Konfiscēto Krievijas aktīvu nodošana Ukrainai varētu izrādīties sarežģītāka nekā domāts (4)

Pēc Krievijas īstenotā iebrukuma Ukrainā pagājušā gada februārī Rietumvalstu bankas un oficiālās iestādes iesaldēja Krievijas valsts aktīvus – valūtu rezerves un oligarhu aktīvus vairāk nekā 350 miljardu dolāru vērtībā. Rietumvalstu politiķi un aktīvisti aicinājuši šo naudu izmantot Ukrainas atbalstam un infrastruktūras atjaunošanai.

“Dots liels trieciens, un valstij, kas to devusi, par to vajadzētu samaksāt,” Pasaules ekonomikas forumā paziņoja Kanādas vicepremjere un finanšu ministre Hristja Frīlanda.

Kanāda decembrī sāka pirmās tiesvedības jautājumā par 26 miljoniem dolāru, kas pieder oligarha Romāna Abramoviča kompānijai. Krievijas vēstnieks toreiz to nosauca par “laupīšanu gaišā dienas laikā”.

Arī Eiropas Komisija pieprasīja īstenot soļus, kas ļautu izmantot iesaldētos Krievijas aktīvus Ukrainas atbalstam un infrastruktūras atjaunošanai. Polija, Lietuva, Latvija un Igaunija uzstāj uz to, ka tas būtu jāizdara pēc iespējas ātrāk. Turklāt Igaunija solīja kļūt par līderi Eiropas Savienībā, piedāvājot savas konfiskācijas plānu.

“Putins Ukrainu iznīcina, un viņam tas ir arī jālabo,” nesen aģentūrai AFP paziņoja amerikāņu investors un aktīvists Bils Brauders. Viņš aicināja valstis īstenot tā saucamos Magņitska likumus, kas ļautu ieviest sankcijas pret Krievijas valsts ierēdņiem, kuri pārkāpj cilvēktiesības, un kas atsakās ievērot Rietumvalstu likumdošanu.

Arī ASV Kongresā notikusi diskusija par to, kā mainīt likumdošanu, lai ļautu pilnībā konfiscēt Krievijas valstij piederošās rezerves, lai gan prezidenta Džo Baidena administrācija par šo ieceri izsakās ļoti piesardzīgi.

Juristi norāda, ka pastāv būtiskas atšķirības starp privātajiem aktīviem, ko iesaldējušas Rietumvalstu valdības, piemēram, oligarhu jahtas, un valsts aktīviem, kā Krievijas Centrālās bankas valūtu rezerves.

Gadījumā ar privātīpašumu, tiesību garantijas paredz, ka Rietumvalstīm tiek atļauts tās konfiscēt pilnībā un ļoti ierobežotā skaitā gadījumu. Parasti to var izdarīt, ja izdodas pierādīt, ka atsavināmais objekts iegādāts ar noziedzīgā ceļā iegūtu naudu. Līdz ar to oligarhu jahtu konfiskācija var radīt šaubas par dažādiem noteikumiem, kā tiesības uz īpašumu, aizsardzību pret patvaļīgu sodīšanu un tiesības uz godīgu tiesu.

Pat ja oligarhi tik tiešām ir bijuši iesaistīti “netīrajā krievu kapitālismā, patiesībā mēs nezinām, vai iesaldētie aktīvi ir iegūti kriminālā ceļā vai nav,” AFP sacīja Austrālijas Nacionālās universitātes pārstāvis Antons Moisejenko.

Ir citas problēmas, kas radušās ar līgumiem, kas noslēgti ar Krieviju divpusējā kārtībā, vai par investīcijām, kas ļauj investoriem vērsties Starptautiskajā arbitrāžas tiesā. Pēc Moisejenko teiktā, agresīvu nostāju šajā jautājumā paudusi tikai Kanāda.

Arī valsts aktīvi, kā Centrālās bankas rezerves rada problēmas. Uz tiem attiecas tā saucamā “suverēnā imunitāte”, atbilstoši kurai, nevienai valstij nav tiesību piesavināties citas valsts aktīvus. Tiek uzskatīts, ka Rietumvalstu centrālās bankas (ASV Federālā rezervju sistēma, Eiropas Centrālā banka un Japānas Banka) iesaldējušas Krievijas rezerves vairāk nekā 300 miljardu dolāru vērtībā.

Suverēnā imunitāte parasti pasargā no valsts aktīvu konfiskācijas. Ir arī izņēmumi, ar kuriem tomēr ir ļauts konfiscēt arī valsts aktīvus, taču kādi ir šie izņēmumi – nav skaidrs.

Daudzi eksperti uzskata, ka Ukrainai labākā iespēja iegūt kompensāciju ir censties sasniegt sev labvēlīgu noregulējumu, respektīvi – miera līgumu ar sev izdevīgiem pēckara nosacījumiem. Miera līgumā būtu jāiekļauj jautājums par reparācijām, kuras Ukrainai pienāktos, ņemot vērā starptautisko likumdošanu.

Citi, piemēram, Brauders uzskata, ka ir nepieciešams rīkoties radikāli, lai tādējādi sūtītu signālu citām valstīm kā Ķīna, kam būtu jāsaprot – militāras avantūras gadījumā nāktos zaudēt ļoti daudz ko.

“Liekas neloģiski, ka Putins var izgudrot dažādus jaunus noziegumu veidus, bet mēs nevaram izgudrot jaunus likumdošanas rāmjus, kā reaģēt uz šiem noziegumiem,” uzsvēra Brauders.