Laikā, kad Krievija ir parādījusi savu patieso būtību, Rietumiem ir jābeidz veidot savu politiku tā, it kā Ukraina būtu “viens no punktiem" attiecībās ar Krieviju. Tāpat Ukrainai jau nākamgad ir jākļūst par NATO dalībvalsti. Tas ir vienīgais veids, kā izbeigt karu Ukrainā, norāda bijušais ASV vēstnieks OECD un Gruzijā Īens Kellijs.
Izdevumam “Forbes” Kellijs norāda, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma ASV bija ļoti lielas un pozitīvas ekspektācijas pret attiecībām ar Maskavu. Tikmēr attiecības ar Kijivu vienmēr bijušas sarežģītas. Atbalstot Ukrainas neatkarību, Vašingtona ne reizi vien skaidri parādīja, ka attiecības ar Kijivu būs otrā plānā, jo galvenais mērķis ir sadarbība ar Maskavu.
Pirmajos gados pēc PSRS sabrukuma Džordžs Bušs seniors un viņa pēctecis Bils Klintons saskatīja vēsturisku iespēju integrēt Krieviju Rietumu sabiedrībā, kas bijis miera un sadarbības garants. Pēc PSRS sabrukuma četrām valstīm bija kodolieroči – Krievijai, Ukrainai, Baltkrievijai un Kazahstānai. Baidoties par kodolieroču nekontrolētu izmantošanu, galvenā prioritāte bija visus bijušās PSRS kodolieročus nodot vienas valsts, Krievijas kontrolē.
Baltkrievija un Kazahstāna ātri atteicās no kodolieročiem, kamēr Ukrainā bija dalītas jūtas par šo jautājumu, jo ukraiņi jau deviņdesmitajos saskatīja kodolieročos sava veida drošības garantijas pret agresiju nākotnē.
Vašingtonas politika tika veidota uz maldīgiem pieņēmumiem, ka Krievija kļūs par līdzvērtīgu starptautisko partneri. Rietumu politikas veidotājiem Krievijas pirmais prezidents Boriss Jeļcins likās kā demokrātijas aizstāvis, kurš neatgriezīsies pie savu priekšteču agresīvās un ekspansīvās politikas. 1991. gadā ASV vēstniecībā Maskavā tika vēstīts, ka “Jeļcins būs cilvēks, kurš turēs godā konstitūciju un demokrātiju”.
Kijivai bija cits skatījums uz Jeļcinu. Viņi atminējās 1991. gada augusta notikumus, kad Jeļcina vārdā tika izdots paziņojums. Tajā teikts: “Ja Ukraina pasludinās neatkarību, tad Krievijai būs tiesības apšaubīt Ukrainas esošās robežas.” Ar to noteikti domājot Krimas pussalu un valsts austrumos esošo Donbasu. Tādēļ Jeļcins uz Kijivu nosūtīja savu viceprezidentu Aleksandru Ruckoju, kuram bija jāpārliecina Kijiva, ka pasludināt valstisko neatkarību esošajās robežās nav vērts.
Ukraiņi atteicās uzklausīt Maskavas iebildumus, un Jeļcins atkāpās. Tomēr – Kijiva vairs Jeļcinam neuzticējās, tāpat kā cilvēkiem, kuri apšaubīja Ukrainas teritoriālo nedalāmību.
Šeit Vašingtona turpināja ticēt Jeļcina kā demokrāta un konstitūcijas vērtību sargātāja reputācijai. Prezidents Klinons pat vēlējās izvirzīt prasību – ASV atbalstīs Ukrainas neatkarību, ja Kijiva atteiksies no kodolatturēšanas faktora pret Maskavu. Galu galā Klintons pat teicis toreizējam Ukrainas ārlietu ministram Anatolijam Zlenko, ka “vispirms Kijivas denuklearizācija, pēc tam prezidenta Leonīda Kučmas vizīte”. Protams, Kučma atcēla vizīti Vašingtonā.
Tas, ko mēs zinām, – Kijiva piekrita atdot savus kodolieročus Krievijai ar nosacījumu, ka Rietumi piešķirs drošības garantijas. Galu galā vienošanās ar ASV tika panākta, taču – Vašingtona kategoriski iebilda izmantot vārdu “garantija”. Tā vietā izmantots vārds “assurance” (apliecinājums). Tiesa gan, Ukrainas atteikšanās no kodolieročiem vienošanās dokumentā krievu un ukraiņu valodā ir redzams vārds “garantija”.
Maskava piekrita respektēt Ukrainas suverenitāti, parakstot Budapeštas vienošanos 1994. gadā. Tiesa gan, Maskava zināja, ka Vašingtona nedomā nopietni kaut ko “garantēt” Ukrainai drošības jomā, par ko liecina līgumā ietvertais vārdiņš “apliecinājums”. “Drošības apliecinājums” nav tik strikts un tiešs formulējums kā “garantijas”.
Galu galā 20 gadus vēlāk Putins praksē pierādīja, ko domā par “ASV drošības apliecinājumiem”, kad tika okupēta Krima, bet austrumos izveidotas marionešu “valstiņas”. Tas pats notika 2022. gadā, kad krievu tanki iebrauca nu jau visā pārējā valsts teritorijā.
Negarantējot Ukrainai drošību 1994. gadā Budapeštā, un vēlāk 2008. gadā NATO samitā, kad Ukraina bija gatava saņemt uzaicinājumu NATO, Rietumi signalizēja Krievijai, ka “tās kaimiņi nav tik svarīgi kā attiecības ar Maskavu”.
Diemžēl ASV (un Rietumu) politika attiecībā pret Ukrainu joprojām rada bažas. Baidena administrācija piegādā Ukrainai daudz ieroču (salīdzinot ar 2014. gadu un prezidentu Obamu, kurš atteicās sniegt letālos ieročus, lai neprovocētu Putinu). Ukrainai joprojām nav dots tas, kas vajadzīgs visvairāk, – tālā darbības rādiusa artilērija un lidmašīnas, kas dotu Ukrainai pārspēku gaisa telpā.
Vašingtona ir apstājusies, jo baidās no Putina. Šeit galvenais ir pieņēmums, ka “Putins izraisīs lielāku karu, ja Ukraina izmantos ASV ieročus pret Krieviju tās iekšienē”. Būtībā no amerikāņu puses tas varētu skanēt apmēram tā: “Mēs jums neuzticam savus ieročus, jo jūs varētu dot triecienus Krievijai.”
Ir arī stāsta morālā puse. Rietumi atbalsta Ukrainas pretuzbrukuma plānus, zinot, ka viņiem nebūs jāsūta kaujās savi karavīri, taču – arī labāks aprīkojums un munīcija netiek sūtīti. Joprojām daudzi politiķi un biznesmeņi skatās Krievijas virzienā, lai bīdītu savas biznesa intereses un peļņu.
Izbijis ASV armijas virsnieks izdevumam “The Wall Street Journal” jūlijā teica, ka “ASV nekad nemēģinātu doties uzvarošā uzbrukumā bez gaisa atbalsta. Ukraiņiem šāda atbalsta nav.” Līdzīgi arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis sacīja, ka “liels skaits karavīru mirst, jo trūkst atbalsta no gaisa”.
Īsumā sakot, šāda politika attiecībā pret Krieviju - “ka tikai neizprovocēt” – ir jāizbeidz un jāatbalsta Ukraina pilnībā.
Tai ir jābūt piekļuvei visiem Rietumu arsenālā esošajiem ieročiem. Tas, ka Ukrainai trūkst spēcīgu ieroču, ievelk kara agoniju un liek apšaubīt Rietumu patiesos mērķus un vārdus par Putina kara izbeigšanu.
Pēc tam, kad karš būs beidzies, ilgstoša miera un stabilitātes nebūs, ja vien Rietumi beidzot nesniegs Ukrainai drošības GARANTIJAS, nevis apliecinājumus. Labākais veids – nodrošināt Ukrainai dalību NATO, ar visām no tā izrietošajām sekām, tostarp piekto pantu.
Nākamais NATO samits būs nākamgad Vašingtonā. Tā ir ļoti simboliska vieta, kur Ukrainai garantēt NATO dalībvalsts statusu un signalizēt Maskavai, ka Ukraina un Rietumi ir nedalāmi un Ukraina ir pelnījusi būt par neatņemamu daļu no Rietumvalstu sabiedrības.
