Kijivai bija cits skatījums uz Jeļcinu. Viņi atminējās 1991. gada augusta notikumus, kad Jeļcina vārdā tika izdots paziņojums. Tajā teikts: “Ja Ukraina pasludinās neatkarību, tad Krievijai būs tiesības apšaubīt Ukrainas esošās robežas.” Ar to noteikti domājot Krimas pussalu un valsts austrumos esošo Donbasu. Tādēļ Jeļcins uz Kijivu nosūtīja savu viceprezidentu Aleksandru Ruckoju, kuram bija jāpārliecina Kijiva, ka pasludināt valstisko neatkarību esošajās robežās nav vērts.
Ukraiņi atteicās uzklausīt Maskavas iebildumus, un Jeļcins atkāpās. Tomēr – Kijiva vairs Jeļcinam neuzticējās, tāpat kā cilvēkiem, kuri apšaubīja Ukrainas teritoriālo nedalāmību.
Šeit Vašingtona turpināja ticēt Jeļcina kā demokrāta un konstitūcijas vērtību sargātāja reputācijai. Prezidents Klinons pat vēlējās izvirzīt prasību – ASV atbalstīs Ukrainas neatkarību, ja Kijiva atteiksies no kodolatturēšanas faktora pret Maskavu. Galu galā Klintons pat teicis toreizējam Ukrainas ārlietu ministram Anatolijam Zlenko, ka “vispirms Kijivas denuklearizācija, pēc tam prezidenta Leonīda Kučmas vizīte”. Protams, Kučma atcēla vizīti Vašingtonā.
Iluzoras drošības garantijas
Tas, ko mēs zinām, – Kijiva piekrita atdot savus kodolieročus Krievijai ar nosacījumu, ka Rietumi piešķirs drošības garantijas. Galu galā vienošanās ar ASV tika panākta, taču – Vašingtona kategoriski iebilda izmantot vārdu “garantija”. Tā vietā izmantots vārds “assurance” (apliecinājums). Tiesa gan, Ukrainas atteikšanās no kodolieročiem vienošanās dokumentā krievu un ukraiņu valodā ir redzams vārds “garantija”.
Maskava piekrita respektēt Ukrainas suverenitāti, parakstot Budapeštas vienošanos 1994. gadā. Tiesa gan, Maskava zināja, ka Vašingtona nedomā nopietni kaut ko “garantēt” Ukrainai drošības jomā, par ko liecina līgumā ietvertais vārdiņš “apliecinājums”. “Drošības apliecinājums” nav tik strikts un tiešs formulējums kā “garantijas”.