Sv, 5.02.2023.

Kāpēc vides apsaimniekošana ir neatņemama šodienas mežsaimniecības sastāvdaļa

TVNET | FINANCENET
Kāpēc vides apsaimniekošana ir neatņemama šodienas mežsaimniecības sastāvdaļa
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments
Foto: Romolo Tavani/Shutterstock

Daļa sabiedrības joprojām dzīvo stereotipu varā, nereti mežsaimniecību kā nozari asociējot tikai ar mežu ciršanu. Šis priekšstats, kas iesakņojies daudzu apziņā, ir aplams, jo gan vakar, gan šodien tieši mežsaimniecībā strādājošie dara ļoti daudz, lai aizsargātu vidi. Dzīve pierāda, ka teritorijās, kur nekas netiek darīts aizsardzības vārdā, aizsargājamās vērtības ar laiku izzūd. Tā, piemēram, Grīņu rezervātā pamazām izzūd grīņi un retais augs - grīņa sārtene. Par vides apsaimniekošanas lomu mūsdienu mežsaimniecībā stāsta AS “Latvijas Valsts meži” (LVM) pārstāvji Aigars Dudelis un Ieva Rove.

Mežsaimniecības daudzveidīgās funkcijas

Vaicāts par to, kādas mūsdienās ir mežsaimniecības funkcijas, LVM Mežsaimniecības plānošanas vadītājs Aigars Dudelis atbild, ka uz šo nozari būtu jāskatās kā uz uzņēmējdarbību, kurā peļņa tiek gūta no ilgtspējīgas meža zemes apsaimniekošanas. Tātad mežu izciršana jeb precīzāk – mežizstrāde un koksnes piegāde kokapstrādes uzņēmumiem un siltuma ražošanas uzņēmumiem ir tikai viens posms plašajā darbu klāstā.

“Lai mežu varētu nocirst, tas jāiestāda vai jāatjauno dabīgi, tad daudzas desmitgades jākopj un jāaizsargā pret dzīvnieku, uguns un cita veida bojājumiem. Vienlaikus daļa no meža zemes jāatstāj tikai dabas daudzveidībai – LVM apsaimniekotās zemēs tādas ir krietni vairāk par 20%.

Meža teritorijās, kuras iedzīvotāji iecienījuši atpūtai, jārūpējas, lai mežs būtu pievilcīgs šim nolūkam, piemēram, vairāk jāveido sugu mistrojums, cirsmu forma jāveido vizuāli pievilcīgāka, cirsmu darbus ieplānojot laikā, kad ir mazāk apmeklētāju,” norāda speciālists.

Ilgtspējīgi apsaimniekots mežs – ieguldījums nākotnē

Aigars Dudelis uzsver - lai apsaimniekotu mežu atbildīgi un videi draudzīgi, pirmkārt, jābūt pārliecībai par to, ka mežs nākamajām paaudzēm būs vismaz tikpat vērtīgs, cik tas ir šodien. Tas nozīmē, ka atbildīgam saimniekam mežs ir ne tikai jācērt, bet arī jāstāda vai jāseko līdzi, lai tas dabīgi atjaunojas, jākopj un jāaizsargā. Ja nepieciešams, vajag parūpēties par labu meliorācijas sistēmu stāvokli un ceļiem. Tāpat ir svarīgi ievērot arī likumā noteiktos dabas aizsardzības aprobežojumus. “Ilgtspējīgi apsaimniekots mežs gan palīdzēs mazināt klimata pārmaiņas, gan nodrošinās sugu dzīvotņu saglabāšanu, gan nesīs peļņu tā īpašniekam, un to labprāt izmantos iedzīvotāji aktīvai atpūtai brīvā dabā,” skaidro speciālists.

Kā vienas no biežākajām mežu īpašnieku kļūdām, kas nodara lielu postījumu videi, viņš min cirsmu nesakopšanu un egļu astoņzobu mizgrauža izplatības nepietiekamu apkarošanu: “Lai arī aizvien retāk, tomēr joprojām var novērot, ka pēc mežizstrādes cirsmas tiek atstātas bez tālākas apsaimniekošanas, respektīvi, netiek iestādīts jauns mežs vai arī tas netiek pienācīgi kopts. Pietiekami netiek ierobežota arī egļu astoņzobu mizgrauža izplatība, izvācot invadētos kokus no meža vai apturot mežizstrādes darbu egļu audzēs mizgraužu vairošanās laikā.”

Dažkārt ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas īstenošanu ierobežo arī novecojuši normatīvie akti. A. Dudeļa ieskatā, šādos gadījumos vienīgā iespēja ir atrast domubiedrus, piemēram, meža īpašnieku biedrībā, un pārliecināt atbildīgās ministrijas par nepieciešamajām izmaiņām.

“Var saprast to mežu saimnieku sašutumu, kuru īpašums ir īpaši aizsargājamā dabas teritorijā, kur aizliegta jebkāda saimnieciskā darbība. Faktiski īpašnieks ir situācijas ķīlnieks, nespējot gūt materiālu labumu no sava īpašuma. Principam vajadzētu būt šādam: ja valsts nosaka aprobežojumus meža īpašumam par labu visai sabiedrībai, piemēram, izveidojot īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vai mikroliegumu, tad valstij arī būtu jākompensē meža īpašniekam no mežsaimniecības neiegūtā peļņa.”

Vides apsaimniekošanas nozīme šodienas mežsaimniecībā

LVM Vides projektu vadītājas Ievas Roves ieskatā profesionālā dabas aizsardzība ir integrāla mūsdienu mežsaimniecības daļa, kas nav atdalīta vai liekama kādā atsevišķā kategorijā. “Proti,

katrā meža apsaimniekošanas solī ir vieta izsvērtam vides plānošanas aspektam.

Tas nozīmē katrā vietā pirms darbības izvērtēt dabas vērtības; ja tādas ir – vietu saglabāt un nodrošināt atbilstošu aizsardzību, nepieciešams plānot un īstenot iecerēto darbību, veicot ietekmes uz vidi mazinošus pasākumus, kurus nosaka dabas eksperts,” norāda speciāliste.

Dabas vērtību aizsardzības nodrošināšanai ir arī platības, kurās ir jāveic mērķtiecīgi aizsargājamu sugu dzīvotņu un biotopu uzturēšana, stāvokļa uzlabošana vai pat atjaunošana, lai nodrošinātu nepieciešamos apstākļus. Nereti - imitējot kādus dabas procesus. Ja darbi ir apjomīgi, tad tie tiek īstenoti ar tehniku, dabas eksperta plānoti un uzraudzīti.

Dabas aizsardzība – ne tikai šodienas aktualitāte

Ieva Rove skaidro, ka nereti, to, kas un kā vēsturiski ir darīts konkrētā vietā, var redzēt, vērīgi ieskatoties dabā – izanalizējot, kāda izskatās mežaudze. “Augāja pētnieki var daudz pateikt par vietas attīstību, skatoties uz veģetāciju. Piemēram, ja audzē ir bioloģiski veci, lielu dimensiju koki ar izteikti plašiem vainagiem, tas liecina, ka koks attīstījies atklātā vietā un vietas aizaugšana ar kokaugiem notikusi laika gaitā – pārskatāmā pagātnē. Tāpat augu sugu sastāvs jeb profesionāļu valodā – augu sabiedrība – jomas speciālistam daudz pastāsta par notikušo, notiekošo un pārskatāmā nākotnē sagaidāmo vietas attīstības virzienu u.c. Šo skatījumu var iemācīties.”

Atbildot uz jautājumu par to, vai vides jautājumi mežsaimniecībā ir kļuvuši aktuāli tikai mūsdienās, speciāliste skaidro, ka dabas aizsardzībai nozarē pievērsta uzmanība jau izsenis. Mūsdienām izprotamāk - 20. gadsimta sākumā un vidū. Protams, atbilstoši tā laika izpratnei un zinātniskajai informācijai. “Latvijas brīvvalsts laikā un padomju okupācijas laikā tika dibinātas tā saucamās vecās īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, kuras veido mūsdienu dabas aizsardzības teritoriju būtisku daļu. Protams, katrā periodā pastāvējusi sava terminoloģija un klasifikācijas sistēmas, kā tas raksturīgs visās jomās. Liela daļa mūsdienu Eiropas Savienības nozīmes īpaši aizsargājamo dabas teritoriju jeb Natura2000 teritoriju tika izveidotas senajās teritorijās.

LVM valdījumā atrodas teju puse mūsdienu sauszemes Natura2000 teritoriju ar augstu dabas vērtību, kā arī nozīmīgas citu kategoriju dabas aizsardzības teritorijas, piemēram, mikroliegumi u.c. Šīs vērtīgās platības ir veidojušās ilgā laikā, un to izveidošanās nebūtu iespējama bez mērķtiecīgas cilvēka līdzdarbības – gan apsaimniekojot, gan sargājot.”

Vides apsaimniekošanas aktualitātes LVM

Vides projektu vadītāja stāsta, ka liels akcents ir LVM brīvprātīgi aizsargātās dabas teritorijas: “Tās virzītas, lai pēc būtības sargātu dabas vērtības un nodrošinātu dabas vērtību telpisko sasaisti pēc ainavekoloģiskās plānošanas principiem un izvairītos no tā saucamās polarizācijas, kad aizsargājamās platības ir telpiski un funkcionāli norobežotas savā starpā ar plašām saimnieciskās darbības platībām.”

Būtisks aspekts ir aizsargājamo putnu aizsardzība. LVM, piemēram, nodrošina aizsardzību 90% medņu, kā arī citu aizsargājamu un retu putnu aizsardzību.

Pēdējos gados līdz ar uzņēmuma iesaistīšanos trīs ārējā līdzfinansējuma vides projektos sākta arī profesionāla aizsargājamo sugu dzīvotņu un biotopu uzturēšana, stāvokļa uzlabošana un atjaunošana, sniedzot būtisku ieguldījumu dabas vērtību saglabāšanā valsts mērogā. “Jāsaka, ka tā saucamā nozīmīgo sugu un biotopu kopšana nelielā apjomā tika īstenota jau no pirmās LVM pastāvēšanas dienas, tomēr iepriekš nav notikuši liela apjoma, ekoloģiski pamatoti un sarežģīti dabas aizsardzības pasākumi, kur paralēli profesionālu mežsaimnieku zināšanām un tehniskajām iespējām nepieciešamas augstas kvalifikācijas dabas eksperta kompetences. Daļa darbu saistīti arī ar hidroloģiskā režīma optimizēšanu, kas ir ļoti būtiski, jo 20. gadsimta laikā Latvijā veikta būtiska ūdensteču degradēšana, tās pārveidojot – taisnojot, padziļinot, kā arī nosusinot purvus,” skaidro Ieva Rove.

Paveiktie darbi un nākotnes plāni

Vaicāta par to, kādas aizsargājamās dabas vērtības ir izdevies nosargāt, speciāliste norāda, ka

2021.gadā LVM sāka Latvijā apjomīgāko pelēko kāpu atjaunošanu Ovīšu un Užavas dabas liegumos, kā arī veic liela apjoma meža biotopu stāvokļa uzlabošanu teju 500 ha kopplatībā vairākās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās.

“Visi darbi tiek veikti secīgos soļos, tādēļ dabas vidē arī rezultāti redzami pakāpeniski, meža vidē nereti lēnāk. Uzlabojot un nereti pat atjaunojot piemērotu dzīves vietu, tiek saglabātas iespējas pastāvēt tipiskām, retām un aizsargājamām sugām, piemēram, meža silpurenei, pļavas silpurenei, smiltāja neļķei, ļoti retajai Ruiša pūķgalvei, mednim u.c.”

Ieva atklāj, ka nākamajos sešos gados plānots turpināt nozīmīgu sugu dzīvotņu un biotopu stāvokļa uzlabošanu un atjaunošanu vides projektu ietvaros, tostarp arī piedaloties Latvijā lielākajā projektā LIFE-IP LatViaNature.

“Šobrīd strādājam, veidojot četras meža pilotteritorijas, kurās testēsim ģeoloģiski noteiktu traucējumu atkarīgu priežu mežu biotopu stāvokļa uzlabošanas metodes 100 ha kopplatībā.

Atsevišķi jāuzsver bilaterālā jeb mežsaimniecības un dabas ekspertu jomu savstarpējo saskares punktu atrašana, informēšana un izglītošana, lai rastu kopsaucēju dažādu jomu speciālistu vidū un virzītu izpratnes vienotību. Īsāk sakot – spētu iztulkot dažādu jomu speciālistu sarunas savstarpēji saprotamā valodā un apmainītos ar vērtīgu pieredzi."

Raksts tapis sadarbībā ar AS "Latvijas valsts meži".

Tēmas
Aktuālais šodien
Jaunākās ziņas
Svarīgākais
Uz augšu