/nginx/o/2023/08/03/15498134t1hf517.jpg)
Pajautā kādam, kādas dimensijas viņš zina, un tu, visticamāk, saņemsi atbildi: garums, platums un dziļums. Kāds varbūt pievienos arī ceturto dimensiju – laiks. Tomēr uzdod šo jautājumu kādam superstīgu teorijas cienītājam, un tu saņemsi pavisam citādu atbildi.
Superstīgu teorija vēsta, ka visumam ir vismaz 10 dimensijas, no kurām lielāko daļu cilvēks nespēj uztvert.
Dimensija ir mērījums, ko fiziķi izmanto, lai raksturotu realitāti. Lūk, piemēram, šīs trīs dimensijas – augstums, platums un dziļums – ir visvieglāk vizualizēt. Horizontālai līnijai ir viena dimensija, jo tai ir tikai garums. Kvadrāts ir divdimensionāls, jo tam ir garums un platums. Ja kvadrātam mēs pievienojam dziļumu, tad iegūstam trīsdimensionālu kubu.
Šīs trīs koordinātes tiek izmantotas, lai noteiktu objektu novietojumu visumā. Tomēr visums nav vienīgā plakne, kurā mēs eksistējam; mēs pastāvam arī laikā, kas ir ceturtā dimensija. Kad esam noskaidrojuši punkta augstumu, garumu, platumu un atrašanās vietu laikā, mums ir instrumenti, kas vajadzīgi, lai iztēlotos punkta esamību visumā.
Superstīgu teorijas piekritēji gan saka, ka pastāv kaut kas vairāk par redzamo visumu. Šī teorija tiecas apvienot divas galvenās teorijas, lai skaidrotu, kā darbojas visums. Šīs teorijas ir vispārīgā relativitāte, kas attiecas uz ļoti lieliem objektiem, un kvantu mehānika, kas savukārt attiecas uz ļoti maziem objektiem. Visumā ar četrām dimensijām šī teorija nav iespējama. Lai tā darbotos, visumam ir jābūt ar 10 vai 11 dimensijām, ieskaitot laiku.
Kad zinātnieki bija izgudrojuši teoriju, kas paredz vismaz 10 dimensiju eksistenci, bija jāpaveic nākamais darbiņš – jāpaskaidro, kur slēpjas šīs jaunās dimensijas. Tā nu zinātnieki saka, ka šīs jaunās dimensijas ir tikpat īstas kā “lielās” dimensijas, kuras mēs spējam redzēt. Pārējās dimensijas ir savijušās kopā tik cieši un ir tik mazas, ka mēs tās nespējam novērot tiešā veidā, vēstīts izdevumā "Mental Floss".
Mūsu sapratne par fizikas pamatiem neļauj šīs pārējās dimensijas viegli uztvert, tomēr superstīgu teorētiķim Braienam Grīnam, šķiet, vissaprotamāk ir izdevies šo konceptu paskaidrot. Šīs neredzamās dimensijas viņš salīdzina ar vadiem, kas savieno telefona stabus. No tāluma vads izskatās kā viendimensionāla līnija, tomēr, aplūkojot to tuvāk, atklājas, ka tas ir apaļš – trīsdimensionāls. Līdzīgi ir arī ar mums neredzamajām pārējām dimensijām.
Superstīgu teorētiķi apgalvo, ka visumā pastāv vismaz 10 dimensijas un viena laika dimensija. Tiesa, ir fiziķi, kas uzskata, ka dimensiju ir vēl vairāk. Lūk, piemēram, bozona stīgu teorijas piekritēji saka, ka visumam ir 26 dimensijas.
