Runājot par militāro sadarbību un tās potenciālo attīstību, politologs noliedza Irānas nozīmīgu lomu Krievijas militāro spēju uzlabošanā: “Tas, ka Krievijai kā globāla mēroga spēlētājam būtu vajadzīgi irāņu ieroči vai tehnoloģijas, manuprāt, nav īpaši ticami un loģiski. Es teiktu, ka šajā gadījumā Irāna Krievijai ir mazāk pievilcīga, nekā citas valstis.” Viņš uzskata, ka tehnoloģiju apmaiņai starp Irānu un Krieviju varot būt tikai sekundāra, simboliska nozīme.
Intervijā Alavi atkārtoti uzsvēra, ka Krievija patiesībā koncentrējoties uz attiecību uzlabošanu ar tādām valstīm kā Saūda Arābija, AAE un Turcija, kas tradicionāli tiek uzskatītas par rietumvalstīm draudzīgām. “AAE līdera vizīte Maskavā, ļoti sirsnīgās attiecības ar Saūda Arābijas valdību un prezidenta Erdogana regulārās vizītes Maskavā liecina, ka Krievijai ir daudz svarīgāk uzturēt un paplašināt attiecības ar šīm valstīm,” pauda irāņu politologs. Galvenais esot fakts, ka šīs valstis varot reāli palīdzēt mazināt rietumvalstu sankciju ietekmi, jo tām ir ietekme naftas un gāzes tirgos. “Taču Irāna, izolēta valsts, kas jau pakļauta pieaugošām sankcijām, praktiski var piedāvāt tikai ļoti limitētu ideju apmaiņu.
Domāju, ka Krievija ir ieinteresētāka Rietumiem draudzīgajās Tuvo Austrumu valstīs, un tās savukārt kļūst vēl ieinteresētākas Krievijā,” sprieda Alavi.
Politologs arī prognozēja, ka nākotnē Krievijas attiecību dēļ ar citām Tuvo Austrumu valstīm, attiecības ar Irānu kļūšot vēsākas, un Irānas pozīcija pasaulē – aizvien izolētāka, par spīti centieniem iesaistīties dažādos Eirāzijas sadarbības formātos. Turklāt Krievijai neesot izdevīgi, ka Irāna iznāk no izolācijas, jo tā ir dabisks konkurents Krievijas dominancei pasaules dabasgāzes tirgū.
Pilno interviju par Irānas attiecībām ar Krieviju, ASV un Ķīnu, kā arī plašo masveida protestu ietekmi uz valsts starptautiskajām attiecībām, lasiet tiešsaistes žurnālā KLIK.