Eiropa pašlaik ir rezervējusi 40% no visām pasaules sašķidrinātās dabasgāzes piegādēm. Šī revolūcija notikusi burtiski tik tikko, un ne visi to ir pamanījuši. Tomēr, spriežot pēc tā, kā attīstās jaunie sašķidrinātās dabasgāzes projekti, šajā gadā vien piegāžu apjoms pieaugs par 20% jeb par 100 miljardiem kubikmetru gāzes.
“Pēc mūsu konservatīvajiem aprēķiniem, Putins gada laikā nesaņems ap 100 miljardiem dolāru no gāzes pārdošanas apjomu krišanās. “Gazprom” gāzes ieguves apjomi jau kritušies par trešo daļu. Kremlis vairs nevar izmantot gāzes pārvades sistēmu, kas savieno Krieviju ar Rietumvalstīm, līdz ar to nepieciešams pārorientēties uz Āzijas tirgu. Tomēr arī šeit ir problēma – liela gāzesvada starp Krieviju un Āziju nav,” norāda Zonenfelds.
Pašlaik ir tikai būvniecības stadijā esošais “Sila Sibirji” – kas jau tā tiek būvēts ar budžeta pārtērēšanu un ilgstošu aizkavēšanos. Šis gāzesvads savienos Krieviju ar Ķīnu, un tam ir vien 10% no tās kapacitātes, kāda bija Krievijas gāzesvadiem, kas savienoja Krieviju ar Eiropu. Ķīna arī nesteidzas būvēt gāzesvadus. Putins faktiski ir zaudējis gāzes karu, un tas nozīmē, ka Krievijas gāze tā arī paliks zemes dzīlēs.
“Putina naftas vienošanās ar viņa naivajiem biedriem no Saūda Arābijas perspektīvas ir visai bēdīgas. Ņemot vērā, ka OPEC+ valstis vienojās samazināt naftas ieguvi par diviem miljoniem barelu naftas dienā, ASV palielina naftas ieguves apjomus. Tas nozīmē, ka Saūda Arābijas un Krievijas vara pār naftas tirgus piedāvājumu vairs nav tā, kas bija agrāk,” norāda profesors.