemā. Iespējams, arī pastiprinot gāzes šantāžu pret Eiropu (kas jau tā vairs nav tik efektīva kā iepriekš).

Triecieni pa Ukrainas energosistēmu nozīmē konkrētus mērķus – radīt humanitāru krīzi, kas piespiedīs Ukrainas iedzīvotājus izceļot no valsts, vai arī mainīt attieksmi pret karu.

Tomēr – neraugoties uz to, arī šie triecieni tiešā veidā neietekmē ne Ukrainas Bruņoto spēku apgādi, ne to veiktās operācijas. Ja iepriekš esošajiem uzbrukumiem bija kaut formāls militārs mērķis (atstāt karavīrus bez degvielas un pārtraukt NATO ieroču piegādes), tad tagad šādu mērķu vienkārši nav. Ir tikai teroristisks mērķis – terorizēt civiliedzīvotājus.

Šajā gadījumā pats galvenais jautājums ir par to, cik daudz Krievijai ir palikušas raķetes. Par to, ka Krievijai raķešu krājumi ir ierobežoti, pirmo reizi sāka runāt vēl pavasara beigās.

Jāsaprot, ka pēdējo mēnešu laikā Krievija tikpat kā nav izmantojusi spārnotās un ballistiskās raķetes. Tas liecina, ka krieviem tik tiešām ir raķešu deficīts. Apšaudēs arvien biežāk tiek izmantotas “netradicionālas” metodes, piemēram, S-300 sistēmas izmantošana sauszemes mērķiem, lai gan šī sistēma pēc savas būtības ir pretgaisa aizsardzības sistēma, kas nav paredzēta uzbrukumiem sauszemes mērķiem. Tāpat Krievija liek lietā vecās X-59 un X-22 raķetes. Tām ir ļoti zema efektivitāte, un tās regulāri notriec Ukrainas pretgaisa aizsardzības sistēmas.

Ukrainas Ģenerālštāba vadītāja vietnieks Serhijs Najevs nesen sacīja, ka Krievijai izsīkst arī sistēmu “Smerč” 300 milimetru lādiņi, kā arī 220 milimetru lādiņi sistēmām “Uragan”. Līdz ar to Krievija sāk izjust bruņojuma trūkumu, kas ļautu sasniegt mērķus vairāk nekā 40 kilometru attālumā.

Protams, Krievija cenšas maksimāli stimulēt jaunu raķešu ražošanu, tomēr lielākā daļa analītiķu norāda, ka Krievija ir spējīga saražot vairākus simtus raķešu gadā, ne vairāk.

Asais bruņojuma deficīts, visticamāk, bija galvenais iemesls, kādēļ Krievija noslēdza vienošanos ar Irānu par kaujas dronu piegādēm. Tos arvien biežāk izmanto kā spārnoto raķešu aizstājējus. Pirms kara sākuma Krievijas bruņojumā bija ap 5000-7000 dažāda veida raķetēm.

Tomēr kara laikā Krievija iztērējusi 70-80% savu krājumu. Visticamāk, mazākie krājumi atlikuši augstas precizitātes raķetēm X-101, “X-47 Kinžal”, jūras spēku raķetēm “Kalibr” un sauszemes kompleksa “Iskander” raķetēm. Šīs raķetes pret Ukrainu izmantotas mazāk, jo tās izmantotas svarīgāko uzdevumu veikšanai.

Protams, neviens nevarēs precīzi pateikt, cik daudz raķešu joprojām ir Krievijas arsenālā. Paredzams, ka Krievija būs gatava Ukrainā iztērēt visu savu raķešu krājumu, un lielākā bīstamība saglabāsies lielajās piefrontes pilsētās – tādās kā Harkiva, Mikolajiva, Zaporižja un Nikopole.

Pašlaik raķetes S-300 kompleksiem krieviem ir pietiekami. Tāpat arī vienošanās starp Irānu un Krieviju paredz 2500 dronu “Shahed-136” piegādes.

Tomēr šīs apšaudes, kā arī dronu uzlidojumi, atšķirībā no viena sprādziena uz Krimas tilta, no militārā viedokļa neko nemaina. Krievija svēti tic, ka šāda taktika ļaus tai kļūt par kara uzvarētāju. Taču tā ir stratēģiska kļūda, kas agri vai vēlu var izrādīties liktenīga nevis Ukrainai, bet Krievijai pašai.

Tēmas
Aktuālais šodien
Jaunākās ziņas
Svarīgākais
Uz augšu