/nginx/o/2020/06/05/13136512t1h6902.jpg)
Mēness orbīta ap Zemi ir tik regulāra, ka cilvēce jau gadu tūkstošiem uz tās ir balstījusi savus kalendārus. Tiesa, patiesībā Mēness lēnām no Zemes attālinās. Vai reiz pienāks mirklis, kad mēs pazaudēsim mūsu dabisko pavadoni?
Izmantojot “Apollo” misiju laikā uz Mēness izvietotos atstarojošos paneļus, zinātnieki ir aplēsuši, ar kādu ātrumu Mēness virzās prom no Zemes. 50 gadus viņi ir raidījuši lāzera starus uz šiem paneļiem, kas atstarojoties var parādīt attālumu starp Zemi un Mēnesi.
Atklājās, ka Mēness no Zemes ik gadu attālinās par 3,8 centimetriem. Tas ir vidējais ātrums, ar kādu aug cilvēka nagi, raksta NASA.
Mēness no Zemes attālinās abu objektu gravitācijas ietekmes vienam uz otru dēļ. Mēness gravitācijas spēks pie sevis velk Zemes okeānus, izraisot plūdmaiņas. Līdzīga ietekme ir Zemes gravitācijas spēkam uz Mēnesi, padarot mūsu dabisko pavadoni nedaudz līdzīgu regbija bumbai. Šīs iedarbības rezultātā Mēness aptuveni piecu miljardu gadu laikā varētu izbēgt no Zemes pievilkšanas spēka un kļūt par atsevišķu Saules sistēmas planētu.
“Pirms aptuveni 4,5 miljardiem gadu, kad radās Mēness, Zemes griešanās ātrums bija ievērojami lielāks. Tā kā Zeme un Mēness ir daļa no vienas gravitācijas mijiedarbības sistēmas, starp abiem objektiem jāsaglabājas vienādam leņķiskajam impulsa momentam. Tas apraksta rotējoša objekta enerģijas daudzumu. Jo ātrāk tu griezies, jo lielāks ir tavs leņķiskais moments. Jo tu griezies lēnāk, jo mazāks tas ir,” izdevumam “Live Science” skaidroja astrofiziķe Madelīna Brūma.
Tiesa, leņķisko momentu ietekmē ne tikai griešanās ātrums, bet arī tas, cik tālu objekts atrodas no sistēmas centra. Zemes un Mēness gadījumā Zemes griešanās ātrums samazinās, lai saglabātos leņķiskais moments. Mēness savukārt no Zemes attālinās, leņķisko momentu palielinot.
Mēness, visticamāk, veidojās no gabaliem, kas nonāca kosmosā, kad Marsa izmēra objekts ietriecās Zemē. Plūdmaiņas palīdzēja Mēnesim ieņemt tā tagadējo vidējo attālumu līdz Zemei, kas ir aptuveni 384 400 kilometri.
Plūdmaiņas arī samazināja Mēness griešanās ātrumu ap savu asi, kā arī lika Mēnesim pret Zemi būt vienmēr tikai ar vienu pusi. Tas viss arī pamazām samazina Zemei rotācijas ātrumu.
Lai nu kā, pēc kādiem pieciem miljardiem gadu Saule sāks lēnām iet bojā. Tajā laikā Zemes un Mēness gravitācijas mijiedarbības sistēma jau būs izjaukta. Visbeidzot Mēnesi aprīs mūsu pašu mirstošā Saule.