50 gadu darbs vienkārši nolaists podā jeb kā Krievija zaudēja lielāko gāzes noieta tirgu (5)

Pēc tam, kad pagājušā gada 24. februārī Krievijas diktators Vladimirs Putins pavēlēja sākt karu (kas gan Krievijā tiek dēvēts par “speciālo militāro operāciju”) Ukrainā, Rietumvalstu sankcijas un Krievijas pašas lēmumi ir dramatiski samazinājuši Krievijas gāzes plūsmas uz Eiropu. Jaunākās sankcijas, kas attiecas uz naftas un tās produktu importa liegumu, sāpīgi skars valsts enerģijas eksporta nozari arī tuprmāk.

Krievijas gāzes tirdzniecība ar Eiropu tika īstenota, pateicoties tūkstošiem kilometru gariem cauruļvadiem, kas savienoja Sibīriju ar Vāciju un citām valstīm. Līdz pat pagājušā gada sākumam ļoti daudzi gāzes pircēji Eiropā bija teju pilnībā atkarīgi no Krievijas gāzes piegādēm.

“Protams, Eiropas tirgus zaudējums ir ļoti nopietns pārbaudījums Krievijai gāzes jomā,“ aģentūrai “Reuters” atzina Krievijas enerģētikas ministrs no 1993. līdz 1996. gadam Jurijs Šafraņiks. Tikmēr bijusī “Gazprom” amatpersona bija daudz tiešāka savos izteikumos.

“Tūkstošiem cilvēku darbs, kuri gadu desmitiem būvēja gāzesvadus, veidoja gāzes eksporta sistēmu, tagad faktiski ir nolaists podā,”

teica bijusī “Gazprom” amatpersona, kas drošības apsvērumu dēļ vēlējās palikt anonīma.

Pašreizējie “Gazprom” darbinieki gan uzskata, ka nekas nav mainījies.

“Mums nekas nav mainījies. Mēs pat saņēmām dubultu algas pielikumu,” sacīja “Gazprom” darbinieks Novijurengojā, kurš gan nav autorizēts sarunām ar presi. Novijurengoja tiek uzskatīta par Krievijas “gāzes galvaspilsētu”, jo netālu no tās tiek apkalpoti lielākie gāzes ieguves lauki.

Valsts valstī

Krievijas valstij piederošo gāzes gigantu “Gazprom” dibināja 1989. gadā – Padomju Savienības norieta laikā, un to darīja Gāzes nozares ministrija, ko vadīja Viktors Černomirdins.

“Černomirdins nekad neļāva nevienam jaukties “Gazpom” darīšanās. Tā faktiski bija kā “valsts valstī”, un faktiski tāpat ir arī mūsdienās,” teica Šafraņiks.

Kopš kara sākuma 24. februārī, “Gazprom” publisko arvien mazāk informācijas. Tā, piemēram, nav īsti skaidrs, kāds ir kompānijas finanšu stāvoklis.

Ņemot vērā aģentūras “Reuters” aprēķinus, kas balstīti uz eksporta ieņēmumiem un apjomu, “Gazprom” pārdošanas rezultāti šī gada janvārī sasniedza 3,4 miljardus dolāru, kamēr gadu pērn šis rādītājs bija 6,3 miljardi dolāru.

Ievērojamais pārdošanas apjomu kritums, kā arī Krievijas budžeta deficīts, kas janvārī sasniedzis 25 miljardus dolāru, liecina, ka “Gazprom” tomēr ir jārēķinās ar pārmaiņām, jo “viss nav tā, kā bijis parasti”. Jau pašlaik gāzes eksporta apjoms ir sasniedzis zemāko līmeni kopš PSRS sabrukuma laikiem, un nekas neliecina, ka Krievijas gāzes eksports šogad varētu jūtami atgūties.

Eiropas Savienība 2021. gadā importēja 40% sev nepieciešamās gāzes no Krievijas, bet pagājušā gada beigās šis rādītājs sasniedza vien 7,5%. Pirms kara Krievija bija apņēmības pilna vēl vairāk palielināt gāzes piegādes Eiropai, taču – tas vairs nav reāli kara dēļ, kā arī pēc mīklainiem sprādzieniem Baltijas jūrā, kas faktiski pārvilka krustu “Nord Stream” gāzesvadu projektam.

20. gadsimta darījums

Putins jau pirms kara sāka aktīvi strādāt pie tā, lai diversificētu Krievijas gāzes tirgu. Pērn oktobrī viņš atklāja ideju Turcijā veidot jaunu gāzes mezglu, kas ļautu novirzīt Krievijas gāzi no Baltijas jūras un Eiropas ziemeļrietumiem.

Teorētiski tas varētu būt gājiens, no kura ieguvēja būtu gan Krievija, gan Turcija, kas ar reeksporta palīdzību Krievijas gāzi varētu turpināt piegādāt Eiropai. Krievija cenšas palielināt piegādes arī Ķīnai, kas ir lielākais enerģijas patērētājs pasaulē, importējot visvairāk jēlnaftas, ogļu un sašķidrinātās dabasgāzes. Arī Krievijas amatpersonas paudušas pārliecību, ka Ķīna veiksmīgi aizstās “Nord Stream 2” projektu.

Pašlaik Ķīna Krievijas dabasgāzi saņem no gāzesvada “Sila Sibirji”, un Krievija plāno izbūvēt vēl vienu gāzesvadu no Klusā okeāna piekrastē esošās Sahalīnas. Tāpat tiek attīstīts arī “Sila Sibirji 2” plāns, kas Ķīnai teorētiski varētu nodrošināt ap 50 miljardiem kubikmetru gāzes piegādi gadā.

“Gazprom” nozīmīgākie aktīvi atrodas Rietumsibīrijā – aiz Arktiskā loka, kur atrodas Novijurengoja, kurā dzīvo ap 100 000 iedzīvotāju. 2025. gadā šī pilsēta svinēs savu 50. gadadienu. Vēl viens nozīmīgs punkts ir aptuveni 3500 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Maskavas – Urengoja.

Šeit gāzi sāka iegūt jau sešdesmitajos gados, kad PSRS politbirojs sāka sarunas ar Rietumvāciju par gāzesvadu izbūvi. Tā rezultātā 1970. gadā pēc ilgām pārrunām tika noslēgts “20. gadsimta līgums” - toreiz PSRS ārlietu ministrs Andrejs Gromiko, kurš Rietumos bija ieguvis iesauku “misters Ņet”, beidzot teica jāvārdu gāzes darījumam, ar kuru Rietumi palīdzēja Padomju Savienībai izbūvēt visu nepieciešamo infrastruktūru, apmaiņā saņemot lētu gāzi.

Tika noslēgts 20 gadus ilgs līgums, kas mūsdienu cenās varētu būt ap 30 miljardu dolāru vērts. Tas nozīmēja, ka Eiropa un it īpaši Vācija ieguva relatīvi lētus ilgtermiņa līgumus. Lai arī tas ļāva par zemām izmaksām apgādāt mājsaimniecības un uzņēmumus, tas faktiski iegrūda Eiropu atkarībā no Kremļa.

Priekšā sarežģītas sarunas

Sarunas ar Ķīnu par gāzes piegādēm varētu būt ļoti sarežģītas, jo Ķīnai papildu gāzes piegādes varētu būt nepieciešamas vien ap 2030. gadu. Krievijai ir arī jārēķinās ar konkurenci, ko rada atjaunīgās enerģijas lomas pieaugums visā pasaulē, kā arī ar Turkmenistānu, kas jau piegādā gāzi Ķīnai.

Sašķidrinātā dabasgāze, kas ir relatīvi vienkārši pārvadājama visā pasaulē, arī mazina pieprasījumu pēc dabasgāzes, kas piegādājama pa cauruļvadiem. “Gazprom” un Ķīna joprojām tur noslēpumā gāzes cenas. Maskavā bāzētās biržas analītiķis Rons Smits pieļauj, ka gāze Ķīnai varētu tikt piegādāta par 270 dolāriem par 1000 kubikmetriem gāzes. Tā ir daudz zemāka cena nekā Eiropā.

Šāda cena ir vairākas reizes zemāka nekā “Gazprom” noteiktā eksporta cena – 700 dolāru par 1000 kubikmetriem gāzes.

Jāatzīmē, ka Eiropā pagājušā gada augustā gāzes cenas sasniedza jaunus rekordus, jo pastāvēja bažas, ka Eiropai gāzes ziemai varētu nepietikt. Tomēr kopš tā laika gāzes cenas ir kritušās, un Rietumvalstu cenu griesti, kas ieviesti decembrī, jau pašlaik ir sākuši deldēt Krievijas ieņēmumus.

Kremlis ir licis “Gazprom” veikt milzīgu uzdevumu – līdz 2025. gadam izbūvēt ap 24 000 kilometru jaunu cauruļvadu, lai nodrošinātu gāzi vairāk nekā 538 000 mājsaimniecību visā Krievijā.

Vietējās gāzes cenas nosaka Krievijas valdība, un ir bijušas virkne diskusiju par to, ka nepieciešams liberalizēt gāzes tirgu, kas ir ļoti jūtīgs jautājums Krievijas mājsaimniecībām.