Krievijas iebrukums Gruzijā 2008. gadā un sešus gadus vēlāk iebrukums Ukrainā, kas rezultējās ar Krimas okupāciju un pilna mēroga kara sākšanos Ukrainā 2022. gadā. Tas izjauca “mierīgas līdzāspastāvēšanas” periodu, kas beidzās pēc aukstā kara. Pēdējo gadu laikā līdz ar Ķīnas ienākšanu globālajā politikas arēnā situācija kļuvusi vēl asāka.
Pasauli gaida ilga pretstāve un sāncensība starp Rietumiem un Ķīnu. Kā raksturot jauno drošības un ģeopolitisko situāciju? Jaunais aukstais karš, Otrais aukstais karš vai labāk atturēties no pagātnes korelācijām? To izdevumam “Forbes” skaidroja ukraiņu vēsturnieks un aukstā kara pētnieks Grigorijs Rijs.
Vienā no savām intervijām ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens paziņoja, ka mierīgas līdzāspastāvēšanas periods, kas sākās pēc aukstā kara, ir beidzies. To izbeigusi sāncensība ar Ķīnu, kas īpaši jūtama pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā.
Pagaidām gan Blinkens ir ļoti atturīgs jauna termina ieviešanā, kas iezīmētu šo jauno vēstures periodu. Ņemot vērā vizīti Pekinā un tikšanos ar Ķīnas diplomātiem, Blinkens uzsvēra, ka vēlas panākt mierīgu un produktīvu līdzāspastāvēšanu ar Ķīnu.
Jēdziens “mierīga līdzāspastāvēšana” (peaceful coexistence) tiešā veidā ir saistāms ar ASV un PSRS attiecībām aukstā kara laikā. Tieši mierīgā līdzāspastāvēšana starp komunistisko un kapitālistisko sistēmu neļāva aukstajam karam nonākt karstajā fāzē un pārvērsties par karu tā klasiskajā izpratnē.
Vēsturnieki un starptautisko attiecību eksperti raksturo mūsdienu attiecības starp Ķīnu un ASV kā jauno auksto karu, Otro auksto karu, vai vispār atsakās vilkt paralēles ar vēsturi.
1945. gada 19. oktobrī slavenais britu rakstnieks Džordžs Orvels savā esejā “Jūs un atombumba” izmantoja “aukstā kara” definīciju, lai aprakstītu nākotnes stāvokli starp valstīm, kuru rīcībā būs koodlieroči un tās atradīsies aukstā kara stāvoklī.
Patiesībā gan tas nebija pirmais šī termina lietojums, tomēr Orvelam visai precīzi izdevās aprakstīt nākotnes attiecības starp ASV un sabiedrotajiem no vienas puses, ar PSRS un sociālistiskās nometnes valstīm no otras puses. Pateicoties kodolbruņojumam, abām pusēm izdevās novērst, ka ASV un padomju armija iesaistās tiešos konfliktos.
Orvels precīzi aprakstīja “klasiska” jeb “vecā” aukstā kara raksturojumu. Vēlāk tam pievienojās arī pretstāve ideoloģiskajā, ekonomiskajā, sociokulturālajā un militārajā sfērā.
2008. gadā pēc Krievijas armijas iebrukuma Gruzijā britu žurnālists Edvards Lūkass sāka runāt par Jauno auksto karu starp Krieviju un Rietumiem. Vēl biežāk šis termins tika lietots pēc Krievijas iebrukuma Krimā (un tās okupācijas) 2014. gadā, raksturojot ASV un Krieviju.
Tomēr ar laiku, it īpaši Donalda Trampa prezidentūras laikā un sākoties pandēmijai, Jaunā aukstā kara fokuss mainījās no Krievijas uz Ķīnu, it īpaši pēc 2022. gada 24. februāra. Krievijas plānu ātri okupēt visu Ukrainu sabrukums un ukraiņu aizstāvju vīrišķība ir atbīdījušas Krieviju otrajā plānā.
Krievijas militārais potenciāls Rietumos bija ievērojami pārvērtēts, un Krievija vairs nevarēja rēķināties ar ļoti ietekmīga spēlētāja lomu starptautiskajā politikā, tādēļ termins “Jaunais aukstais karš” arvien biežāk tika attiecināts uz attiecībām starp ASV un Ķīnu kā valsti, kas nenosodīja Krievijas agresiju Ukrainā un palīdzēja agresorvalstij ekonomiskajā jomā.
No otras puses, Ķīna cenšas Krieviju izmantot kā līdzekli, lai īstenotu savus mērķus ieviest savu pasaules redzējumu visā pasaulē.
Amerikāņu pētnieks Stjuarts Fords norāda, ka “Jaunais aukstais karš” drīzāk būtu attiecināms uz ASV no vienas puses, Ķīnu un Krieviju no otras puses.
Salīdzinot “veco” un “jauno” auksto karu, var secināt, ka galvenās atšķirības ir ne tikai naidīgo pušu vidū, bet arī citādāka ir iespējamā konflikta attīstības trajektorija.
Ķīnai, atšķirībā no PSRS, ir daudz augstāks ekonomikas attīstības līmenis, kam ir lielas izaugsmes perspektīvas. Turklāt Ķīna un ASV ir lielākie tirdzniecības partneri, līdz ar to tiešs militārs konflikts ļoti negatīvi kaitētu abām pusēm.
Galvenā atšķirība ir tā, ka mūsdienu starptautiskās attiecības nedrīkst saukt par bipolārām, bet valstu potenciāls, kas izvēlas nepievienoties vienai vai otrai pusei (piemēram, “globālie Dienvidi”), ir ievērojami lielāks nekā pirms 50 gadiem.
Paralēli pastāv vēl viena definīcija, ar ko tiek aprakstīta ASV un Ķīnas pretstāve – Otrais aukstais karš, kas, tāpat kā iepriekšējais termins, aktīvā lietošanā nonāca 2014. gadā, lai aprakstītu ASV un Krievijas attiecības, bet vēlāk tika attiecināts arī uz Ķīnu.
Britu vēsturnieks Nils Fērgusons norāda, ka pretstāvi starp Ķīnu un ASV prātīgāk ir dēvēt par Otro auksto karu. Viņš skaidro: tāpat bija Pirmais pasaules karš, tam sekoja Otrais. Tie nebija identiski, taču tos vienoja vairākas iezīmes. Tā kā bija Pirmais aukstais karš, tā pasaule pašlaik atrodas Otrajā.
Turklāt mūsdienu izpratnē mūsdienu konflikts pēc vēstures analoģijas atrodas Korejas kara posmā (1950.-53. gados). Fērgusona ieskatā, mūsdienu versijā Korejas kara vietā ir Krievijas iebrukums Ukrainā 2022. gadā.
Tomēr šeit atšķirība ir tā, ka Otrais aukstais karš var pāraugt karstajā fāzē Taivānas problēmu dēļ, kas var izraisīt pusvadītāju krīzi, bet tas ir galvenais Taivānas eksporta elements, kurš nodrošina lauvas tiesu no pasaules pusvadītāju eksporta.
Taivānas krīze ir salīdzināma ar Kubas krīzi 1960. gadu sākumā ar vienu, bet ārkārtīgi svarīgu atšķirību: ja Ķīna mēģinās organizēt Taivānas blokādi, tad tieši ASV būs spiestas to pārraut. Respektīvi, ASV nosacīti spēlēs PSRS lomu Kubas krīzes laikā. Ja ASV savas saistības nepildīs un neaizstāvēs Taivānu, tad tā kļūs par “amerikāņu Suecu”.
Vēl viena analoģija, pēc Fērgusona domām, ir ASV iespēja zaudēt savu lielvaras statusu. Galu galā 1950. gados Suecas kanāla nacionalizācijas dēļ Lielbritānijas impērija zaudēja savu ietekmi starptautiskajās attiecībās.
Ir arī tādi, kuri nepiekrīt iepriekš minēto terminu lietošanai. Pirmkārt, amerikāņu un ķīniešu politiķi cenšas atspoguļot šo pretstāvi kā kaut ko citu, nevis kā auksto karu.
Atcerēsimies ASV prezidenta Džo Baidena vārdus, ko viņš izteica pirms gada ANO Ģenerālasamblejā. Viņš teica, ka “mēs nemeklējam auksto karu”. Ķīnas diplomāti savos izteikumos atkārto, ka ir pret “aukstā kara mentalitāti”, pastarpināti vainojot tajā amerikāņu kolēģus, nosakot sankcijas un tirdzniecības šķēršļus, kas bija neatņemama aukstā kara laika sastāvdaļa.
Vēsturnieki Arne Vestāds un Frederiks Logevāls arī nepiekrīt terminam “Otrais aukstais karš”.
Pēc Logevāla teiktā, mūsdienu attiecības starp ASV un Ķīnu nav raksturojamas ar izteiktu bruņošanās sāncensību un dziļu ideoloģisko konfrontāciju. Vestāds piebilst, ka mūsdienu salīdzinājumi ar auksto karu ir izdevīgi tikai no propagandas skatupunkta. Kopumā atšķirības ir fundamentālas, un tās drīzāk atgādina starptautisko attiecību periodu pirms Pirmā pasaules kara.
Grūti atrast vienotu terminu turbulentajam periodam, kurā pašlaik atrodas pasaule. Parasti termini tiek izmantoti ar novēlotu reakciju. Piemēram, Pirmais pasaules karš vairākas desmitgades bija zināms kā “Lielais karš”, līdz 1939. gada septembrī sākās jauns pasaules konflikts, kas būtībā arī numurēja “lielos karus”.
Pašlaik neapstrīdams ir fakts, ka periods, kas ilga kopš aukstā kara beigām, ir beidzies. ASV un Ķīnas politiķi meklē iespējas, kā uzbūvēt jaunu “mierīgu līdzāspastāvēšanas” politiku un nodibināt stabilas komunikācijas līnijas, kas nepieciešamas, lai izvairītos no pārpratumiem ilgstošas pretstāves laikā.
Vai šī pretstāve izveidos jaunu pasaules konfliktu, vai arī tā paliks “aukstajā” stadijā? Pašlaik atbildes nav. Mēs atrodamies jaunā vēstures periodā, kam ir savas iezīmes. Šeit labāk izbēgt no pagātnes analoģijām, jo tās var radīt maldinošus secinājumus par nākotni.
