/nginx/o/2021/09/15/14071167t1h342b.jpg)
Kurš gan nepazīst norvēģu gleznotāja Edvarda Munka aizkustinošo un visai biedējošo gleznu "Kliedziens". Tēls, kura sejā trieptas šaušalas, trauksme un panika, atrodams uz visdažādākajiem priekšmetiem, sākot ar apenēm un beidzot ar ausu aizbāžņiem. Šī un citas Munka gleznas lien dvēselē, piekritīsiet. Tāpēc, kad sagadījās būt Norvēģijā, nolēmu atrast viņa kapu. Vispār kapsētā izdevās ievilināt visu savu ģimeni. Skan baisi, bet bija jestri.
Norvēģija. Salta zeme, kur ir fjordi, troļļi un tak jau zivis, zvejas kuģi un vējos sasprēgājušas zvejnieku rokas, kas jāziež ar noitrogēnu. Tur ir arī briesmīgais ķimeņu šņabis un kalni ar sniegu. Vēl tur ir koka baznīcas, kuras Vargs Vikerness nepaguva nosvilināt, blekmetāls, depresija, melanholija un daudz pašnāvību. Vēl tur cilvēki mājās nelieto aizkarus, tāpēc katrs var skatītes, kā tiek ēsta baisā rozīņu baltmaizes bulka vai depresijā gulēts dīvānā. Norvēģijā arī nedod torti un kūpinātas desas luņķi, kā arī uzmundrinoši dzērieni svētdienās veikalos tiek apklāti ar melnu brezentu, lai tiem nevar tikt klāt, jo nav brīv. Savukārt, kurš grib padižoties ar zināšanām, tūliņ Norvēģiju saistīs ar Knutu Hamsunu un viņa skarbajām zemnieka gaitām, Henriku Ibsenu un viņa vaigubārdu vai Edvardu Munku un viņa “Kliedzienu”. Brīnišķīga un raiba zeme. Es uz Norvēģiju devos apciemot māsu, ar klusu cerību, ka izdosies viņu un viņas ģimeni ievilināt kapos. Par laimi, izdevās, tāpēc jaunajā “Kapu detektīva” sērijā dzinos pa pēdām Edvarda Munka un Henrika Ibsena kapam. Aiziet.